Mammas stāsts: Mans dēliņš piedzima ar zaķa lūpu
Lienei pirms dažiem gadiem piedzima dēliņš ar iedzimto šķeltni jeb, kā tautā saka, – zaķa lūpu. Rāmais gaidīšanas laiks līdz ar bērniņa piedzimšanu vienā mirklī dzīvi pārvērta pielietu asaru jūrā...
Ideālā grūtniecība un šoks dzemdībās
Grūtniecība man noritēja ideāli, visas analīzes, tostarp
ultrasonogrāfiskā izmeklēšana, gaidāmajam bērniņam nekādas atkāpes
no normas neuzrādīja. Tā nu es devos uz plānoto ķeizargriezienu
ar vienu vienīgu domu – galvenais, lai procedūra ātrāk ir galā,
bērns – uz rokām, un tālāk jau viss būs labi. Kad bēbis bija
izcelts no vēdera, vīrs kaut ko ar ārstiem turpat man aiz galvas
parunājās, tad atgriezās. Jautāju – vai viss labi? Vīrs atbildēja,
ka kaut kas nav labi, bet viss ir labojams. Kad bērniņu man turpat
operācijas zālē iedeva, es ieraudzīju, ka viņam ir iedzimtā
šķeltne. Tobrīd izjūta bija tāda, it kā saplīstu spogulis. Es it kā
pazudu izplatījumā. Pieļauju, ka tā, kā jutos tobrīd, jūtas
cilvēki, kas tikko atjēgušies no autoavārijas un saprot – labi nav,
bet kas tieši šķērsām nogājis, vēl nezina. Pirmais bērns, un uzreiz
tik sarežģīta pieredze. Tas ir traki.
Pirmo pusi dienas mazo atļāva paauklēt, tālāk veda uz Bērnu
klīniskās universitātes slimnīcu smalkāku izmeklējumu veikšanai. Es
viena paliku raudoša dzemdību iestādē. Kaucu “nonstopā” aptuveni
mēnesi. Daktere, labu gribēdama, bija sarunājusi, ka pie manis
atbrauc jauna sieviete, kura vada ko līdzīgu biedrībai vecākiem,
kuriem ir bērni ar dažādu veidu iedzimtām šķeltnēm. Viņa pati bija
piedzīvojusi līdzīgu pieredzi. Sieviete līdzi bija atvedusi
albumiņus, rādīja man, cik labi prasmīgo ārstu rokas spējušas visu
salabot, stāstīja, cik foršs viņas puika aug, un ka tad, kad
operācijas ir galā, neesot nekādas atšķirības – bijusi tāda
iedzimtība vai ne. Bet man bija vienalga – es tikai pinkšķēju kā
traka, kamēr salūza arī pati mierinātāja. Vēlāk uzzināju, ka viņa
pēc šīs vizītes nolēma vairs ar šo brīvprātīgo darbu nenodarboties.
Tātad – iedomājieties, kādā es tobrīd biju stāvoklī...
Bez vīra atbalsta būtu grūti
Par laimi, vīrs vismaz bija gluži racionāls. Brauca mazulim līdzi
uz slimnīcu, runāja ar ārstiem par to, kas darāms, pilināja mazajam
no šļircītes pieniņu, ko biju atslaukusi, cīnījās, lai ārsti neliek
barošanas zondi, bet bērns sāktu pats ēst. Un izcīnīja. Otrā dienā
pēc ķeizargrieziena arī es pārbraucu uz bērnu slimnīcu. Joprojām
slapjām acīm, bet tīri tehniski sevi mobilizēju komandām “ej –
celies – baro – maini pamperus!”.
Bija jātiek galā arī ar vecmāmiņu vaimanām “ak, jūs mazie nabadziņi” un bezbērnu draudzeņu vērtējumu “jūs noteikti visu pārspīlējat – nav jau tik traki”.
