Kur un kā rodas mammas piens?

Pirmajās dienās pēc dzemdībām jaunās māmiņas galvenais palīgs visbiežāk ir bērniņa tētis. Viņš var atbalstīt māmiņu apmulsuma brīžos, kad noder racionāls pamatojums un skaidrojums. Tāpēc ceru, ka šī informācija noderēs arī topošajiem tēviem.

 
Sievietes organisms sāk gatavoties zīdīšanai jau grūtniecības laikā

Sākot ar 6. - 8. grūtniecības nedēļu krūts audi sāk pārveidoties, izmainās krūšu forma. Krūtis palielinās un mainās to struktūra. Tas notiek dažādu hormonu ietekmē.
Sieviešu krūšu lielums ir atšķirīgs. Tas galvenokārt atkarīgs no taukaudu daudzuma. Krūts dziedzeri veido 15 – 20 radiāli novietotas daiviņas, taukaudi un saistaudi. Daiviņas sastāv no piena dziedzeru alveolu sakopojuma. Alveolu iekšpusi klāj pienu radošās šūnas. Katru alveolu no ārpuses apņem muskuļšūnas. Katra alveola pāriet pienvadā, kas ieplūst kopējā piena izvadkanālā, kurš ir viens katrai daiviņai jeb krūts dziedzera segmentam. Daiviņu piena vadi atveras piena krātuvēs — piena sinusos. No tiem iziet 12 - 16 izvadkanāli, kas atveras krūtsgalā.

Māmiņai guļot, piena veidošanos netraucē citas rūpes, tas saražojas vairāk un pēc sastāva ir treknāks nekā vakarā.

Krūtsgalu apņem tumšāks ādas laukums — areola. Areolas diametrs ir 3-5 cm. Areolas ādas krociņās, ir Montgomeru dziedzeri, kas izdala eļļainu šķidrumu. Tas dezinficē krūtsgalu, padara ādu maigu, aizsargā pret izžūšanu. Krūtsgalā un areolā ir daudz nervu galu, kas padara to jūtīgu. Tas ir ļoti svarīgs faktors, jo krūtsgala kairinājums ir būtiska piena veidošanās un izdalīšanās refleksu sastāvdaļa. 

Grūtniecības laikā areolā un krūtsgalā palielinās pigmenta daudzums, tie kļūst tumšāki un lielāki diametrā. Pigments aizsargā krūtsgalu un areolu pret neierasto slodzi, ko rada zīdīšana. Pēc zīdīšanas pigments atkal kļūs gaišāks.

Sievietes ar mazām krūtīm bieži vien uztraucas par to, vai piena būs pietiekami. Izrādās, krūšu lielumam un formai nav nekāda sakara ar piena daudzumu un tā kvalitāti. Krūšu lieluma starpību nosaka taukaudu, nevis pienu radošo šūnu daudzums. Piena rašanos un izdalīšanos nodrošina refleksu un hormonu saskaņota darbība, ar ko sievietes apveltījusi māte daba.

Prolaktīns — hormons, kas veicina piena ražošanu

Grūtniecības laikā sievietes asinsritē pieaug hormona prolaktīna līmenis, kas veicina piena veidošanos. Grūtniecības pēdējos trīs mēnešos krūtīs parādās nedaudz pirmpiena, bet tas neizdalās, jo piena izdalīšanos šai laikā kavē dažādi hormoni.  Kad dzemdību sāpes ir beigušās, vairs netiek kavēta prolaktīna darbība un var sākties piena veidošanās.

Katru reizi, kad mazulis zīž, viņš stimulē krūtsgala nervu galus. Impulsu plūsma no tiem nonāk mātes smadzenēs (hipofīzes priekšējā daivā), kur veidojas prolaktīns. Šis hormons nonāk asinīs un stimulē piena veidošanos alveolu pienu radošajās šūnās. Prolaktīna līmenis asinīs ir vislielākais pēc mazuļa zīšanas jeb krūtsgala stimulācijas, un tieši tad veidojās piens nākamajai barošanas reizei. Šos procesus no krūtsgala stimulācijas līdz piena sekrēcijai sauc par piena veidošanās refleksu jeb prolaktīna refleksu.

Prolaktīns visvairāk izdalās naktī. Māmiņai guļot, piena veidošanos netraucē citas rūpes, tas saražojas vairāk un pēc sastāva ir treknāks nekā vakarā. Tāpēc tieši nakts barošanas palīdz uzturēt kopējo piena daudzumu.

Izrādās, ar laiku, kad māmiņa zīdīšanu labi apguvusi, piena izdalīšanās reflekss kļūst par nosacījuma refleksu un piens māmiņai sāk izdalīties, jau izdzirdot bērna raudas, domājot par savu mazuli vai gatavojoties zīdīšanai.

Bieža zīdīšana veicina prolaktīna izstrādi un palielina piena daudzumu. Un otrādi — ja bērnu baro reti, tad prolaktīna līmenis un piena daudzums samazinās.
Pirmajās dienās pēc dzemdībām no krūtīm izdalās pirmpiens — daži īpaši vērtīgi pilieni katrā zīdīšanas reizē. Un katrs no tiem ir zelta vērtē mazuļa imunitātei, veselībai un attīstībai pirmajās dzīves dienās. 3. – 4. dienā sākas īstā piena veidošanās. Krūtīs veidojās tieši tik daudz piena, cik mazulis pieprasa. Labākais veids piena daudzuma stabilizēšanai - barot biežāk un ilgāk. Arī dvīņu mammām krūtīs veidosies tieši tik daudz piena, cik mazuļiem nepieciešams.

