Spēka stāsts par ģimeni, kurā bērniņi piedzima 24. grūtniecības nedēļā

Karlīna dienas gaismu ieraudzīja pirmā. Viņa svēra 770 gramu un bija 29 centimetrus gara. Dominiks bija centimetru īsāks, tomēr teju 100 gramu smagāks nekā māsa. Ja bērniņi būtu nākuši pasaulē divas nedēļas agrāk, visticamāk, viņi piedzimtu nedzīvi.
 

Elvita slimnīcā nodzīvoja trīs mēnešus. Tagad viņa ir mājās un paralēli trīs gadus vecajai Melānijai auklē arī Karlīnu, kura sasniegusi jaundzimuša bērna vecumu un jūtas labi. Dominika vairs nav. Karlīnas brālītis savu trauslo dzīvību šajā pasaulē spēja noturēt divus mēnešus.

Protams, mājās ir daudz labāk. Stingri ievēroju slimnīcas grafiku. Ik pēc trim stundām mazo baroju,” stāsta Elvita, piebilstot, ka pirmās dienas pēc izrakstīšanās no slimnīcas bijušas sarežģītas. “Jutos nedroši, jo slimnīcā visi speciālisti bija blakus. Turklāt man ir trauma no tā, ka bērns kļūst bāls. Tas saistīts ar Dominiku. Zinu, ka bālums liecina par to, ka krītas hemoglobīna līmenis. Uztaisījām analīzes, nomierinājos – Karlīna jau pati to ražo,” ar atvieglojumu nopūšas Elvita.
 

Neilgi pirms tam, kad sākās priekšlaicīgās dzemdības, viņai veica ultrasonogrāfiju. Tā vēlreiz apliecināja, ka viss kārtībā

Skaistais sākums
Pēc gadu ilgiem centieniem, kad pāris ģimenes kuplināšanai jau bija gandrīz atmetis ar roku, Elvita palika stāvoklī. “Jo ilgāk uz to iet un redzot, ka tam visam nav rezultāta, sāk zust cerības. Tiklīdz mēs bijām padevušies, iestājās grūtniecība. Nekāda milzīga saviļņojuma nebija, zināju, kā tas ir, jo mums jau ir meitiņa. Prieks, protams, liels, bet satraukuma nebija,” stāsta māmiņa. Grūtniecība noritēja normāli. Nebija indikāciju, ka kaut kas būtu citādi, nekā gaidot iepriekšējo bērniņu. Arī analīzes, ko Elvitai veica regulāri, bija labas. Neilgi pirms tam, kad sākās priekšlaicīgās dzemdības, viņai veica ultrasonogrāfiju. Tā vēlreiz apliecināja, ka viss kārtībā.



Sāpes mugurā
“Viss notika divās dienās. Atbraucu uz laukiem, bija maija brīvdienas. Jutu, ka sāk sāpēt mugura. Arī pirmajā grūtniecībā dzemdību kontrakcijas izpaudās mugurā. Kaut gan sapratu, ka kaut kas līdzīgs jau piedzīvots, neaizdomājos, ka sākas dzemdības, jo bija tikai sestais mēnesis. Sākumā domāju, ka esmu nogulējusi muguru,” par to, kā sākās dzemdības, stāsta Elvita.
 

Nesaprotot, kāpēc sāpes nepāriet, piezvanījusi paziņai, kas strādā neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā. Viņa ieteikusi izsaukt ātro palīdzību. Mediķi konstatēja, ka sākušās dzemdības. Elvitu veda uz slimnīcu Valmierā.

“Dzemdības bija briesmīgas. Ārprātīgi sāpēja, jo Karlīna nāca ar dibenu pa priekšu. Tā kliedzu, ka pirmo reizi sevi dzirdēju no malas,” viņa atceras. Divas minūtes pēc māsiņas dienas gaismu ieraudzīja arī Dominiks.

