Bēbis sūkā īkšķi! Netikuma iemesli un risinājumi

Zīšana ir reflekss, ko daba bērniem ir devusi izdzīvošanai. Zīšana nenozīmē tikai paēst – tā ir nepieciešama jebkura diskomforta vājināšanai. Kad bērns zīž, viņa organismā izdalās laimes hormoni endorfīni. Ar to bērns mazina stresa līmeni, kas ir ļoti būtiski, jo stresa hormoni bloķē augšanas hormonu veidošanos. Tātad – visas šīs lietas fizioloģiski ir ļoti saistītas. 

Runājot par īkšķa zīšanu, jāizšķir divas lietas – vai īkšķi bāž mutē, lai kompensētu nepieciešamību zīst, vai arī bērns tā sevi pēta un iepazīst. Savas rociņas ir pirmais, ko mazulis atklāj, tāpēc ir normāli, ka viņš pirkstus, dažkārt pat visu dūrīti, bāž mutē. Un tā nav tā īkšķa zīšana, no kā vecāki tik ļoti baidās. Starp citu, ultrasonogrāfijas izmeklējumi rāda, ka bērni savas rociņas mutē bāž, vēl esot mammas vēderā!

Bērniņa pirmās nedēļas pēc piedzimšanas

Mātes vēderā bērnam bija ļoti labi apstākļi. Ienākot pasaulē, rodas neskaitāmas problēmas – aukstums, spilgta gaisma, lieli trokšņi, izsalkums, vientulība, vēdersāpes, galvassāpes. Pirmie trīs mēneši mazulim ir ļoti grūti, tāpēc šajā periodā viņam ir svarīgi daudz zīst. Tomēr uzreiz jāpiebilst, ka bērni ir atšķirīgi. Ja vienam vajadzība zīst ir patiešām liela un viņš var „karāties” pie krūts pat vairākas stundas no vietas, citam šī nepieciešamība nav tik izteikta. Ir bērni, kuri pazīž dažas minūtes, tad iesnaužas uz īsu brīdi un pēc tam atkal prasa zīst. Bet ir tādi, kas zīž ilgāk un tad arī ilgāku laiku var gulēt. Tas ir nevis tāpēc, ka bērni tā ir iemācīti, bet tāpēc, ka ar tādu nervu sistēmu un temperamentu viņi ir piedzimuši. 

Pieradināt pie režīma?

Mammas daudz diskutē par nepieciešamību bērnu jau no pirmajām piedzimšanas dienām radināt pie kāda noteikta režīma, tomēr tik agrā vecumā mazajam iemācīt kādu ritmu nav ne iespējams, ne arī ir pamatoti. Gluži pretēji – tas mazuli var padarīt pavisam nelaimīgu, līdz ar to arī nemierīgu. Apvienoto Nāciju Starptautiskais Bērnu fonds iesaka bērnam mammas krūti dot pēc pieprasījuma (1), tādējādi ne tikai viņu pabarojot, bet arī nodrošinot ar vajadzīgo endorfīnu daudzumu, kas tik ļoti nepieciešams mazuļa attīstībai. 

Zīšanas paradumi dažādos vecumposmos mainās

Kad bērns sasniedz apmēram trīs mēnešu vecumu, viņš daudz vairāk sāk interesēties par apkārt notiekošo, iepazīst sevi un pasauli. Ja garām palido muša vai istabā ienāk kāds cilvēks, mazulis novēršas no krūts. Ja mamma ir pieradusi, ka līdz šim viņas atvasīte zīž 20 minūtes no vietas, tad tagad ik pēc brīža kaut kas novērš uzmanību. Ja mamma turpina piedāvāt krūti ierastā ritmā, bērns protestē pret šādu metodi. Mammas nereti satraucas, ka mazais atsakās no krūts, bet patiesībā vienkārši mainās ēšanas ritmi. Bērns joprojām ir gatavs labi zīst pirms iemigšanas un uzreiz pēc pamošanās. 

Aizmigt pie krūts vai ar knupi mutē?

