15 iemesli, kādēļ esmu pateicīga saviem bērniem par iespēju būt mammai

Es mīlēju mazākus un lielākus bērnus, un dažkārt man ar viņiem bija vieglāk saprasties nekā ar pieaugušajiem. Viņiem bija vienkāršas vajadzības: pabaro, saģērb, notīri, paspēlējies ar mani un mīli mani! Tomēr es nekad īsti neiztēlojos sevi kā mammu.

Protams, maniem nākotnes bērniem nenācās ilgi gaidīt, lai es aptvertu un saprastu, cik lieliski ir būt mammai, jo mazāk nekā gadu pēc kāzām... bumm! Sveika, māmiņ! Tas bija tik emocionāls laiks... Laime un bailes satinās vienā milzu bumbā,un tas viss atradās manā vēderā.

Runājot par vēderiem – manējais auga tik ātri, ka domas un emocijas knapi spēja tikt līdzi. 

Es gatavojos dzīves lielākajam piedzīvojumam pirms vēl to apzinājos. Faktiski bez maniem diviem rezgaļiem dzīve noteikti nebūtu bijusi tik aizraujoša.

Ir tik daudz iemeslu, par ko esmu mūžīgi pateicīga saviem bērniem, jo viņi ir mani padarījuši par mammu. Par dažiem vēlos pastāstīt arī jums:

1. Viss būs labi. Nav svarīgi, cik reizes esmu jutusies tā, it kā visu būtu salaidusi grīstē vai kā sliktākā mamma pasaulē, un viņi ir bijuši blakus, lai paziņotu, ka viss ir kārtībā. Viņiem es esmu klints.
2. Atļauja uzvesties pēc iespējas muļķīgāk. Jā, parunāsim par šokējošo. Es varu uzvesties muļķīgi, un tas nozīmē dziedāt un dejojot mašīnā bez jebkāda kāda nosodījuma... nu, labi, varbūt ar kādu pašķību deviņgadīgā skatienu saņemu, bet citādā ziņā tie ir labi laiki!
3. Jaunatklātas gatavošanas prasmes. Ja man nebūtu bērnu, es varbūt nekad nebūtu iemācījusies gatavot un visu mūžu dotos uz ātrajām ēstuvēm. Nemaz nerunāsim par to, ka brīdī, kad es gatavoju spageti un gaļas bumbiņas vai pankūkas, viņi ir sajūsmā par manām pamatprasmēm. Kas ir tā īpašā sastāvdaļa, māmiņ? Mīlestība.
4. Ar vēsu prātu. Nekad nebiju domājusi, ka spēšu pareizi rīkoties ārkārtas situācijās, saglabājot mieru un nezaudējot līdzsvaru. Kad bērns salauza plaukstas locītavu, karājoties pie stieņiem, salūza arī mana sirds. Tomēr man nebija laika panikai, vajadzēja reaģēt nedomājot. Tā nu es rīkojos kā biznesa stila māte – mierināju bērnu, aizvedu viņu pie ārsta, pierakstīju nepieciešamo un nosūtīju e-pastu viņa beisbola trenerim par to, ka viņš netiks uz šīsdienas spēli, turklāt visur stiepjot līdzi savu ļoti lielo grūtnieces punci.
5. Es izteikšos! Viņu dēļ man ir spēcīgāka balss, lai vienmēr varētu viņus aizstāvēt. Tas noder situācijās, kad liela mute un spēcīgi argumenti strādā manā labā. Jūs negribētu sastapties ar šo lāču mammu.
6. Stiprākas attiecības. Bērni satuvināja mani ar viņu tēti, padarot mūs par spēcīgāku komandu, kas noteikti ir nepieciešama trakajā divgadnieku periodā. Ja partneris nopietni pievēršas vecāku lietām kopā ar jums, jūs sākat viens otru novērtēt daudz vairāk. Kurš gan vēl jūs saprotoši uzlūkos, kad bērns pilnā mērā izpaudīsies kā pusaudzis ar acu izbolīšanu un visu pārējo? Man ir tavs atbalsts, mīļais.
7. Tūlītēja atbrīvošana. Esmu pateicīga, ka brīžos, kad šķietami ir beigušies spēki vai vienkārši gadījusies slikta diena, viņu mīļie smaidi, apskāvieni vai “māmiņ, es tevi mīlu” var mani raušus izraut no šīs negatīvās zonas.
8. Ļaujot man sirdī palikt kā bērnam. Sirdī es esmu liels bērns, tādēļ man īpaši patīk izklaides kopā ar saviem bērniem. Tas nozīmē, ka es labprāt spēlējos ar visām viņu rotaļlietām, klausos bērnu mūziku vai miljoniem reižu lasu viņu iecienītākās grāmatas, jo slepeni mīlu to visu!
9. Esmu kļuvusi bezbailīga. Bērni man ir palīdzējuši pārvarēt bailes – gan manas, gan viņējās. Mēs visur uzvarējām kopā – no braukšanas ar velosipēdu līdz peldēšanai un pirmās skolas dienas satraukumam. Iespējams, viņi vairāk turējās pie manas rokas nekā es pie viņējām, bet kas gan to redzēja?
10. Es novērtēju sevi. Viņi man lika novērtēt manus unikālos untumus un īpašības. Kas par to, ja man ēdot vajag miljonu salvešu vai segai pirms gulētiešanas jābūt tieši vietā... Bērni ne tikai redz manas dīvainības un joprojām mani dievina, bet dažas no tām ir arī aizguvuši, tāpēc ir man vēl mīļāki.
11. Tā ir pazemības mācība. Šajā ziņā es ne vienmēr esmu gudrāka par piektklasnieku vai jebkuras klases skolēnu. Ja jūs vairāk nekā stundu mēģināt izskaitļot, kā darbojas tālvadības pults, bet tad pieskrien bērns, kaut ko noklikšķina un viss ir atrisināts, tad jūs patiešām jūtaties nolikta pie vietas.
12. Novērtējiet mazas lietas. Bērni man sagādā visus iemeslus pastāvīgai cepšanai brīvdienās un muļķīgai vēdera piebāšanai ar visiem garšīgajiem labumiem. Kad viss ir pateikts un izdarīts, viņi paskatās uz manu skaisti apaļo vidukli, to mīlīgi paplikšķina un paziņo: “Tev ir jautrs vēders. Tas tik jauki šūpojas!”
13. Vienmēr atrodas iemesls kārtīgi pasmieties. Tā nu mēs nonākam līdz humoram. Man mājās ir daži nopietni komiķi. Neatkarīgi no tā, vai tie ir bezgalīgi citāti vai man domātas vienrindes, vai viņu muļķīgās grimases, joki, vai pirksta rādīšanas taktika, es nevaru noturēt smieklus.
14. Viņi mani piespiež. Viņi vienmēr zina manas podziņas. Tomēr daždien piespiešana nozīmē to, ka man ir jāmeklē dziļāki pamati laipnībai un pacietībai kopā ar viņiem, bet citreiz viņi mani piespiež vēlēties kļūt labākai un mainīt pasauli, kurā es būtu laimīga un lepna par dzīvi kopā ar viņiem.
15. Būt mātei ir brīnišķīgi. Viņi katru dienu atver manas acis un sirdi, lai es redzētu, cik skaisti ir būt mammai. Gan labajos, gan sliktajos brīžos es esmu vienkārži pateicīga par to, ka esmu viņu mamma.

Avots: Pampers.com