Pieskārienu, glāstu un mīļošanas nozīme bērna attīstībā

Šie padomi ir labi domāti. To mērķis ir pasargāt jaunos vecākus no grūtībām, kas viņus sagaida, auklējot jaundzimušo. Tomēr mūsdienu priekšstati par to, kas nāk par labu vai kaitē mazuļa attīstībai un iespējami tuvām un emocionāli veselīgām attiecībām starp vecākiem un bērniem, ir mainījušies. Psihologi un pētnieki norāda, ka pieskārieniem, glāstiem un mīļošanai ir nozīmīga loma bērna attīstībā.

Vecāku rokās kā punča drošajā patvērumā

Salīdzinājumā ar citiem zīdītājiem cilvēku mazuļi pasaulē nāk nenobriedušāki un tikai ap trīs mēnešu vecumu sāk pietuvoties tām spējām un prasmēm, kādas citu zīdītāju mazuļiem ir jau uzreiz pēc piedzimšanas. Tāpēc, piemēram, amerikāņu pediatrs Dr. Hārvijs Kārps (Dr. Harvey Karp) uzskata, ka cilvēku mazulim pirmajos trīs dzīves mēnešos vēl nepieciešami apstākļi, kas līdzinās mammas puncī piedzīvotajām sajūtām. [1] Tā viņš daudz labāk spēj iejusties šajā pasaulē. Viena no sajūtām ir robežas, kas bērnu aptver. Mammas puncī mazais bija diezgan cieši aptverts, tāpēc, sajūtot ap sevi savu vecāku rokas un savu ķermeni piekļautu mammas vai tēta ķermenim, mazulis var justies drošībā, it kā viņu vēl arvien sargātu mammas punča drošais patvērums. 

Cilvēku mazulim pirmajos trīs dzīves mēnešos vēl nepieciešami apstākļi, kas līdzinās mammas puncī piedzīvotajām sajūtām.

Turklāt tikai ķermeniskā kontaktā ar kādu pieaugušo jaundzimušais var apjaust sava ķermeņa aprises – sajust, kur viņš sākas, kur beidzas, un apjaust savu ķermeni kā vienotu veselumu. Mammas puncī katra mazuļa kustība atdūrās pret dzemdes sienu. Pēc piedzimšanas pasaule kļūst daudz plašāka, un bērnam, kurš vēl nespēj kontrolēt savas roku un kāju kustības un neapzinās savu ķermeni, šis plašums ir satraucošs un biedējošs. Tāpēc raudošu mazuļu nomierināšanas eksperte no Vācijas Kristīne Rankla (Christine Rankl) norāda, ka „ķermenisks kontakts šiem mazajiem zīdaiņiem nav nekāds „luksuss”, bet gan absolūta nepieciešamība veselīgai augšanai”. 

Nēsāšana samazina mazuļu raudāšanu

Pirmo trīs dzīves mēnešu laikā mazuļi, kurus ņem uz rokām biežāk nekā tikai, lai pabarotu vai nomierinātu, patiesībā raud mazāk. Sešu nedēļu vecumā, kad bērnu raudāšana parasti kļūst visintensīvākā, tie, kas tiek nēsāti vairāk, raud par 43 % un vakaros pat par 51 % mazāk nekā mazuļi, kas tiek paņemti rokās tikai uz barošanas vai mierināšanas laiku. 

Vai, ņemot uz rokām, mazuli var izlutināt?

Vai tev patīk, ja kāds izrāda mīlestību, izdarot tavā vietā kaut ko, ko tu spētu paveikt pats, vai sniedzot ko tādu, bez kā tu varētu arī iztikt? Lutināšana ir jauka lieta, bet var kļūt traucējoša veselīgai attīstībai, ja tās ir par daudz. Taču bērnu nevar izlutināt, palīdzot viņam izdarīt to, ko viņš pats vēl nespēj. Ja mazulis nespēj nomierināties vai iemigt pats, tad vecāku uzdevums ir viņam palīdzēt, tāpat kā mēs palīdzam viņam izdarīt citas lietas, ko viņš pats nevar, – piemēram, pieliekam viņu pie krūts, lai pabarotu, un palīdzam uzturēt tīru viņa dibentiņu. Ja bērns to spētu izdarīt pats, bet mēs regulāri darītu to viņa vietā, tad tā būtu izlutināšana. Taču, kamēr mazulis pats vēl nevar par sevi parūpēties, tikmēr vecāku palīdzība ir nevis lutināšana, bet gan bērna vajadzību apmierināšana. 

Sešu nedēļu vecumā, kad mazuļu raudāšana parasti kļūst visintensīvākā, tie bērni, kas tiek nēsāti vairāk, raud par 43 % un vakaros pat par 51 % mazāk nekā tie, kas tiek paņemti rokās tikai uz barošanas vai mierināšanas laiku.

