Kad un kā uzsākt mazuļa piebarošanu. Konsultē zīdīšanas speciāliste Sandra Lase

Pasaules Veselības organizācijas izstrādātās vadlīnijas paredz, ka mammas piens ir labākais, ko iespējams piedāvāt mazulim. Rekomendācijas iesaka bērnu ekskluzīvi zīdīt (tikai ar mātes pienu) līdz sešu mēnešu vecumam, un zīdīšanu vēlams turpināt līdz viņa divu gadu vecumam un ilgāk.


Tātad pēc sešiem mēnešiem zīdainim pamazām var sākt piedāvāt ēdienu no ģimenes kopgalda. Ar ko sākt? Pamazām popularitāti ieguvusi tā sauktā bērna vadītā ēšana, kad mazulis pats izvēlas starp vairākiem produktiem, kas nolikti uz šķīvja, pats tos ņem ar pirkstiem un bāž mutē. Lai saprastu, vai bērns ir gatavs šādam piebarošanas veidam, jāizprot, kā notiek viņa attīstība dzīves pirmajos mēnešos.  

Nevis izsalkums, bet ziņkārība

Ir mammas, kurām veiksmīgi izdodas zīdīt bērnu vismaz līdz gada vecumam, paralēli piedāvājot pārtiku no ģimenes kopgalda, līdz ar to iztiekot bez īpašo biezeņu vai piena maisījumu lietošanas. Lai šādi notiktu, jāieklausās mazuļa signālos un jāļaujas viņa iniciatīvai. „Jā, bērns pats var vadīt piebarošanas procesu. Mazulim ģenētiskā programma nosaka – izaugt un kļūt kā mammai un tētim. Bērns skatās uz mums un atdarina pilnīgi visās jomās – arī ēšanā. Kad viņš aptuveni sešu mēnešu vecumā sāk izrādīt interesi tikt pie galda un pamēģināt kaut ko no mammas vai tēta šķīvja, tas vēl nenozīmē, ka bērns būtu izsalcis vai ka mammas pienā pēkšņi kaut kā pierūktu. Mazulis vienkārši ir ziņkārīgs,” stāsta zīdīšanas konsultante Sandra Lase. 

Bērnam psiholoģiski ir svarīgi piedalīties ēšanas procesā laikā, kad maltīti ietur pārējie ģimenes locekļi. Protams, būs situācijas, kad visi nemaz nebūs mājās, tomēr brīžos, kad tas ir iespējams, ieteicams veidot kopīgas maltītes kā rituālu. Tāpat ieteicams mazulim piedāvāt ēdienu dažādību, lai viņš pats izvēlas, ko šajā reizē vēlas ēst, tā iemācoties pieņemt lēmumu un uzņemties atbildību. 

Bērna attīstība: prasmes un refleksi

Bērna interese par notiekošo uz galda ir loģisks attīstības solis, jo līdz šim viņš apguvis jau ļoti daudz, arī viņa koordinācija ir kļuvusi tik laba, ka viņš jau var noturēt satverto un pat aizvadīt līdz mutei. Pakāpeniski pazūd izgrūšanas reflekss, kas ir raksturīgs zīdainim pirmajos dzīves mēnešos, kad ar mēli automātiski visus svešķermeņus grūž no mutes ārā. Šāds reflekss bērnu pasargā no aizrīšanās, jo viņš fiziski nav spējīgs sakošļāt, norīt un gremošanas sistēma nespēj to pārstrādāt. 

Nervu galiņi, kas atrodas uz mīkstajām aukslējām, mazulim atrodas daudz tuvāk, līdz ar to tā ir otra fizioloģiskā barjera, kas bērnam dzīves pirmajos mēnešos var izraisīt rīstīšanos un klepošanu. Nervu galiņi atkāpjas, un izgrūšanas reflekss pamazām izbeidzas apmēram sešu mēnešu vecumā, bet ir bērni, kuriem tas var notikt vēlāk. 

Senāk taču piebaroja daudz agrāk...

Šobrīd vadlīnijas paredz, ka piebarošanu nevajadzētu uzsākt agrāk par mazuļa sešu mēnešu vecumu, taču tā ir tiesa, ka senāk jau daudz agrāk bērnus sāka piebarot, izmantojot biezenīšus. Šāda prakse izveidojās, jo lielu popularitāti bija ieguvuši mākslīgie piena aizstājēji. Pagājušajā gadsimtā to kvalitāte bija daudz zemāka nekā mūsdienās. Tāpēc pēc trīs mēnešu vecuma bērniem, kuri baroti ar mākslīgajiem piena aizstājējiem, diagnosticēja dzelzs deficītu [1], līdz ar to nācās pa pilienam dot, piemēram, ābolu sulu, lai kompensētu vitamīnu un minerālvielu trūkumu. Tāpat deva biezenīšus (smalki, smalki sablendētu pārtiku), jo bērnam darbojās izgrūšanas reflekss, līdz ar to pavisam smalka pārtika bija veids, kā to iebarot. 

Šobrīd gadījumos, kad kādu iemeslu dēļ mamma pati nezīda mazuli, bet baro ar piena aizstājēju, droši var barot līdz sešu mēnešu vecumam, jo mūsdienu izstrādājumiem ir pavisam cita kvalitāte, līdz ar to bērnu var nodrošināt ar nepieciešamajiem vitamīniem un minerālvielām, skaidro Sandra Lase.

