Intervija ar priekšlaikus dzimušās Luīzes vecākiem: ļoti gribējām otru bērniņu

Vizītkarte
Tētis Kristaps Šteinbergs (28), strādā SIA “Cesars”
Mamma Māra Šteinberga (28), strādā “SmartLynx Airlines”
Meita Luīze (6 gadi). Plānotais dzemdību laiks – 28. oktobris. Piedzima 18. jūlijā (grūtniecības 25. nedēļā) 700 gramu smaga, 32 centimetrus gara. 
Meita Ketlīna (drīz būs 2 gadi). Piedzima 9. jūnijā (grūtniecības 41. nedēļā) 3 kg 650 gramus smaga, 53 centimetrus gara. 

Mana pirmā saruna ar Māru un Kristapu notika 2015. gadā miglainā novembra novakarē. Sarunas noslēgumā pāris klusi atzina, ka ir otrā mazuļa gaidībās. Nu laiks ir pagājis, abas māsas mīļi spēlējas istabā uz paklāja, un vecāki ir gatavi pastāstīt, kāds bija Ketlīnas gaidīšanas laiks.  

Lasi interviju ar ģimeni pirms pāris gadiem: Meitiņa piedzima grūtniecības 25. nedēļā. INTERVIJA

Gribējām otru bērnu 
Kristaps: Mēs jau sen bijām plānojuši, ka mums būs otrs bērns. Bijām arī izdomājuši, ka 5 gadi varētu būt ļoti laba vecuma starpība. Un notika tā, kā bijām iecerējuši. Par spīti tam, ka Luīze piedzima pirms laika, emocionāli otrās atvases ienākšanai ģimenē mēs bijām gatavi. Tieši tāpat kā pirms pieciem gadiem pirmajam bērnam. Mums kopumā ir ļoti stabila dzīve, nodrošinājums un mājoklis, kur noteikti bija vieta vēl kādam. 

Māra: Protams, es pirms otrā bērna gāju pie dakteres, lai noskaidrotu, cik liela iespēja, ka arī otrs mazulis piedzims pirms laika. Taču daktere mierināja, ka nav pazīmju, kas liecinātu, ka otrā reize varētu būt līdzīga – visticamāk otra grūtniecība noritēšot pilnīgi normāli. Bet tajā pašā laikā neviens ārsts nekad nevar dot 100% garantiju. Un šī doma tomēr sēdēja pakausī. Otro grūtniecību no apkārtējiem neslēpām. Patiesībā ļoti daudzi zināja, ka plānojam otru bērnu. Daļai tuvinieku pateicām mana tēta dzimšanas dienā 29. novembrī. 

Jā, arī mums bija bail, bet tāpēc devāmies pie ārstiem, lai pārbaudītos un izrunātu gan riskus, gan to, ko varam darīt, lai otrā grūtniecība noritētu pēc iespējas veselīgāk.

Kristaps: Ja tā padomā, man otrā bērna gaidīšanas laiks ir aizgājis tādā autopilotā, ka šobrīd šķiet – neko daudz neatceros. Iespējams, man galvā bija kaut kas nobloķējies. Šķiet, vienīgi gaidīju, lai tiekam pāri riska robežai grūtniecības gaitā. Pārējās nianses tajā brīdī galīgi nebija svarīgas. Es tiešām neatceros, kurā brīdī mēs kam un ko pateicām. Tik atceros, ka Māras tētis pateica – malači, kamēr jauni, jārada bērni. Tā var būt, ka citi jaunie vecāki nobīstas mēģināt otru reizi, ja pirmā pieredze ir bijusi līdzīga mūsējai. Jā, arī mums bija bail, bet tāpēc devāmies pie ārstiem, lai pārbaudītos un izrunātu gan riskus, gan to, ko varam darīt, lai otrā grūtniecība noritētu pēc iespējas veselīgāk. Ārstiem uzticējāmies un uz to arī gājām, jo ļoti gribējās otru bērniņu. 