Kad vecāki satraucas, ka varētu mazuli izlutināt, pārāk daudz ņemot viņu uz rokām, der aizdomāties, cik „izlutināts” bērns jau ir. Visu grūtniecības laiku viņš ir bijis pastāvīgā saskarsmē un ciešā ķermeniskā kontaktā ar mammu – ne mirkli nav nolikts kaut kur citur atsevišķi no viņas. Ir diezgan nesaprātīgi sagaidīt, ka pēc piedzimšanas mazulis uzreiz labi jutīsies, būdams atsevišķi, – nevēlēsies būt uz rokām un gulēs pats savā gultiņā. Mēs nevaram bērnu izlutināt, sniedzot viņam ķermenisku kontaktu, mēs varam vienīgi palīdzēt saudzīgi atradināties no ciešā un nepārtrauktā ķermeniskā kontakta, kādu viņš piedzīvoja grūtniecības laikā. Mēs varam atvieglot bērna pielāgošanos tam, ka nu viņš ir atsevišķa būtne no mammas, ļaujot viņam to sākt apzināties lēnām un pakāpeniski, atbilstoši viņa spējām un temperamentam.

Pieskārieni ietekmē smadzeņu attīstību

Pētnieki ir atklājuši, ka pieskārieni un glāsti, ko mazulis saņem, ietekmē viņa nervu sistēmas attīstību. Tauste un dzirde ir svarīgākās maņas pirmajos dzīves mēnešos. Kamēr redze ir vēl nenobriedusi, pieskārieni ir veids, kā mazuļi gūst informāciju par apkārtējo pasauli un attiecībām ar citiem cilvēkiem. Ne velti arī mums, pieaugušajiem, pieskārieni ir veids, kā paust savas emocijas un izrādīt mīlestību un pieķeršanos.
 

Mazuli nevar izlutināt, palīdzot viņam izdarīt to, ko viņš pats vēl nespēj. Ja mazulis nevar nomierināties vai iemigt pats, tad vecāku uzdevums ir viņam palīdzēt.

Laiks uzreiz pēc piedzimšanas visspēcīgāk ietekmē jaundzimušā priekšstatus par dzīvi ārpus mammas ķermeņa. Savas turpmākās pieredzes viņš vērtē, balstoties uz šiem pirmajiem iespaidiem. Kā norāda pirmatnējo kultūru pētniece Džīna Līdlofa (Jean Liedloff), miljoniem gadu mazuļi pēc piedzimšanas ir nonākuši tieši savas mammas rokās un ir gatavi lielajām pārmaiņām, kādas viņus sagaida, no mammas punča drošā patvēruma nonākot ādas-ādas kontaktā ar māmiņu. Taču zīdaiņi nav gatavi nekādām vēl lielākām pārmaiņām – no ciešā, siltā mammas punča patvēruma nonākt tukšumā bez robežām, nekustīgā gultiņā, kurai nav ne skaņu, ne smaržu, ne kādu citu dzīvības pazīmju. 

Tieši pieskārieni un atrašanās kustībā ir kritiski svarīgi normālai mazuļa nervu sistēmas attīstībai. Nesaņemot šos vajadzīgos stimulus, drošības sajūtu un ķermenisko apziņu, ko sniedz vecāku rokas, palielinās depresijas un agresivitātes riski.

Antropologu savāktie dati par pirmatnējām kultūrām liecina – jo vairāk ķermeniskā kontakta ar māti pirmajā bērna dzīves gadā, jo miermīlīgāka attiecīgā sabiedrība, savukārt kultūras, kurās mazuļi netiek tik daudz nēsāti, ir agresīvākas. Šo agresivitāti izskaidro fakts, ka bērniem, kas nav saņēmuši sev pienākošos ķermenisko kontaktu, ilgstoši saglabājas augstāks stresa hormonu līmenis. Piemēram, mazuļiem, kas pirmo dzīves gadu laikā ilgāk nekā astoņus mēnešus auguši kādā Rumānijas bērnunamā, vēl 6–12 gadu vecumā stresa hormona kortizola līmenis dienas laikā bija augstāks nekā agrīnā vecumā (līdz 4 mēnešiem) adoptētajiem vai kopš dzimšanas ģimenē augušajiem bērniem.

Mēs nevaram bērnu izlutināt, sniedzot viņam ķermenisku kontaktu. Mēs varam vienīgi palīdzēt saudzīgi atradināties no ciešā un nepārtrauktā ķermeniskā kontakta, kādu viņš piedzīvoja grūtniecības laikā.