Speciālisti joprojām nav vienisprātis, vai ir pareizi ļaut bērnam iemigt pie krūts. Tomēr aizliegums nav dabisks process, jo pavisam mazi bērni – ar ļoti retiem izņēmumiem – vienkārši iemieg pie krūts. Un zināmu laika posmu tas tā vienkārši notiek. Bažām, ka mazulis citādi vairs nemācēs aizmigt, kā arī neaizmigs, ja klāt nebūs mammas, nav pamata. Bērns, kļūstot lielāks, piedzīvo dažādas situācijas un apgūst jaunas sociālās prasmes, arī palikt kopā, piemēram, ar tēti, kurš viņu iemidzina. Gluži pretēji – situācija, kad mamma ir blakus, bet nedod krūti, mazajam var radīt papildu stresu. Bērns paaugsies un pamazām pats atteiksies no šāda aizmigšanas paņēmiena. Tāpat arī lielāki bērni fiziski vairs nemigs ēšanas laikā, viņu spēja palikt nomodā būs daudz lielāka. 

Lai nesūkātu īkšķi, vēlme pēc zīšanas ir jāapmierina

Ir dzirdēts, ka bērnus nedrīkst zīdīt nomierināšanas nolūkā, jo līdz ar to ēšana stresa situācijās būšot raksturīga arī turpmākās dzīves laikā. Tomēr tā nav, jo zīšana stresa situācijā mazulim nav ēšana (tikpat labi viņš sāks zīst knupi vai pirkstiņu, ja nedabūs krūti), tāpēc tas nekādā gadījumā neveido šo ieradumu. Ir tieši pretējs novērojums – tiem, kas bērnībā nav pilnā mērā apmierinājuši savu zīšanas refleksu (2), biežāk veidojas tādi paradumi kā nagu graušana, pildspalvu sūkāšana, smēķēšana. Ja bērns zīdaiņa vecumā ir varējis apmierināt visas savas vajadzības, viņš pieaugot ir spējis pāriet nākamajā attīstības posmā. 

Kā rīkoties, ja bērnu baro ar mākslīgo piena maisījumu?

Mākslīgo piena maisījumu drīkst dot noteiktā apjomā vidēji reizi trijās stundās. Tas ir smags gremošanai, ilgi atrodas bērna kuņģī, kamēr tiek pārstrādās un izvadīts cauri visai gremošanas sistēmai. Pēc mākslīgā piena maisījuma ēšanas mazulis parasti ir mierīgāks, jo visa enerģija tiek novirzīta gremošanai. Tomēr vajadzība pēc zīšanas no tā nemazinās, nepieciešamība pēc endorfīniem ir tikpat liela, bet šāda maisījuma ēšanas laikā bērns šo vajadzību nepaspēj pilnībā apmierināt. Tādā gadījumā vajadzība pēc knupīša ir pamatota. Ja bērniņam tas netiks piedāvāts, pastāv iespējamība, ka viņš to mēģinās aizvietot dažādiem paņēmieniem, piemēram, ar īkšķa sūkāšanu.

Kā saprast, ka pirksts mutē kļūst par ieradumu?

Svarīgi, lai šī zīšana netiktu izmantota kā sevis nomierināšanas paņēmiens – to var pamanīt, ja bērns zīžot kļūst mierīgs, domīgs, sapņains, lēnām laižas miegā. Ja parādās šāda tendence, labāk uzreiz piedāvāt krūti. Ja mazulis kādu iemeslu dēļ nezīž mammas krūti un pasācis zīst īkšķi, labāk dot knupīti, nevis ļaut pierast pie īkšķa, jo tā zelēšana izvirza priekšzobus un atbīda smaganas. Tāpēc īkšķa zelētājiem – atšķirībā no bērniem, kas izmanto knupīti, – attīstās daudz plašākas un sarežģītāk novēršamas stomatoloģiskas problēmas. Knupīša izmantošanu var rekomendēt arī gadījumos, kad mamma nav ar bērnu tik bieži kopā, kā gribētos, piemēram, viņa studē vai ir atsākusi strādāt. Un to iesaka, lai mazais nesāktu zīst īkšķīti vai segas stūri. Tie ir ieradumi, kas var saglabāties līdz pat skolas vecumam. 
 

Ja mazulis zīž krūti, vai knupim vienmēr jāsaka nē?

Ja bērns krūti saņem, cik vien bieži pieprasa, parasti īkšķa zīšana kā problēma neparādās. Tomēr kopumā jāņem vērā, kā mazulis aug un attīstās. Ja bērnam ir ļoti izteikts zīšanas reflekss, bet dažādu iemeslu dēļ mamma nespēj viņu tik bieži turēt pie krūts, tad knupja izmantošanai ir iemesls. Arī te var uzsvērt jau zināmo patiesību – svarīgi, lai gan bērns, gan mamma justos pēc iespējas lielākā komfortā. Pasaules Veselības organizācija neiesaka knupja lietošanu līdz četru nedēļu vecumam, jo līdz šim laikam tikai veidojas pareizs krūts satvēriens, tāpat arī jāstimulē krūts, lai veicinātu pilnu piena atnākšanu. Ja līdz tam sāk izmantot knupi, var būt tā, ka kāda no šīm vajadzībām netiek realizēta. 
 