Foto: Bildes tapšanas laikā Luīzei bija 5 mēneši, savukārt Ketlīnai tikai 1 mēnesis - starpība acīmredzama :) Luīze augšējā bildē. Foto: Toms Elnionis (clickclick.lv)

Māra: Pirms grūtniecības, klausot ārsta norādījumiem, papildus lietoju naktssveces eļļu, folskābi. Ja pirmo reizi, kad paliku stāvoklī, daktere teica, ka varu mierīgi turpināt savu ierasto dzīves ritumu, tad ar Ketlīnu ieteica mierīgi un pamazām. Daktere ielika mani riska grupā un rekomendēja veikt papildus analīzes, lai varētu kontrolēt situāciju. Es viņai varēju jebkurā brīdī zvanīt un vaicāt par neskaidrībām. 

Kristaps: Arī vecmāte, ar kuru bija noslēgts līgums, grūtniecības laikā bija ļoti atsaucīga. 

Māra: Jā, arī viņai zvanīju ik reizi, kad radās jautājums, vai tiešām viss ir kārtībā. Viņa bija ļoti jauka un mierīga, taču nopietnos brīžos varēja arī skaidri pateikt, kas man tagad jādara. Atceros, ka dzemdībās viņa vienā brīdī nopietni teica – Māra, bērns tagad mokās. Tas man deva spēku Ketlīnu piedzemdēt. 

4 FOTO

Mazā Ketlīna un māsa

Kritiskā 25. grūtniecības nedēļa
Māra: Lai arī emocionāli bijām gatavi, bija arī grūtības, ko nācās pārvarēt. Par spīti visām labajām analīzēm un dakteres mierinošajiem vārdiem, līdz grūtniecības 25. nedēļai es biju īsts nervu kamols. Grūtniecības laikā es diezgan daudz dzīvoju pa māju, jo pirmajā trimestrī slimoju, pēc tam paņēmu visus iespējamos atvaļinājumus, līdz ar to sanāca, ka jau no kādas 25. grūtniecības nedēļas biju garajās brīvdienās. Jebkuras fiziskās aktivitātes veicu ļoti lēni un pārdomāti. Atceros, ka, gaidot Luīzi, biju ļoti aktīva, dejoju, darbojos karsējmeiteņu komandā, ar Ketlīnu pilnīgi pretēji. Līdz grūtniecības 25. nedēļai es arī paspēju izdzert trīs antibiotiku kursus, jo praktiski visu laiku biju slima. Par to, ka man jālieto antibiotikas, es ļoti raudāju. Atvēru kastīti un lasīju instrukciju, protams, tur ir teikts, ka grūtniecības laikā antibiotikas nedrīkst lietot. Katru reizi zvanīju dakterei un vaicāju, vai viņa nav kļūdījusies, izrakstot zāles. Izrunājām, viņa paskaidroja, kāpēc manā gadījumā tomēr labāk antibiotikas lietot. Pirmajās divās reizēs man bija deguna blakusdobuma iekaisums, trešajā reizē apaukstēju nieres. Tomēr visos šajos gadījumos es saslimšanas norakstu uz prātu. Protams, visu laiku sevi mēģināju nomierināt, bet diemžēl, galvai tik viegli nevar pavēlēt. Valentīndienā, kad tieši apritēja 25 grūtniecības nedēļas, aizejot uz tualeti, līdzīgi kā pirmās grūtniecības laikā, atkal ieraudzīju, ka gļotu korķis ir ārā. Man sākās panika, raudāju, teicu Kristapam, ka jābrauc uz slimnīcu. Slimnīcā veica visas nepieciešamās pārbaudes, konstatēja, ka nekādu problēmu tomēr nav, tādēļ mierīgi varam doties mājās. Ar nākamo dienu grūtniecības norise bija absolūti perfekta. Ne tikai fiziski, bet arī emocionāli. Beigās Ketlīna pat negribēja steigties ar dzimšanu. 25. grūtniecības nedēļa vienkārši bija maģiskais punkts, kam vajadzēja tikt pāri. 