Tas nozīmē, ka ar pieskārienu un ķermenisko kontaktu mēs varam ietekmēt to, kādas attiecības ar citiem cilvēkiem veidos mūsu atvases. Vai tās būs balstītas stresa reakcijās, kas nozīmē uztvert citus kā apdraudējumu, ar ko jācīnās vai jābēg, vai tā būs varēšana doties pasaulē ar spēju uzticēties citiem cilvēkiem un veidot tuvas attiecības.

Ādas-ādas kontakts

Ir zināms, ka ādas-ādas kontakts, kailam mazulim netraucēti atrodoties uz mammas punča (vai uz tēta krūtīm, ja mamma kādu iemeslu dēļ nav pieejama) pirmās stundas laikā pēc dzemdībām, uzlabo bērna sirdsdarbības, elpošanas un ķermeņa temperatūras stabilitāti. Pazīstamais drošās piesaistes teorijas autors psihologs Džons Boulbijs (John Bowlby) līdz ar citiem pētniekiem uzskata, ka šis ķermeniskais kontakts pirmajā stundā pēc dzemdībām ieliek pamatu ciešām savstarpējām attiecībām starp vecākiem un bērnu, kas savukārt ir priekšnoteikums tam, lai arī turpmāk mazulis tiktu ņemts uz rokām un nēsāts. (Vairāk par ādas-ādas kontakta nozīmi lasiet žurnāla „Mammām un Tētiem” 13. numurā.)

Sava ķermeņa apzināšanās

Lai pieskartos mazulim patīkamā veidā, ir vērts zināt, ka lēni un maigi pieskārieni ir tīkamāki par ātriem un paviršiem. Turklāt patīkami pieskārieni būtiski ietekmē to, kā bērns apzinās savu ķermeni. Sava ķermeņa apzināšanās ir saistīta ar apjausmu pašam par sevi – savu „es”. Atkarībā no tā, kā mēs pieskaramies mazulim, mēs viņam nododam priekšstatu par to, kāds viņš ir. Ja pieaugušie mazuli ņem ar nedrošām rokām, itin kā viņš būtu trausls un viņam viegli varētu nodarīt pāri, mazais caur šiem pieskārieniem saņem vēstījumu, ka tieši tāds viņš arī ir. Nedrošās rokās nav iespējams justies droši. Savukārt drošās, vienlaikus noteiktās, bet pietiekami maigās rokās bērns gūst priekšstatu, ka ir stiprs, izturīgs, pielāgoties spējīgs un atrodas drošībā. 
 

Būt cieši klāt mammas, tēta vai citas tuvas personas ķermenim, kas ar lēniem, maigiem, bet vienlaikus noteiktiem pieskārieniem pauž, ka bērns ir gaidīts un drošībā, ir tieši tas, kas jaundzimušajam ir nepieciešams pirmajos trijos dzīves mēnešos. Arī pēc tam šī vajadzība saglabājas, bet, mazulim augot, viņš pakāpeniski kļūst arvien patstāvīgāks un arvien mazāk atkarīgs no ciešā ķermeniskā kontakta ar sev tuvo cilvēku. Turot mazuli rokās, glāstot un mīļojot, mēs gādājam par to, lai šī pasaule viņam liktos iespējami droša vieta, un ieliekam pamatu veselīgai mazuļa nervu sistēmas attīstībai.

Pieskārieni un ķermeniskais kontakts:

• sniedz mazulim drošības sajūtu;
• samazina raudāšanu;
• samazina sāpju sajūtas;
• ir priekšnoteikums veselīgai nervu sistēmas attīstībai;
• samazina depresijas un agresivitātes riskus.

Izmantotā literatūra:

1. Rankla, K. Kā es nomierinu savu bērniņu. Rīga: Jumava, 2015.

2. Hunziker, U. A.; Barr, R. G. Increased carrying reduces infant crying: a randomized controlled trial. Pediatrics, May 1986, Volume 77 / Issue 5. Pieejams.

3. How touch can shape babies’ brain development. Medscape, Mar 17, 2017. Pieejams.

4. Liedloff, J. The continuum concept: in search of happiness lost. Penguin Books, 2004.

5. Prescott, J. Cross-cultural studies of violence, in aggressive behavior: current progress in pre-clinical and clinical research. Los Angeles, CA: University of California, 1974.

6. Gunnar, M. R.; Morison, S. J.; Chisholm, K.; Schuder, M. Salivary cortisol levels in children adopted from romanian orphanages. Institute of Child Development, University of Minnesota. Pieejams.

7. Moore, E. R. et al. Early skin-to-skin contact for mothers and their healthy newborn infants, 2012. Pieejams.

8. Bowlby, J. The making and breaking of affectional bonds. New York: Brunner- Roufledge, 1979.

9. Crucianelli, L.; Metcalf, N. C.; Fotopoulou, A.; Jenkinson, P. M. Bodily pleasure matters: velocity of touch modulates body ownership during the rubber hand illusion. Front Psychol, 2013; 4: 703. Pieejams.