Zvanīja arī citi tuvinieki, bet sajūta bija tāda, ka man viņi jāmierina. Tajā brīdī vēl kādu citu mierināt man nebija spēka. Man tik ļoti pašai vajadzēja atbalstu

Paralēli neprātīgajām dzemdību sāpēm vēl lielāks bija emocionālais pārdzīvojums. Elvita nebeidza domāt, kas notiks tālāk. “Jau tad, kad iesēdos ātrās palīdzības mašīnā, sāka raudāt mana trīsgadīgā meitiņa, atbrauca vīrs. Bija sajūta, ka neesmu spējusi nosargāt savus bērniņus,” Elvita apklust un cenšas noslāpēt asaras. Arī balss raud. “Jebkurai mammai tā ir,” viņa čukst, mēģinot savaldīt kamolu kaklā. Elvita uz notiekošo reaģēja, pilnīgi noslēdzoties no pasaules. Par notikušo viņa runāja tikai ar vīru un savu mammu. “Zvanīja arī citi tuvinieki, bet sajūta bija tāda, ka man viņi jāmierina. Tajā brīdī vēl kādu citu mierināt man nebija spēka. Man tik ļoti pašai vajadzēja atbalstu,” viņa atklāj.
 

Bez pieskāriena
Sākumā Elvita ar mazajiem bija Valmieras slimnīcā. Šo laiku viņa dēvē par briesmīgāko periodu, kas piedzīvots: “Mans uzdevums aprobežojās ar to, ka man vajadzēja tikt galā ar savu pienu. Mazie atradās inkubatorā, man ļāva vien uz minūti pie viņiem aiziet. Speciālajā inkubatorā viss bija aizsvīdis, es neko daudz neredzēju. Neļāva viņiem pieskarties. Vēl trakāk bija tas, ka mani ievietoja palātā ar divām mammām, kurām bērniņi bija dzimuši laikā. Redzēju, cik viņas ir laimīgas kopā ar saviem mazulīšiem, ka tūlīt dosies mājās, bet es sēžu viena, mani mazie ir lejā, nezinu, kas ar viņiem notiek.”
 

Kad Elvita ar bērniem tika pārvesta uz Rīgu, attieksme bijusi citāda: “Tur man uzreiz pateica, ka mazajiem jāpieskaras, lai viņi jūt mammu. Pie bērniņiem varēju pavadīt tik daudz laika, cik gribēju.” Šajā periodā vislielāko emocionālo atbalstu sniedza Elvitas mamma un vīrs. Viņi nepārtraukti atgādinājuši, ka viss būs labi, ka bērniņi ir stipri. “Viņi manī nostiprināja domu, ka viss būs labi. Tā es arī gāju pie mazajiem. Kad ārsti stāstīja par sarežģījumiem, es visu laiku sev atgādināju, ka tas ir pārejoši, mierināju sevi, ka visām šīm problēmām nebūs seku.”

 

Atvadas no dēla
Jau pašā sākumā Dominika stāvoklis bija sliktāks nekā Karlīnai. Kad viņus atveda uz Rīgu, situācija sāka svārstīties un nepārtraukti mainīties: kad vienam kļuva labāk, otram – sliktāk. Dominiks atšķirībā no māsiņas diezgan labi iztika bez skābekļa maskas. Ārsti viņa stāvokli slavēja.
 

“Dienu pirms Dominika nāves viņu paņēmu ķengurā. Parasti mazos tā liek, lai mammas āda saskartos ar bērna ādu. Es viņu turēju un redzēju, cik bāls viņš ir. Prasīju ārstējošai ārstei, kāpēc tā, viņa paskatījās un teica – jā, mazais ir pelēcīgi bāls, vajadzēja būt zilgani bālam. Tas arī bija viss. Viņa aizgāja prom un nodeva maiņu. Atnāca galvenā ārste. Teicu, ka kaut kas nav kārtībā. Pirmo reizi redzēju Dominiku tik ļoti stipri raudam – it kā kaut kas ārkārtīgi sāpētu. Ārste sāka taisīt analīzes, veica asinspārliešanu. Acīmredzot bija par vēlu. Naktī mani nāca modināt, apsēdināja un pateica.
 