Par spīti visām labajām analīzēm un dakteres mierinošajiem vārdiem, līdz grūtniecības 25. nedēļai es biju īsts nervu kamols.

Kristaps: Mēs patiešām ļoti gaidījām brīdi, kad tiksim pāri šai nedēļai. Bijām rūpīgi izpētījuši mazuļa attīstību pa nedēļām, zinājām, ka faktiski šī ir robeža, kad priekšlaikus dzimis bērniņš pie pienācīgas aprūpes var izdzīvot un attīstīties pilnīgi normāli. 

Māra: Pēc 32. grūtniecības nedēļas, kad daktere pateica, lai pamazām sāku krāmēt somas un gatavoties dzemdībām, man atvērās otrā elpa – es sāku rosīties un šiverēt, kārtoju plauktus un skapjus, biju enerģijas pārpilna.

Foto: Māsiņas Luīze (vecākā) un Ketlīna. Foto autors - Artūrs Martinovs.

Tuvo un mīļo atbalsts
Māra: Grūtniecības laikā ar emocionālajiem kritumiem galā palīdzēja tikt tas, ka mājās ir mīļš cilvēks, ar kuru var dalīties un parunāt. Palīdzēja arī tas, ka Luīze ar savu aktivitāti un nemitīgajām vajadzībām novērsa domas. Lai arī slimoju, savākties palīdzēja iešana uz darbu. Ja es būtu tikai palikusi mājās, būtu krietni grūtāk. Reizē ar mani stāvoklī bija arī mana māsa. Viņai mazulis piedzima janvārī, man attiecīgi jūnijā. Un mums, protams, bija daudz pārrunājama. Arī atgūšanās periodā daudz palīdzēja tas, ka varēju ar māsu sazināties un uzticēt pārdzīvojumus. Un jā, meitu vecvecāki ir zelta vērtē. Ketlīna sapratusi, ka vecāki nekur nepazudīs, uzticas, tādēļ arī labprāt paliek kopā ar citiem cilvēkiem. 

Kristaps: Un vēl mums zelta vērtē ir bērnudārzs. Lai arī Ketlīna bija izteikta mammas meita, viņa tik ātri pierada! Varbūt pirmajā nedēļā mazliet pabēdājās, bet tagad ir tā, ka reizēm pat nepaspēju kārtīgi noģērbt, ka jau skrien uz grupiņu. Viņai ļoti patīk gan audzinātāja, gan draudzēšanās ar citiem bērniņiem.  

20 FOTO

Luīzes piedzimšanas stāsts un pirmā intervija fotogrāfijās

+ 16

Skatīt visus

Pošanās uz slimnīcu
Māra: Kad pienāca grūtniecības pēdējais mēnesis, katru dienu vilku sporta tērpu un apgāju aptuveni 4 km lielu apli, jo likās - nu taču beidzot var dzimt! 

Kristaps: Uz koferiem sēdējām jau no maija. Kopš daktere pateica, ka varam gatavoties dzemdībām.

Māra: Jā, mums mašīnā visu laiku stāvēja sakrāmēts koferis. Es par neļāvu Kristapam nekur doties – ja nu sākas dzemdības. 

Kristaps: Es pat atteicu braucienu uz Ameriku. 

25. grūtniecības nedēļa vienkārši bija maģiskais punkts, kam vajadzēja tikt pāri.