Pirmā operācija, kuras laikā saveda kārtībā vizuālās lietas, proti,
slēdza spraudziņu lūpā un nāsī, bija tad, kad mazais bija trīs
mēnešus vecs. Līdz tam, šķiet, dzīvoju izolācijā. Arī izsapņotā
atgriešanās mājās ar baloniem rotātā mašīnā izpalika, raudzībās
nācēju vizītes tāpat. Jo bija mainījušies apstākļi, citas
prioritātes – bija jāgatavojas operācijai. Līdz tam bija citi
uzdevumi – izgudrot roku fiksatorus, lai pēc operācijas mazais ar
rokām šuves nevarētu aizskart, un citas sadzīviskas ņemšanās. Tām
pa vidu bija jātiek galā arī ar vecmāmiņu vaimanām “ak, jūs mazie
nabadziņi” un bezbērnu draudzeņu vērtējumu “jūs noteikti visu
pārspīlējat – nav jau tik traki”.
Kopumā bērnam ar veselību viss bija kārtībā. Šis ir tāds iedzimts
defekts, kam dažkārt līdzi nāk vēl citas veselības problēmas, tāpēc
bija arī jāveic daudzas vizītes pie citiem ārstiem.
Turēt sevi rokās
Pamazām ar visu apradu. Pa vienam vien ciemos sāka pieteikties arī
draugi. No visiem kā viena dzirdēju “mēs pēc tavas reakcijas jau
domājām nezin ko, bet – nav taču tik traki”. Tas gan tā uzkrītoši
palicis prātā, jo patiesībā – neviens, kurš nav bijis tādā
situācijā, pat nenojauš, cik traki īstenībā ir.
Kopumā bērnam ar veselību viss bija kārtībā. Šis ir tāds iedzimts defekts, kam dažkārt līdzi nāk vēl citas veselības problēmas, tāpēc bija arī jāveic daudzas vizītes pie citiem ārstiem.
Pēc pirmās operācijas trakums tikai sākās. Tev atnes maziņu, no
narkozes miega mostošos zīdainīti, ar šuvēm uz sejas, ieliek tev
rokās un pasaka: nekādas barošanas ar pudelīti, nekādas roku
palaišanas brīvē no fiksatoriem... Atkal bija sevi mehāniski
jāsaņem rokās, lai nepieraudātu otru Atlantijas okeānu. Pirmās
nedēļas pēc pirmās operācijas pagāja, nemitīgi turot bērnu rokās un
ar vienu pirkstu pieturot viņa mutīti vaļā, jo degunā bija sabāzti
tamponi – tiklīdz bērns guļot muti aizver, tā raudot mostas augšā.
Īsumā – pirmie četri mēneši bija īsts zombiju seriāls. Un, tiklīdz
mazliet atjēdzāmies, tā bija klāt nākamā operācija (mīksto un vēlāk
cieto aukslēju slēgšana). Tobrīd vīrs pateica – labāk viņš slimnīcā
ar mazuli pavadīs pirmās pēcoperācijas dienas, lai es ar saviem
saplaisājušajiem nervu galiem nepadaru situāciju vēl nervozāku. Arī
nākamajās reizēs stafeti pārņēmu, kad bērns jau bija pamodies no
narkozes.
Dzīve šodien
Līdz šim dēlam veiktas piecas operācijas. Bērns mācās skolā, un
klases bildēs man viņš ir visglītākais bērns. Līdz šim cītīgi
apmeklējām logopēdu, bet arī viņš atzina: ar runu viss ir kārtībā.
No nepadarītajiem darbiņiem ir ar ortodontiju saistītas lietas, bet
tagad jau zinu, ka suns pārkāpts un zobu noregulēšana – tāda
astīte vien ir. Bērns, neraugoties uz visu pārciesto, no ārstiem
nebaidās itin nemaz, atšķirībā no māsas, kurai nekas nekaiš. Varu
teikt, ka tieši šobrīd uz to visu arī es atskatos kā uz piedzīvotu
murdziņu, kam esmu tikusi pāri.
Par laimi, vīrs vismaz bija gluži racionāls. Brauca mazulim līdzi uz slimnīcu, runāja ar ārstiem par to, kas darāms, pilināja mazajam no šļircītes pieniņu, ko biju atslaukusi, cīnījās, lai ārsti neliek barošanas zondi, bet bērns sāktu pats ēst. Un izcīnīja.
