Klaudija Hēla: Cik mēnešos bērnam jāmāk rāpot?

Šķiet, ka tik daudz par to raksta un stāsta gan žurnālos, gan televīzijā un internetā, bet tāpat vēl var lasīt un dzirdēt ļoti īpatnējas un aplamas lietas. Visvairāk mani izbrīna pats jautājums, kāpēc vispār kaut kas jāstimulē? Kāpēc mēs nevaram vienkārši ļaut savam bērnam attīstīties? Es, protams, runāju par veseliem bērniem. Bet vai zināt, kādus bērnus mēs visbiežāk sastopam nodarbībās? Tieši veselos bērnus! Vecākiem šķiet, ka bērns kaut ko par vēlu dara vai vispār nedara un ka noteikti vajag viņu stimulēt. Savā praksē sastopos ar situācijām, kad vecāki ļoti vēlas, lai bērns rāpo, bet paši liek bērnu tikai uz dīvāna vai sētiņā. Vai tad tur kāds cilvēks var attīstīties un sākt rāpot? Un kāpēc viņi bērnu tur liek? Jo tas ir ērtāk un viņš var izdarīt mazāk muļķību, nevar sevi savainot. Vai tāpēc, ka grīda ir auksta, vai vienkārši tāpēc, ka tad visu laiku nav jāpieskata bērns un atliek laiks citām lietām. Ir ļoti daudz argumentu, kāpēc mēs darām šā vai tā, bet tam noteikti nav nekāda sakara ar bērna attīstību.

Kāpēc vispār kaut kas jāstimulē? Kāpēc mēs nevaram vienkārši ļaut savam bērnam attīstīties?

Vesels bērns jau dzimstot zina, kad un ko viņš darīs! Mums, vecākiem, ir jādod viņam iespēja to darīt. Pētījumi pierāda, ka palīglīdzekļi, ko ražo firmas it kā bērna un vecāku labā, īstenībā ir domāti tikai un vienīgi vecākiem, nevis bērnam. Bērnam tas viss nav vajadzīgs, jo pirmajos divos dzīves gados viņam jau tāpat ir ļoti daudz jāapgūst un viņam ir interesanti to darīt. Mēs kā vecāki un vecvecāki nez kāpēc gribam to ietekmēt.

Vesela bērna attīstība notiek individuāli, un ir tiešām jauki, ka vecāki par to interesējas un uztraucas. Bet tāpēc jau nevajag bērnu profilaksei vest pie speciālista un nodarbināt ar nevajadzīgām lietām. Izteiciens, ka vingrošana nav kaitīga, ir tikai daļēji pareizs un neattiecas noteikti arī uz bērniem. Strādājot ar bērnu, mēs vienmēr nedaudz tomēr stimulējam un ievirzām kustību, jo mūsu mērķis ir, lai bērns kaut ko iemācās izdarīt. Bet kāpēc mūsu bērnam būtu jāstāv kājās, nesasniedzot vēl gadiņu? Tāpēc, ka paziņu bērns to dara jau no 10 mēnešu vecuma? Vai tādēļ, lai mums ir vieglāk, vai tāpēc, ka kaimiņam bērns vēl pat nerāpo??!! Katra cilvēka attīstība notiek pēc viņa individuāla plāna, un mēs varam viņam dot tikai pietiekami daudz iespējas un telpas to darīt. Un tieši tas arī vecākiem jādara.
 

Bobata metode ir kustību terapija, nevis izklaide bērnam.