Zināšanai!

• Zīšanas reflekss samazinās un izbeidzas bērniem vecumā no diviem līdz četriem gadiem. (3) Tas nozīmē, ka dažiem knupītis vai nepieciešamība zīst krūti var būt līdz pat četru gadu vecumam, lai novērstu īkšķa zīšanas risku.
   

Svarīgi!

• Dažreiz īkšķa zīšana var kļūt par instrumentu, lai panāktu uzmanību. Tikko mazulis sāk zīst īkšķi, pieaugušie viņam pievēršas pilnībā. Pozitīvas uzmanības, mīlestības trūkums ir viens no būtiskākajiem iemesliem, kas bērnos rada stresu. 
• Ja bērna ikdienā ir ienācis stress, vajadzētu pārskatīt, kādas ir iespējas to mazināt. Dažreiz ir kādas masāžas, vingrošanas, peldēšana, ko pieaugušie uzskata par nepieciešamām, bet kuras mazulim izraisa pārāk lielu stresu. Nereti, labu gribot, vecāki pārāk daudz sāk likt uzsvaru uz bērna fizisko attīstību, kurai mazulis vēl nav gatavs. 
• Tie bērni, kas zīž īkšķi, bieži to dara stresa mazināšanai. Vecāku uzdevums ir saprast, kāds tam ir iemesls, un tad jāmēģina to mazināt. Tā kā ne vienmēr vecāki paši ir spējīgi izprast, kas rada mazulim stresu, noderīgas ir dažādas terapijas – smilšu, pasaku, kustību. 
• Ja bērns aizmieg ar knupi, nepieciešams sekot līdzi, lai knupis nepaliktu mutē visu gulēšanas laiku. Izņemiet to no bērniņa mutes pēc tam, kad viņš ir aizmidzis. 
  
   

Par bērnudārzniekiem

Padomi, kā atradināt no īkšķa zīšanas, ja to dara bērnudārza vecuma bērns:

• Var lietot speciālas ziedes, ko uzziež uz īkšķa. To garša ir tāda, ka bērnam var pāriet vēlēšanās to izjust vēl kādu reizi. Diemžēl šis paņēmiens nav efektīvs visiem bērniem, jo tiek diezgan ātri saprasts, ka rokas var kārtīgi noslaucīt vai nomazgāt un garša pazudīs.
• Ja īkšķis tiek sūkāts pa dienu vai tad, kad bērnam ir garlaicīgi, jāmēģina bērnu ieinteresēt ar kādām nodarbēm.
• Vajadzētu censties ieviest gulētiešanas rituālu. Piemēram, vanna, grāmatiņas lasīšana, zāļu tēja. 
• Ja īkšķi sūkā uz nakti pirms miega, ieteicams pamēģināt dot ūdens pudeli ar plakano knupi vai knupi, kas līdzīgs snīpīškrūzītes uzgalim.
• Ja īkšķi zīž bērns, ar kuru jau var ko sarunāt, tad var vienoties, ka īkšķi var sūkāt vannasistabā, kur tīra zobus, mazgājas un arī zīž īkšķi. Būtiski saprast, ka nav mērķis bērnu kaunināt vai norāt. Tā ir metode, kuru izmantojot nevēlamo darbību padarīt apzinātu, līdz ar to arī kontrolējamu.
• Dažādas terapijas – smilšu, pasaku, kustību – ir iesakāmas un palīdz bērniem jebkurā vecumā. 
   

Izmantotā literatūra:

• Innocenti Declaration. On the Protection, Promotion and Support of Breastfeeding. Pieejams: http://www.unicef.org/programme/breastfeeding/innocenti.htm.
• Scavone-Jr, H. I., Guimarães-Jr, C. H., Ferreira, R. I., Nahás, A. C., Vellini-Ferreira, F. Association between breastfeeding duration and non-nutritive sucking habits. Community Dent Health. 2008 Sep; 25(3): 161-5. Pieejams: http://www.ncbi.nlm.nih.gov/pubmed/18839722.
• Nowak, A. J., Warren, J. J. Infant Oral health and Oral habits. Pediatr Clinics of N Am. 2000; 47(5): 1043-66.