Pirmo reizi redzēju Dominiku tik ļoti stipri raudam – it kā kaut kas ārkārtīgi sāpētu. Ārste sāka taisīt analīzes, veica asinspārliešanu. Acīmredzot bija par vēlu. Naktī mani nāca modināt, apsēdināja un pateica

Gāju atvadīties. Pēc tam mēģināju sazvanīt vīru, viņam bija izlādējies telefons. Zvanīju savai mammai. Tā vietā, lai viņai novēlētu daudz laimes dzimšanas dienā, pateicu, ka nomiris Dominiks,” Elvitas elpa aizraujas. Viņa atkal cenšas savaldīties. “Skaistā vietā izkaisījām viņa pelnus. Tā ir vieta, uz kuru mēs varam iet, lai viņu pieminētu,” viņa saka pieklusinātā, skumju pilnā balsī.
 

“Tās bija sēras. Tas bija mans dēls. Visu laiku bija viena doma – gribu savu dēlu atpakaļ. Gribējās uzreiz palikt stāvoklī, lai man atkal piedzimtu dēliņš. Sēdēju un ilgi domāju, mēģināju aprast ar domu, ka nekas, pilnīgi nekas un neviens man viņu vairs neatdos. Ārsts pie manis atsūtīja psihologu. Aprunājos, bet es neesmu no tiem cilvēkiem, kas atklājas svešiniekam. Iedomājies, mēs tagad ar svešu cilvēku stāvam palātas vidū, un man jāsāk stāstīt, kā es jūtos, ka man tikko nomiris bērns.”

Tomēr ilgi sērot nebija vaļas, slimnīcā Elvitu gaidīja Karlīna, kurai bija vajadzīgs piens.

“Kad pirmo reizi pēc Dominika nāves devos pie Karlīnas, gāju ļoti lēnām, nezināju, kāda būs mana reakcija. Ieraudzīju mazo, un kļuva mierīgāk. Kopš tā brīža es teju visu laiku sēdēju pie savas meitiņas, jo tā jutos vislabāk. Astoņas stundas dienā turēju viņu ķengurā. Tagad skatos Karlīnas sejā un redzu Dominika acis, lūpas un degunu,” aizdomājas Elvita.
 

Kaut gan notikušais sirdī vēl ir dzīvs, Elvita ļoti cenšas to pieņemt: “Dievu necenšos tajā visā iesaistīt. Situāciju mainīt nevar. Bija ļoti grūti, arī tagad zinu, ka neklāsies viegli, bet tas, ka Karlīna ir mājās un ka viņa vispār ir, dod man spēku. Ik pa brīdim iedomājos, kā būtu, ja man būtu viņi abi.”
 

Ārsti skaidro, ka priekšlaicīgas dzemdības ir gandrīz neparedzamas, to iemeslus grūti kontrolēt un tikpat grūti izskaidrot. Tradicionālais uzskats, ka šādas dzemdības veicina smagumu nešana, esot tikai mīts. Medicīniskie pētījumi rāda, ka lielākajā daļā gadījumu dzemdību ierosinātājs ir infekcija, placentas asinsrites problēmas un hormonālās pārmaiņas. Pašām māmiņām infekcija var arī neizpausties.

Medicīniskie pētījumi rāda, ka lielākajā daļā gadījumu dzemdību ierosinātājs ir infekcija, placentas asinsrites problēmas un hormonālās pārmaiņas. Pašām māmiņām infekcija var arī neizpausties.

Nepielūdzamā statistika
Pagājušajā gadā Latvijā piedzima 20 251 bērns, no viņiem 1203 pasaulē nāca pirms laika, informē Veselības ministrijā. Neiznēsāto mazuļu skaitu salīdzinot ar jaundzimušo skaitu, 2012. gadā to īpatsvars bija augstākais kopš 2000. gada, proti, uz 1000 mazuļiem teju 65 piedzima krietni pirms noteiktā dzemdību laika.
 