Kad mazuļa situācija uzlabojās, vīrs vēl kādu laiku turpināja
brīvprātīgā darbu, pēc izsaukuma dodoties uz slimnīcām, kur mammām
nupat piedzimuši bērniņi ar šādām pašām problēmām. Nesa mūsu
džekiņa bildes, rādīja un stāstīja, ka visu var un viss
izdarāms.
Vīrs patiešām šai smagajā darbā ir darījis ļoti daudz. Nevaru pat
iedomāties, kā būtu bijis, ja viss tikai uz maniem pleciem
gultos... Audzināt bērniņu ar šķeltni – tas tīri tehniski ir ļoti
citādi, sākot no logopēdiskiem knifiem, kas jāņem vērā, beidzot ar
rētiņas, smaganu masēšanu, īpašo barošanas metodiku, kamēr
aukslējas vēl nav saoperētas.
Dēlam vēl aizvien ir invalīda apliecība. Es saņemu piemaksu ģimenes
pabalstam, bet nekādas citas prioritātes neizmantoju – ne bezmaksas
transportu, ne ko citu. Apliecība ir nobēdzināta kaut kur dziļi,
dziļi, un nevienam pat teikuši neesam, ka mums tāda ir. Tas drīzāk
ir tāds principa jautājums – ja reiz šī lieta ir labojama, tad
izdarām un aizmirstam, bet “īpašo statusu” neizmantojam.
Man nav bijis arī vēlmes pulcēties ar mammām, kurām arī ir bērniņi
ar līdzīgām problēmām, lai gan tādas grupas pastāv. Drīzāk mani
mierināja simtreizēja filmas “Gladiators” noskatīšanās, apturot
kadru, kur redzams galvenā aktiera tuvplāns (izlasīju biogrāfijā,
ka arī viņam esot iedzimta šķeltne). Pie sevis secināju – nu,
tiešām smuks vecis! Manējais dēls arī tāds būs!
Bija periods, kad, satiekot kādā vidē svešus cilvēkus, es vēroju –
vai viņi pamana, ka mans dēls ir citādāks. Ir bijuši cilvēki, kuri
pavaicā – viņam nesen zobiņš izkritis vai kas tur ir? Dēlam
šķeltnes vietā nav vēl izaudzis zobs – tas, visticamāk, būs
jāimplantē kaut kad vēlāk. Kādu laiku vēl svešās vidēs taisnojos,
stāstot mūsu stāstu un saņemot līdzjūtīgu skatienu pretī, līdz
sapratu, ka tā sevi tikai moku. Pieliku tam punktu un vairs nedaru.
Daudzi draugi, ko esmu no jauna iepazinusi pa šiem teju deviņiem
gadiem, par to pat nenojauš, un tas laikam ir
visdziedinošākais.
Kad dēls sāka skolas gaitas, nācās skolotājai izstāstīt – jā, bija
dēlam tāda problēma, tāpēc varbūt reizēm kādu vārdu viņš neizrunā
tik perfekti, kā jūs gribētu, bet tā ir iedzimta lieta. Nekādu citu
ierobežojumu nav! Skolotāja vienreiz pavaicāja: “Varbūt tomēr viņam
vajag kādas atlaides dot, tomēr – visas pārciestās operācijas...”
Uz to mēs kategoriski iebildām, nevajag nekādu īpašo attieksmi.
Latvijas vecāku
organizācija Mammamuntetiem.lv izdod izglītojošu žurnālu topošajiem
un jaunajiem vecākiem "Mammām un Tētiem. Zīdainis". Tā mērķi sniegt
izglītojošu, uz pētījumiem bāzētu informāciju par
priekšnosacījumiem veselīgai grūtniecībai, par dzemdību norisi,
pāra attiecību stiprināšanu laikā, kad ģimenē ienācis bērniņš, un
drošu, pareizu jaundzimušā aprūpi.
Žurnāls bez maksas pieejams ārstu praksēs un dzemdniecības
iestādēs.
Lejuplādēt PDF formātā
Atvērt lasīšanai online