Kā jāuzsāk bērna vadīta ēšana

Bērnus, kurus baro ar piena maisījumu, tāpat kā krūtsbērnus, ieteicams sākt piebarot ne agrāk kā pēc sešu mēnešu vecuma sasniegšanas. Turpmākie divi mēneši būs adaptācijas laiks, kad bērns nevis pilnvērtīgi ēdīs pieaugušo pārtiku, bet tikai to iepazīs. „Tad mēs droši varam mazulim dot cietus ēdiena gabalus, ko viņš var paņemt rokā, bet vēl nevar nokosties, – sausiņu, viegli satveramus gaļas, siera, augļu un dārzeņu gabaliņus. Vispirms viņš tos sūkā, tad „košļā” ar smaganām un beidzot, kad parādās pirmie zobi, sakož. Tas, ko sākotnēji bērns no šiem gabaliem var dabūt, ir mikro devas, kas nonāk gremošanas sistēmā un aktivizē fermentu izdalīšanos. Sākotnēji sīkās apēstās daļiņas mazuļa organismam vienkārši ies cauri nesagremotas, kas ir normāls process, kamēr notiek gremošanas sistēmas aktivizācija,” par pirmo piebarošanas periodu stāsta Sandra Lase. 

Bērna vadītas ēšanas uzsākšana ir lielisks brīdis, kad pārskatīt visas ģimenes ēdienkarti un turpmāk izvēlēties veselīgu un sabalansētu uzturu, kurā ir vairāk dārzeņu, augļu, pākšaugu, mazāk pusfabrikātu, cepta un pārlieku trekna ēdiena.  

Tā kā bērns no lielajiem gabaliem patiešām apēd salīdzinoši nelielas devas, ķermenim ir gana laiks, lai pielāgotos jaunajai funkcijai. Laika gaitā bērns iemācīsies arvien labāk ēdienu noturēt rokā, pamazām attīstīsies košļāšanas spēja. „Jā, tā tiešām ir jāiemācās – cilvēkiem nav košļāšanas refleksa. Bērni košļāt iemācās līdz aptuveni 11 mēnešu vecumam,” skaidro speciāliste. Lielāki apjomi bērna ēdienkartē parādīsies aptuveni astoņu mēnešu vecumā – astoņas nedēļas pēc piebarošanas uzsākšanas. Līdz tam mazulis nedaudz iemācīsies lietot karoti un dakšu. Te jāpiebilst, ka labāk bērnam piedāvāt maksimāli normālu dakšu, jo ar bērniem domātajām mazulim ir grūti uzdurt. 

Tā kā līdz aptuveni pusotra gada vecumam bērns veido garšu „datu bāzi”, ieteicams piedāvāt dažādus produktus [2]. Līdz šim vecumam viņš labprāt mēģina dažādas garšas. Nākamais vecums, kad mazulis labprāt piekrīt pagaršot jaunas lietas, ir pieci gadi. 

Kāpēc gabaliņu piebarošana labāka par biezeņiem

Bērni, kuriem līdz gada vecumam kā piebarojums doti tikai biezeņi un putras, vēlāk ir tie pieaugušie, kas ātri apēd ēdienu, to kārtīgi nesakošļājot, kas nav veselīgi. Kuņģis ir vieta, kur notiek ēdiena ķīmiska pārstrāde, taču līdz tam jānotiek pārtikas produktu mehāniskai sadalīšanai mutē. Jāpiebilst, ka mutē sāk strādāt arī ēdienu šķeļošie fermenti, kas nepaspēj izdalīties, ja ēdam ātri. 

Bērnam gabaliņos var piedāvāt:

• sausiņus,
• ābolus,
• bumbierus,
• kāpostu,
• burkānus,
• kartupeļus,
• vārītu gaļu,
• visu, ko mazulim ir ērti turēt rokā un no kā viņš nevar viegli nokost lielus gabalus.

ŅEM VĒRĀ!

• Ja esat mēģinājuši piedāvāt mazulim ēdienu no kopgalda, bet nekas nav sanācis, jo viņš rīstās, tas nozīmē, ka piebarošanas mēģinājumi uzsākti pāragri – bērna organisms tam vēl nav gatavs. Ja mazulis nespēj stabili noturēt nelielus priekšmetus, arī tas liecina, ka viņš nav gatavs piebarošanai. Ja bērns kopumā attīstās vēlāk, visticamāk, viņš arī vēlāk būs gatavs piebarošanai. 
   
• Lai, uzsākot piebarošanu, mazinātu aizrīšanās risku, bērnam jāmāk noturēt muguru, un tas ne vienmēr nozīmē, ka viņam jāmāk patstāvīgi sēdēt. 
   
• Bērna vadītu ēšanu var īstenot arī tad, ja sešu mēnešu vecumā mazulim vēl nav zobu. Viņš var ēdienu sūkāt, laizīt, trīt gar smaganām. 
  
   

Izmantotā literatūra:
1. Dallman, P. R.; Looker, A. C.; Johnson, C. L. et al. Iron Nutrition in Health and Disease. Eds. Hallberg L., Asp N. G. Libbey; London, 1996, 65–74.
2. Replija, Dž.; Murketa, T. Bērna vadīta ēšana. Kā piebarošanu padarīt aizraujošu lieliem un maziem. Rīga: Muki Buki, 2012.