Katrs orgāns ir trausls
Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas jaundzimušo ārste Ilze Meldere atklāj: līdzīgi kā citās valstīs, arī Latvijā pirms laika piedzimst aptuveni 9% bērnu, viņu izdzīvošana atkarīga no laika, cik agri bērniņš nācis pasaulē. 24. grūtniecības nedēļā dzimušo mirstība ir apmēram 50%. 65% no izdzīvojušiem ir paliekoši veselības traucējumi. Ja bērns piedzimst vien nedēļu vēlāk, mirstība samazinās līdz 25 %. No tiem, kas izdzīvo, aptuveni trešajai daļai ir stabili veselības traucējumi.
 

“Pie mums nonāk bērniņi, sākot no 23. nedēļas. Šī un vēl nedēļa uz priekšu ir kritiskākās, kad bērnam var rasties lielas veselības problēmas, kas saistītas ar dziļo nenobriedumu. Centrālā nervu sistēma, zarnas, plaušas, nieres – nekas vēl nav nobriedis, un viņam jau jādzīvo vidē, kas nav piemērota bērniņa attīstībai,” skaidro Ilze Meldere un turpina: “Lai mazulis izdzīvotu, svarīgi sniegt atbalstu elpošanas sistēmai. Tiek ievadīti daži preparāti, lai plaušas atvērtos un lai bērns spētu elpot patstāvīgi. Galvenais atbalsts ir aparatūra, kas nodrošina plaušu mākslīgo ventilāciju.” Vajadzīgs siltums, mitrums un tumsa. Inkubators aptuveni imitē apstākļus mammas vēderā.
 

Ārste uzsver – dakteru acis un ausis ir māsiņas. Tieši viņas visu diennakti uzrauga pirms laika dzimušos bērniņus. “Paralēli monitoriem, kas fiksē bērniņa sirdsdarbību, elpošanu un visas pārējās vitāli svarīgās pazīmes, māsiņas pamana visas nianses, kas ir būtiskas bērniņa vispārējā stāvokļa izvērtēšanā. Lielāks bērns pateiktu – man sāp te vai tur.”
 

Dakteru acis
Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā pašus mazākos bērniņus uzrauga vairākas māsiņas. Nodaļā vienlaikus ir aptuveni 20 pirms laika dzimušu bērnu, bet katra medicīnas māsa pieskata divus trīs. Mammas, kas slimnīcā pabijušas mēnesi vai vairākus, jau paspējušas katrai no viņām iedot iesauku, jo vārdus nemaz nezinot.
 

Māsiņa Dana Kadaša ieved telpā, kas pilna monitoriem. Tajā atrodas četras māmiņas ar mazulīšiem. Kādam bērniņam māsiņa pievieno zondi, caur kuru viņš uzņems mammas pienu. Pavisam jauna māmiņa mēģina smaidīt, taču skumjās acis lūkojas uz mazulīti, kuru pat grūti saskatīt, jo ķermeni klāj caurulītes, plāksteri un dažādi dzīvības uzturēšanai nepieciešamie priekšmeti. Cita mamma izskatās daudz mierīgāka. Viņa jau ir tuvāk brīdim, kad kopā ar mazo varēs doties mājup. Māmiņa ar prieku atklāj, ka šajā telpā tiek gan lasītas pasakas, gan dziedātas dziesmas, lai mazulītis justu lielo mīlestību un rūpes.
 