Bobata terapija nav vingrošana vai fizkultūra bērnam. Jūs par Bobata metodi ļoti daudz varat uzzināt internetā. Kāpēc par to jālasa citu vecāku skaidrojums un vēl jācenšas iegūt kādi telefoni, lai tik šo speciālistu dabūtu uz mājām pie sava bērna? Ja tiešām interesē Bobata metode, par to var lasīt viņu mājas lapā, un tur skaidrojums būs visplašākais. Bobata metode ir kustību terapija, nevis izklaide bērnam. Terapiju lietojam cilvēkiem, kuri ir slimi, nevis veseli. Latvijā nezināšanas dēļ ir izkropļota šīs metodes būtība. Ārsts nosūta uz Bobata vingrošanu, tāpat kā agrāk sūtīja uz masāžu. Diemžēl arī fizioterapeiti un tie, kas sevi par tādiem uzdod, izmanto šo ārstu un vecāku nezināšanu un cenšas iestāstīt, ka tas bērnam ir ļoti vajadzīgs vismaz trīsreiz nedēļā.

Man ir skumji un pietrūkst padoma, kā lai ar to tiek galā. Ar asociāciju rīkotajiem semināriem speciālistiem ir par maz, tāpēc vajag izglītot vecākus. Reizēm mammai un tētim galvu sajauc tulkotā literatūra, kā arī neuzmanīga tās lasīšana. Attīstībā bieži tiek minēts vārdiņš „no”. No sešiem mēnešiem bērns var līst, bet tas nenozīmē, ka visiem bērniem sešos mēnešos ir jālien. Tādu piemēru ir daudz. Būtu jauki, ja kāds uzrakstītu grāmatu, kurā rakstīts, ka bērnam līdz pusotram gadam ir jāsēž un jārāpo vai arī līdz diviem gadiem ir jāstaigā. Man šķiet, tad vecāki mazāk satrauktos un fizioterapeiti un citi speciālisti varētu vairāk veltīt uzmanības tiem bērniem, kam tas tiešām vajadzīgs.

Terapiju lietojam cilvēkiem, kuri ir slimi, nevis veseli.

Bieži pie manis nonāk bērni ar hipertonusu plecos, asimetriju un kroku asimetriju uz kājām. Izslēdzot visas iespējamās slimības un liekot veikt izmeklēšanas, esmu nonākusi pie slēdziena, ka bieži šīs problēmas ir saistītas ar vecāku ieradumiem, ikdienā aprūpējot savu bērnu, kas ne vienmēr ir labi bērnu attīstībai. Ne vienmēr vecāki izmanto labākos paņēmienus, lai izklaidētu savu bērnu vai vienkārši paceltu, noliktu vai pārtītu. Mums, pieaugušiem, piemīt niķis darīt tā, kā mums ir ērti un kā esam pieraduši, bet kas ne vienmēr ir vislabāk arī bērnam. Turklāt viena ķermeņa puse mums ir daudz mīļāka vai stiprāka nekā otra, un tad ar to arī vairāk strādājām, piemēram, ceļot, nesot un guldot bērnu tikai ar mums ērtāko roku. Tas, protams, atstāj ietekmi uz bērnu attīstību. Šeit var pieminēt handlingu, par ko daudzi vecāki zina, bet ne vienmēr izmanto, jo vienkārši nav ērti — tāds ir viņu arguments. Tad tā ķēdīte iet tālāk — bērns vairāk izmanto vienu rociņu, veļas tikai caur vieniem sāniem utt., un vecāki ir spiesti apmeklēt nodarbības, lai to labotu. Vai nav absurdi????

Es pilnīgi atbalstu, ja vecākiem ir šaubas par sava bērna attīstību, vajag pārbaudīties pie laba speciālista un ir vienmēr labi aiziet uz konsultāciju, lai pārliecinātos, ka viss ir kārtībā. Bet nekādā ziņā veselam bērnam nebūtu profilaktiski jāapmeklē Bobata terapija!

Vērojiet savu bērnu, ieklausieties viņā un uzticieties, ka viņš visu izdarīs tad, kad būs tam gatavs. Ja jūs šaubāties, aizejiet pie speciālista. Bet atcerieties — mēs visi esam unikāli un īpaši, kāpēc mūsu bērni tādi nevarētu būt!!!