Māra: Ja tu būtu aizbraucis, varu derēt, ka dzemdības būtu sākušās. (abi smejas) Ja pirmās dzemdības sākās pirms laika, otrās galīgi negribēja sākties. Plānotais datums bija 6. vai 7. jūnijs. 1. jūnija naktī modināju Kristapu un teicu – Sākas, ir jābrauc! Aizbraucām uz slimnīcu, kur veica visas pārbaudes, bet atzina, ka bijušas viltus kontrakcijas. Nakti vēl pavadīju slimnīcā, jo tieši dežūrēja mana vecmāte, bet viņa no rīta mani palaida mājās. Turpmāk es katru vakaru sajutu sāpes, pa dienu gāju uz sirdstoņu pārbaudi. Beigās vecmāte sacīja, lai nākamajā dienā nāku, iedos man dzemdību veicinošu līdzekli un skatīsies, kas notiek. Vecmāte stāstīja, ka ir topošās māmiņas, kuras šo līdzekli var lietot vairākas dienas pēc kārtas, bet rezultāta neesot, man dzemdības sākās jau pēc pirmās devas. Vēlāk vecmāte atzina, ka pēc placentas stāvokļa un Ketlīnas pašsajūtas spriežot, bija pēdējais brīdis dzemdības izraisīt. 

14 FOTO

Ļoti gribējām otru mazuli. Intervija ar ģimeni bildēs

+ 10

Skatīt visus

Dzemdības
Māra: Dzemdības bija Stradiņos, kur biju noslēgusi līgumu ar vecmāti. Izvēle par labu šai iestādei bija tādēļ, ka te dzima arī Luīze, līdz ar to jau bija izveidojusies sava veida uzticība par spīti tam, ka toreiz piedzīvojām visdažādākās emocijas. Vēl es sapratu, ka baidos no sāpīgām dzemdībām, tādēļ jau laikus vaicāju par epidurālo anestēziju. Un šobrīd esmu priecīga, ka šādu izvēli veicu. Taisnības labad jāpiebilst, ka vecmāte mudināja neizmantot anestēziju, sakot, ka procesa gaitā skatīsimies, vai maz vajadzēs. Bet kopumā dzemdības bija grūtas. Vecmāte teica, ka manas otrās dzemdības man bija kā pirmās. Ketlīnai nabassaite, kas pēc rādītājiem jau tā bija īsa, bija aptinusies divas reizes ap kaklu un vēl ap roku. Kad bērns piedzima, pirmais ko redzēju – kā viņu krata, jo neelpo. 
 

Foto: Tētis Kristaps un jaunākā meitiņa Ketlīna. Foto autors - Artūrs Martinovs. 

Kristaps: Bet tad jau ieskanējās Ketlīnas pirmais pīkstiens. Kad tagad domāju par dzemdībām, šķiet, ka arī tās man pagājušas tādā kā autopilotā. To, ka es piedalīšos, zinājām jau no paša sākuma. Kamēr meita piedzima, slimnīcā pavadījām it kā ilgu laiku – no trijiem līdz pusvienpadsmitiem. Bet laiks pagāja – hops! – vienkārši zibenīgi. Bija paredzēts, ka negriezīšu nabassaiti. Līdz tam viss mierīgi – palīdzēju, atbalstīju. Lai gan tur bija divas dakteres, kas ar Māru vairāk komunicēja, man šķiet, es vairāk stāvēju ar vaļēju muti, turēju roku un skatījos, kas notiek. Man šķiet, mums bija ļoti paveicies ar asprātīgām un komunikablām dakterītēm. Viņas visu laiku runājās un centās novērst Māras domas. Kad mazā piedzima, tālākais notika ļoti strauji. Man pēkšņi iedeva šķēres un sacīja, ka jāgriež. Likās – nav piemērots brīdis teikt, ka tā nebijām plānojuši – griezu ar! Ar pirmo giezienu nesanāca. Biju satraucies ne pa jokam – vai kādam nesāp? Neviens neraudāja, tad jau laikam viss kārtībā. Ar otro beidzot izdevās. 