Ir pat veikti zinātniski pētījumi, ka mammas mikroflora nomāc sliktos mikrobus, kas ir bērniņam visapkārt slimnīcā, nemaz nerunājot par emocionālo pusi. Mammas un tēta rokas ir vislabākais, ko bērns var sajust

Dana rāda kādu māmiņu, kura pie kailām krūtīm tur savu mazuli. “Mums šeit ir viena ļoti patīkama procedūra – ķengura metode. Tas nozīmē, ka vecāks paņem bērniņu sev uz krūtīm, lai āda pieskartos ādai. Dažreiz asaras saskrien acīs, redzot, kā vecāki gatavojas pirmajai reizei, lai liktu mazulīti pie krūtīm. Tas tiešām ir laimīgs brīdis,” stāsta Dana. “Ir pat veikti zinātniski pētījumi, ka mammas mikroflora nomāc sliktos mikrobus, kas ir bērniņam visapkārt slimnīcā, nemaz nerunājot par emocionālo pusi. Mammas un tēta rokas ir vislabākais, ko bērns var sajust.”
 

Pēdas uz visu mūžu
Dana Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā strādā jau 11 gadu, un tā ir viņas vienīgā darbavieta. Galvenais uzdevums ir novērot un aprūpēt bērniņus, uzmanīt, vai mazulīša ķermenim pieslēgtā aparatūra neuzrāda kādas atkāpes no normas. Jāuzrauga, vai pats bērniņš vizuāli izskatās labi.
 

Māsiņas cenšas nodrošināt arī mammu emocionālo komfortu. Pirms laika pasaulē nācis bērniņš ir liels pārdzīvojums vecākiem, mammu psiholoģiskais stāvoklis ir ļoti trausls. Vienlaikus šis notikums sievietei sniedz lielu garīgo briedumu. “Par visām jau nevar runāt vienādi, tomēr esmu novērojusi, ka viņas kļūst iecietīgākas un pacietīgākas. Ir nosvērtākas un iemācās gaidīt. Viņas vairs nevērtē laiku ilgākā periodā, viņas saka paldies par katru dienu, kas dota kopā ar mazuli. Šeit ikviena diena ir svarīga, un par to, kas būs rīt, mēs runāsim pēc tam. Tāpēc mammas ir pateicīgas par to, ka šodien viss bija labi,” stāsta Dana. Viņa mammas nemierina, izplūstot psihologa cienīgās runās.

Pirms atbildes uz jautājumu, kā rast vārdus, lai dotu spēku māmiņām, viņa aizdomājas. “Cenšos atbalstīt ar vārdiem un darbiem, iedrošinu un pamācu, kā aprūpēt bērniņu.”
 

Ja mazulis nomirst, tā ir traģēdija ne tikai vecākiem, bet arī māsiņai. “Nezinu, kā tāda brīdī palīdzēt. Es bēdājos kopā ar viņu. Apskauju. Katrs gadījums prasa ļoti daudz emociju. Grūti turpināt dežūru, strādāt ar citiem bērniem, bet nav iespējams to nedarīt.” Arī daktere Ilze Meldere atzīst, ka pie tādām situācijām pierast nav iespējams: “Vienmēr kaut kādā mērā ir sajūta, ka varbūt es kaut ko neizdarīju līdz galam. Protams, zinu, cik nopietnas ir ļoti pāragri dzimuša bērna problēmas. Tomēr, ja viņš aiziet, ir sirdsapziņas pārmetumi par to, vai es tiešām nevarēju izdarīt vēl labāk.”

Ārste uzsver – kad bērniņš nomirst vai viņam parādās nopietnas veselības problēmas, sāp visiem: “Vecākiem visu laiku ir cerība, ka viss būs labi. Ja tā tomēr nav, protams, meklē izskaidrojumu. Daži spēj to izturēt ar lielu savaldību. Ir iznesuši sāpi, kļuvuši psiholoģiski pieaugušāki. Viņi zina, kādas ir patiesas sāpes, ciešanas un kā ar tām tikt galā.”