Oksitocīns – hormons, kas veicina piena izdalīšanos un tecēšanu

Laikā, kad mazulis zīž krūtsgalu, t.i. stimulē to, impulsi no krūtsgala nonāk smadzenēs (hipofīzes aizmugurējā daivā).  No tās mātes asinīs izdalās oksitocīns.
Alveolu, kur veidojas piens, aptver muskuļšūnas, kas ir jūtīgas uz oksitocīnu. Līdzko oksitocīns ir mātes asinīs, muskuļšūnas apkārt alveolai saraujas, piens izplūst no alveolas pa piena vadiem uz piena krātuvēm — sinusiem, kas atrodas zem tumšās pigmentētās krūts daļas — areolas. Pēc tam ar bērna mēles ritmisku spiedienu piens tiek izvadīts pa krūtsgala atverītēm. Šis piena izdalīšanās jeb oksitocīna reflekss iedarbojas uz abām krūtīm, tāpēc vienlaikus piens sāk izdalīties arī no otras krūts.

Tomēr ar krūtsgala kairināšanu var izrādīties par maz, lai oksitocīna daudzums asinīs būtu pietiekams un piens varētu brīvi plūst. Liela nozīme ir arī citiem faktoriem, kas ietekmē oksitocīna izdalīšanos asinīs. 

Tie ir:

• psihes emocionālie faktori — mātes domas, sajūtas un emocijas;
• stimuli, kas saņemti ar maņām (smaržu, tausti, dzirdi, redzi, garšu) — piemēram, bērna smarža, glaudīšana, paņemšana rokās, bērna smaids, mutes čāpstināšana, raudāšana, pieskaršanās, tējas garša, ko māmiņa dzer barošanas laikā u.c.

Paaugstinoties oksitocīna daudzumam, savelkas arī dzemdes muskuļi, to māmiņa var sajust pirmajās barošanas reizēs. Nedēļu pēc dzemdībām šīs sajūtas, kuras mēdz saukt par atsāpēm, pāriet, jo dzemde pamazām atgūst savu iepriekšējo formu.

Izrādās, ar laiku, kad māmiņa zīdīšanu labi apguvusi, piena izdalīšanās reflekss kļūst par nosacījuma refleksu un piens māmiņai sāk izdalīties, jau izdzirdot bērna raudas, domājot par savu mazuli vai gatavojoties zīdīšanai. Reflekss ir ātrāks sievietēm, kas jau reiz ir bērnu zīdījušas. Šo refleksu mātes ķermenis atceras uz mūžu.

Tiklīdz laktācija ir nostiprinājusies (apmēram 1 mēneša laikā), turpmākā bērniņa zīdīšana ir mazāk atkarīga no prolaktīna līmeņa asinīs, bet vairāk no oksitocīna līmeņa, kas palīdz pienam izdalīties.  Prolaktīna izdalīšanos neietekmē māmiņas emocionālai stāvoklis — piens veidojas neatkarīgi no tā. Oksitocīna reflekss ir tiešā atkarībā no stresa. Ja māte uztraucas, ir noraizējusies, baidās, asinīs izdalās adrenalīns. Šis hormons traucē pienam izdalīties, jo tā ietekmē sašaurinās piena vadi. Rodas piena vadu pagaidu aizsprostojums. Tas ir atgriezenisks process, normāla ķermeņa aizsargreakcija pret stresu.

Piekritīšu — nav jau viegli pavēlēt savam ķermenim justies savādāk, nekā jūties, sevišķi, ja emocijas nav pozitīvas. Tomēr nekas nav neiespējams —  īpaši tad, ja zini, ko vēlies.

Man ir pārliecība, ka zinot un saprotot, kur un kā rodas piens, ir vieglāk izprast un iemīlēt savu ķermeni tādu, kāds tas ir. Izpratne palīdz atrast harmoniju ar sevi un mazuli, un  līdz ar to nodrošināt savu bērnu ar pašu labāko barību pasaulē. Ne velti ārsti mazuļa barošanu tikai ar mātes pienu sauc par ekskluzīvo barošanu. Un tieši to mēs taču vēlamies. Vai ne?
Kad zīdīju savus bērnus, pilnīgi neapzināti biju sacerējusi savus spēka vārdus, ko skaitīju brīžos, kad likās, ka piens varētu nebūt. Tikai vēlāk uzzināju, ka šādu apgalvojumu metode ir ļoti spēcīga un tiek izmantota dažādās dzīves sfērās. Piedāvāju dažus paraugus.

Spēka vārdi mammai:

• Es ļauju pienam vairoties manās krūtīs. Tas plūst kā upe dienu un nakti ... un tieši Tavai veselībai, mans mīļotais bērns.
• Man vienmēr ir piens. Tas veidojas uz Tevi skatoties, dzirdot Tavu balstiņu, sajūtot Tavu ādas smaržu un siltumu. Es tevi ļoti mīlu, mans/a dēls/meita!
• Piens veidojas pa zināmiem un nezināmiem ceļiem un ir tieši tik, cik vajag manam sirds mīļotajam bērnam.
• Piens, kas mums ir vajadzīgs, atnāk īstajā laikā.
• Manī ir daudz mīlestības, miera un piena, ko piedāvāt, mans mīļotais bērns.
• Es ticu, ka mans ķermenis darbojas vislabākajā veidā un mīlestības piena upe plūst mana bērniņa veselībai un imunitātei.
• Es ļauju katrai ķermeņa šūnai,… hormonam darboties vislabākajā veidā… Dieva gaisma apņem mani…  Piens atnāk viegli un bez pūlēm, jo es Tevi tik ļoti mīlu, manu dēliņ/meitiņ.

Autore: Līga Giniborga, dūla, topošā vecmāte