Priekšlaikus dzimušie dvīņi mūs noveda pie bankrota. Mammas stāsts par medicīnisko aprūpi ASV

“Mans ceļš, lai kļūtu par mammu, sākās pirms 11 gadiem. Divus gadus pēc kāzām es paliku stāvoklī, un grūtniecības 12. nedēļā ārsts mūs iepriecināja ar ziņu, ka mums būs dvīņi. Grūtniecība noritēja labi līdz 24. nedēļai, kad man sākās priekšlaicīgas dzemdības. Iemesls bija placentas atslāņošanās un spēcīga asiņošana.  Mani nogādāja slimnīcā, kur ar ķeizargrieziena palīdzību pasaulē nāca mani bērni. Viņi piedzima 16 nedēļas par agru. Viens svēra 620 gramus, bet otrs bērniņš vēl mazāk – tikai 453 grami. Tomēr viņi bija dzīvi un gatavi cīnīties.  Mazulīši bija tik sīki, ka ko tādu nav iespējams pat iedomāties. Viņu āda bija caurspīdīga, to klāja smalks, zīdains apmatojums, acis viņi nespēja atvērt, bet austiņu vietā bija tikai plānas ādas krokas. Kājiņas bija tievākas par manu īkšķi. 
 

Sešus mēnešus mēs pavadījām specializētā nenonatoloģijas centrā, kurs nācās piedzīvot neskaitāmas medicīniskas procedūras. Puisīši nemitīgi slimoja, viņiem atklāja asinsizplūdums smadzenēs, cerebrālo trieku, acs tīklenes attīstības komplikācijas, sirds defektus,  paralīzi, asins saindēšanos, trūces,  dzelti un nepietiekamu plašu darbību, kas raksturīga priekšlaikus dzimušiem bērniem. 

Līdz šim mēs nekad nebijām saskārušies ar medicīnas izmaksām, kuras nebūtu varējuši segt no saviem ienākumiem un veselības apdrošināšanas. Mēs bijām stabila vidusšķiras ģimene, mums ar vīru bija  koledžas izglītība, pilna laika darbs mārketinga un būvniecības nozarēs. Mums piederēja māja, bija krājkonts, pensijas konts, visaptveroša medicīniskā apdrošināšana, divreiz gadā mēs ceļojām uz kādu eksotisku valsti, mēs bijām adoptējuši suni. Kopumā kā pāris jutāmies atbildīgi par savu dzīvi, gatavi rūpēties par citiem un veidot savu dzīvi kopā. 

Mēs zaudējām mūsu māju, mūsu automašīnas, visus savus īpašumus, bet pats galvenais – mēs zaudējām pašcieņu.  

Bijām gatavi stāties pretī dažādām dzīves grūtībām, bet nevarējām iedomāties, ka nonāksim situācijā, ka nespējam apmaksāt slimnīcas piestādītos rēķinus par medicīniskajiem pakalpojumiem mūsu priekšlaikus dzimušajiem bērniem.  Papildus vainas sajūtai par nespēju iznēsāt bērnus klāt nāca šausmīga kauna sajūta par to, ka esam iekļuvuši neizmaksājamos parādos ASV medicīnas sistēmai. 


Izrādījās, ka daudzas no tik nepieciešamajām procedūrām, kas bija nepieciešamas bērniem, mūsu veselības apdrošināšanas polise nesedza. Piemēram, specializētā istaba, kurā uzturējās mūsu priekšlaikus dzimušie bērni, dienā izmaksāja 10,000 ASV dolāru vienam bērnam. Šajā summā netika iekļauta nekāda medicīniskā palīdzība, ārsta un medicīnas māsas atbalsts un medikamenti. Par tiem mēs maksājām atsevišķi. 

​Kad bērniem bija 18 mēneši, mēs sasniedzām medicīniskās polises pieļaujamo griestu tēriņus – 2 miljonus dolāru, un mums atsūtīja parādzīmi vēl par 450 000 ASV dolāru lielu pārtēriņu.