Katram šādi dzimušajam slimnīcā jāpavada vidēji 90 dienu. Kad mazulis un māmiņa drīkst doties mājup, gan vecākiem, gan mediķiem nepieciešams bērniņu rūpīgi uzraudzīt, jo tikai pēc kāda laika priekšlaikus un īstajā laikā dzimušo vienaudžu atšķirības izlīdzinās. Tad, kad bērns jau pieaug, tikai tie, kuri bijuši viņam līdzās, visskaidrāk zina, cik trausla viņa dzimšanas brīdī bijusi robeža starp dzīvību un nāvi. Cik stipra dzīvotgriba un spēks bijis vienā cukurpakas lieluma cilvēkā.

Priekšlaikus dzimuša bērna pūriņš:

• Vecākiem jāsagādā autiņbiksītes un mitrās salvetes.
• Palagus, segas, apģērbu nodrošina slimnīca. Arī pienu, ja mammai tā nav.

Jautājumi un atbildes

Kad priekšlaikus dzimis bērns ir gatavs doties mājup?
Tad, kad mazais ir pietiekami nobriedis, lai pats spētu nodrošināt visas pamatfunkcijas – elpot bez palīglīdzekļiem, ēst, pats regulēt ķermeņa temperatūru; tad, kad sirdsdarbības un elpošanas rādītāji ir stabilizējušies, kad tos vairs nevajag monitorēt. Vidēji bērna svars tad ir sasniedzis divus kilogramus. Lielākoties tas notiek agrāk par paredzamo dzemdību datumu.
 

Vai mātei, uzturoties slimnīcā, jāapgūst īpašas iemaņas šāda bērna kopšanā?
Uzturoties slimnīcā, māmiņām jāiemācās aprūpēt bērniņu tāpat kā jebkuru veselu jaundzimušo, piemēram, pabarot, nomainīt autiņbiksītes. Ja nepieciešama aprūpe, kas saistīta ar kādām tehnoloģijām, manipulācijām, to veic medicīnas personāls. Šis laiks ir pakāpeniska gatavošanās mājas dzīvei. Pēc intensīvās terapijas bērnu pārved uz palātu kopā ar māti, kur turpina sekmēt zīdīšanu. Ja nepieciešams, mazulis saņem barību caur zondi. Fizioterapeita un logopēda vadībā māmiņai ir iespēja apgūt hendlingu (apiešanos ar zīdaini, kas veicina attīstību) un citas iemaņas, kā arī turpināt iepazīt savu bērniņu. Īpašas iemaņas būtu jāapgūst vecākiem, kuru bērniņiem izveidojusies hroniska saslimšana. Parasti tad līdzi uz mājām jāņem kāds palīglīdzeklis (ja jābaro caur zondi, vajadzīgas inhalācijas vai skābeklis). Vecākiem tiek sniegtas arī rekomendācijas jaundzimušo reanimācijas pasākumos.

Vai pienākas valsts nodrošināts psihologa atbalsts?
Psihologa atbalstu vecāki saņem laikā, kad bērns atrodas Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas stacionārā. Priekšlaikus dzimušo bērnu dinamiskajā novērošanā pēc izrakstīšanās no stacionāra psihologa palīdzība vecākiem vairs nav paredzēta.
 

Vai laiku, ko māte pavada slimnīcā, ieskaita bērna kopšanas atvaļinājumā?
Tikko bērns ir piedzimis, māte var pieteikties maternitātes pabalstam. Ar slimības lapu, ko izsniedz slimnīcas ārstējošais ārsts vai ginekologs, pie kā māmiņa bijusi uzskaitē, jādodas uz Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūru. Tāpat kā tad, ja bērns piedzimis noteiktajā laikā, arī priekšlaicīgi dzimuša bērna māmiņa saņem pabalstu divu nedēļu laikā. Tiek izdotas abas slimības lapas – gan tā, ko parasti izsniedz pirms bērna dzimšanas, gan tā, kuru saņem pēc tam. Tikai tad, kad beidzies slimības lapās iekļautais aprēķina periods, māmiņa sāk saņemt valsts nodrošināto bērna kopšanas pabalstu un vecāku pabalstu.
 

Avots: Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas speciālistu un priekšlaicīgi dzimušu bērnu māmiņu informācija