Māra: Turklāt Kristaps ir kreilis, bet viņam bija jāgriež ar labo roku. Vēl interesanti - dzemdību laikā Kristapam patika vērot monitorā kontrakciju stiprumu – kāds būs rekords.

Kristaps: Jā, tas bija interesanti, jo Māra taču pēc epidurālās anestēzijas neko nejuta. Teorētiski vajadzēja būt tā, ka bez anestēzijas brīdī, kad ekrānā līkne kāpj uz augšu, Māra izjustu kontrakciju sāpes. Bet viņa gulēja un neko īpaši nejuta. Tādēļ es viņai komentēju – tagad tev sāp! (abi smejas) Priecājos, ka vismaz šīs sāpes Mārai visā gaidīšanas procesā nebija jāizjūt. Jā, dīvaini sanāk, ja viena meitiņa atsteidzās tik ļoti par ātru, tad otrs bērns tik viegli negribēja nākt ārā no mammas punča. 

Māra: Tas tiešām ir interesanti, jo arī pēc piedzimšanas līdz kādam pusotra gada vecumam Ketlīna vispār nebija ar mieru kaut ko darīt bez manis. Tagad pamazām kļūst patstāvīga. Sākumā, šķiet, ka tētis vispār nebija vajadzīgs. Un tagad ir sācies tēta periods. Iespējams tādēļ, ka es tagad esmu biežāk prom no mājas, jo esmu atsākusi strādāt. Ja Ketlīna pamostas naktī, tad sauc – tetī, tetī!

Foto: Mamma Māra un meitiņa Ketlīna. Foto autors - Artūrs Martinovs. 

Māsas. Satikšanās un ikdiena
Kristaps: Luīze, kurai tagad jau ir seši gadi, daudz palīdz, labprāt spēlējas ar mazo māsu. Šis ir perfekts vecums, kad iemācās arī, kā rūpēties par otru un būt atbildīgam. 

Māra: Meitām, manuprāt, ir laba vecuma starpība, jo Luīze tik daudzas lietas saprot, nav arī greizsirdības. Varbūt tādēļ, ka mēs ļoti gatavojām Luīzi jaunākās māsas ienākšanai ģimenē. Daudz runājām par to, kā būs. Visi kopā gaidījām. Dzemdību somā bija rotaļu bēbis ar domu, ka tad, kad braukšu uz slimnīcu, man līdzi būs otrs mazulis, ko pirmās tikšanās reizē iedot lielajai māsai – nu mēs abas esam mammītes. Un tas nostrādāja! Mums katrai bija pa bēbim, par ko rūpēties, abas kopā mainījām autiņbiksītes un barojām. Bijām sagādājuši arī leļļu ratus un barošanas krēsliņu, lai Luīzei arī būtu pilnvērtīga pieredze, lai viņa varētu justies iesaistīta, nevis sadzirdēt “pagaidi”. Un par to mēs īpaši domājām. Domājām arī par atpūtas pasākumiem, kur Luīze var viena pati būt kopā ar kādu no vecākiem. Īpaši domājām arī par to brīdi, kad Luīze nāks uz slimnīcu un pirmo reizi satiks māsu. Bijām izplānojuši, ka Ketlīnai tajā brīdī ir jābūt gultiņā, lai man ir pilnībā brīvas rokas, lai varu Luīzi apskaut, paņemt klēpī un pilnībā veltīt uzmanību tieši viņai. 

Luīze:  Ketlīna bija tik mīlīga, kad viņai bija nulle gadiņi.

Māra: Viens no foršākajiem momentiem bija pirmajā dienā pēc dzemdībām, kad uz slimnīcu atbrauca mans vectēvs un vecmāmiņa. Viņi teica – kaut ko tik mazu nekad dzīvē rokās neesam turējuši. Savā ziņā taisnība vien bija, jo no visiem mazbērniem un mazmazbērniem Ketlīna bija tā, ko viņi satika visātrāk pēc dzemdībām. 