Apdrošināšana sedza vienu rentgenu vai sonogrāfisko izmeklēšanu dienā, bet mums bija nepieciešama šāda uzraudzība vairākas reizes dienā. Par to maksājām atsevišķi. Viena no specializētajām vakcīnām, kas bija jāveic trīs gadu garumā, mums izmaksāja 3,600 dolārus mēnesī.


Kad bērniem bija 18 mēneši, mēs sasniedzām medicīniskās polises pieļaujamo griestu tēriņus – 2 miljonus dolāru, un mums atsūtīja parādzīmi vēl par 450 000 ASV dolāru lielu pārtēriņu.  Lai to segtu, iztērējām pensijas kontus, krājkontus, pārdevām visu, kas mums piederēja, lai vismaz daļēji segtu parādu. Sapratu, ka mūsu ietaupījumu nepietiek, tāpēc atvērām durvis pircējiem, aicinot no nopirkt jebko, kas viņiem mūsu mājā patīk. Cilvēki klīda pa mūsu māju un izvēlējās mūsu lietas un gadiem ilgi veidotas dārgas kolekcijas. Milzīgo laulības gultu kāds nopirka par nieka 300 dolāriem, bet tobrīd mums jau bija vienalga. Arī šīs naudas nepietika, tāpēc mēs uzsākām bankrota procedūru. 

Slimnīcā atteica palīdzību bērniem, jo mums nebija ar ko samaksāt. Nebija arī zāļu. Viens no bērniem saslima ar smagu elpceļu infekciju, no kuras būtu varējuši izvairīties, ja būtu pieejami nepieciešamie medikamenti. Mūsu farmaceits ieteica pārtraukt veikt prēmiju iemaksas medicīniskās apdrošināšanas kontā, jo tad mēs varētu saņemt finansiālu palīdzību federālā līmenī. Diemžēl tas nozīmētu, ka mums nekad vairs nebūtu iespējas tikt pie nākamās medicīniskās apdrošināšanas. Tāpēc mums nācās veikt prēmiju iemaksas, un vienlaikus par visu maksāt arī no savas kabatas. Tas viss notika vienlaikus rūpējoties par diviem ļoti maziem un ļoti slimiem bērniem. Visa šī situācija mūs finansiāli iznīcināja un būtiski samazināja aprūpes iespējas mūsu dvīņiem. 
 

Mēs zaudējām mūsu māju, mūsu automašīnas, visus savus īpašumus, bet pats galvenais – mēs zaudējām pašcieņu.  Mēs sērojām par to, ka nepiedzīvojām mūsu bērnu augšanu ar prieku, nepārejošā tuvās nāves sajūta, kas apdraudēja abus dvīnīšus, stress par finansiālo sabrukumu tik ļoti ietekmēja mūsu pašcieņu un pašapziņu. Apprecoties, mēs nevarējām pat iedomāties, cik ātri to visu var zaudēt. Maniem bērniem vislielākās ciešanas sagādāja ASV medicīnas sistēma, kas nebija gatava viņiem palīdzēt bez finansiālā seguma. 

Tagad, kad ir pagājuši 11 gadi pēc visiem šiem notikumiem, mēs esam smagi strādājuši, lai bērni pārvarētu priekšlaicīgas piedzimšanas traumas un veselības problēmas. Etana un Aidina veselības stāvoklis ir daudz labāks, nekā prognozēja visi ārsti, kas bērnus ārstēja. Viņi ir gudri, jautri un manas dzīves lielākais prieks. Aidins aizraušanās ir Lego, bet Etans apgūst valodas – japāņu un mandarīnu. Pārsteidzoši, ka mūsu ģimene joprojām ir kopā. 


Būt slimu bērnu vecākiem ir neiedomājami grūti. Ne visas laulības un draudzības saites to spēj izturēt. Un īpaši sāpīgi ir apzināties, ka ir vecāki, kuru bērni nesaņemt medicīnisko palīdzību, jo vienkārši to nespēj atļauties.