Kristaps: Kopš Ketlīna piedzima, mēs uzmanīgi sekojām līdzi, lai Luīze nevienā brīdī nejustos apdalīta. Mēs esam izvairījušies teikt – Luīze, nenāc, nedari, tev nesanāks. Abām vienādi cenšamies izrādīt uzmanību. Un pievērst uzmanību abām vienādi. Līdz ar to esam veiksmīgi izvairījušies no kreņķiem, histērijām un dusmu lēkmēm. Mēs cenšamies, lai abām būtu forši un priecīgi. Lai mazā māsa ir prieka avots arī Luīzei. 

Māra: Un interesanti, ka arī mēs savā dzīves modelī esam atšķirīgi katrā no reizēm. Ja ar Luīzi mēs daudz gribējām doties un devāmies cilvēkos – braucām ciemos, apmeklējām basketbola spēles, tad ar Ketlīnu vairāk gribējās mierīgi pa māju. Kamēr Ketlīna bija maziņa, rakstīju maģistra darbu, arī tas paņēma zināmu laiku. 

Otrais bērns, pirmā pieredze
Māra: Salīdzinot, kā tas bija, kad māsas bija mazas, no vienas puses bija viegli, jo abas meitenes, līdz ar to nebija daudz jaunu aprūpes lietu, kas jāapgūst, arī lietas Ketlīnai jau bija palikušas no māsas. Tajā pašā laikā Ketlīna man bija kā jauns bēbis, jo Luīzei māsas dzimšanas brīdī jau bija pieci gadi, tāpēc bija no jauna jāmācās, kā pareizi velt un pacelt. Atšķirīgi bija arī tas, ka Luīzi normāli paņemt un paturēt nebija iespējams vairākus mēnešus, bet ar Ketlīnu – kā piedzima, tā – hops, mammīt! - auklē nu! Atceros, pirmajā naktī pēc Ketlīnas piedzimšanas aizsūtīju Kristapu mājās, sakot, lai atpūšas un pavada laiku ar Luīzi. Paliku ar Ketlīnu, bet viņa visu nakti gulēja. Un es nevarēju aizmigt, visu laiku domāju, kas man tagad jādara. Tā kā bijām paņēmuši privāto istabiņu, blakus nebija nevienas citas mammas, ar ko parunāt. Ar Luīzi es arī nepiedzīvoju, kā tas ir – tikt galā ar mekoniju, kā pirmajās dienās pēc dzemdībām kopt nabassaiti. Ja ar Luīzi pēcdzemdību periods morāli bija grūts, tad ar Ketlīnu fiziski bija smagi. Lai arī citas mammas saka, ka dzemdību sāpes un mokas ātri aizmirstas, es vēl pagaidām atceros, jo tiešām bija grūti atgūties. 

Iedrošinājums citiem vecākiem
Māra: Viegli teikt – nevajag baidīties, bet pati grūtniecības laikā brīžiem biju lielā satraukumā. Bet tiešām nevajag baidīties, jo ķermenis ir gudrs. Galvenais savest galvu kārtībā. Tāpat, ja bijusi sliktāka pieredze, vajag dot laiku ķermenim atgūties. 

Kristaps: Es no savas puses tētiem gribētu teikt, ka jāklausās savās sieviņās. Ja viņa ir gatava, tad arī tu pats esi gatavs. Jo lielā mērā lēmums par bērnu ir atkarīgs no sievietes. Un tas, ko var darīt vīrietis, būt līdzās un atbalstīt. Savukārt, ja mīļotā sieviete nav gatava, nevajag neko uzspiest, bet ļauties notikumu gaitai. Es savu dūšu radu Mārā un tad jau arī dakteru atbalstā. Tad es arī biju gatavs dzīvot tam visam līdzi. Ja viens otru mīl un uzticas, tad viss būs kārtībā. Es esmu laimīgs, ka man ir manas trīs princeses.