Kā samierināties ar to, ka bērniņš piedzimis ar defektu?

Neviens nav pasargāts no tā, ka bērniņš var piedzimt ar kādu iedzimtu defektu. Kā samierināties ar notikušo, mobilizēties, lai bērniņam palīdzētu, stāsta psiholoģe Dace Bērziņa. 

No vecāku spējas bez nosacījumiem pieņemt savu bērnu ir atkarīga visa viņa tālākā dzīve.

FOTO: Shutterstock.com

No vecāku spējas bez nosacījumiem pieņemt savu bērnu ir atkarīga visa viņa tālākā dzīve.

Šoreiz stāsts nav par ļoti smagām patoloģijām, bet salīdzinoši vieglākām veselības problēmām, kas tāpat vecākus var izsist no emocionāla līdzsvara.

 

Saņemt informāciju un atbalstu
Pirmā bērna piedzimšana ir pārbaudījums jebkuram vecākam, jo tikai brīdī, kad bērniņš ir vecākiem uz rokām, mēs sākam novērtēt reālo situāciju, saprast, kas bērnam nepieciešams, kādus resursus viņa  auklēšana no mums pašiem prasa. Ja, mazulim piedzimstot, tiek konstatētas veselības problēmas, vecākos ir daudzkārt lielāks apjukums, un tas ir normāli. Labi, ja šajā brīdī apkārt ir cilvēki, kas spēj sniegt emocionālu atbalstu un jau konkrētu palīdzību, ārsti, kuri situāciju neizskaistina, bet vecākiem izskaidro, kādam jābūt rīcības plānam: jādara tas un tas, tad prognoze būs tāda un tāda. 

Tas, kā vecāki reaģē, kad piedzimst mazulis ar kādu defektu, ir ļoti atkarīgs gan no viņu personības psiholoģiskajām iezīmēm, gan brieduma pakāpes. Jo nobriedušāks, pašpietiekamāks cilvēks, jo ātrāk viņš spēj savākties, lai koncentrētos uz to, kas nepieciešams bērnam. Tomēr arī šajā gadījumā ir psiholoģiski riski, ko var piedzīvot vecāki, ja viņu bērniņš piedzimis ar kādu defektu. 


Risks – pārmērīga emocionāla saplūšana ar bērnu
Nereti māmiņas saka: kad bērnam kāds mediķis veic sāpīgu procedūru, viņām sāp vairāk nekā tad, ja šī procedūra tiktu veikta pašām. Tas liecina par empātisku saplūšanu ar bērnu, kas mazajam grūtā brīdī ne tikai nepalīdz, bet pat traucē. “Jau brīdī, kad bērniņš piedzimst, vecākam ir jāsaprot: bērns ir bērns, bet es esmu es. Bērns man ir ļoti mīļš, bet tajā pašā laikā es nejūtu viņa vietā. Ja mamma pārdzīvo to, kā bērniņam sāpēs vai kādas problēmas viņš var piedzīvot nākotnē, tās ir viņas fantāzijas par to, kā viņai sāpētu bērna vietā. Vecākam jāspēj sevi atdalīt no bērna, jo jebkura medicīniska manipulācija ir bērna interesēs. Protams, bērnam sāp, bet sāpes pāriet. 

 

Bērnam nav pie kā nomierināties, ja vecāks ir pārņemts pats ar savām izjūtām. Tas ir normāli, ka vecāki pārdzīvo, nereti ir nepieciešams izraudāties, bet ne bērna klātbūtnē. 

 

Kad bērniņam sāpēs, viņam klāt būs mamma un tētis, kas viņu sabučos un samīļos, palīdzēs atjaunot drošības izjūtu pēc pārdzīvotā. Kāpēc ir tik svarīgi sevi emocionāli atdalīt no bērna? Kad mamma saplūst ar savu bērnu un fiziski izjūt viņa sāpes, viņa fokusējas uz sevi, attiecīgi viņa reaģē nevis uz bērna sajūtām un pārdzīvojumiem, bet gan uz savām emocijām, tādēļ īsti nespēj palīdzēt bērnam,” skaidro Dace Bērziņa. Ja vecāks ir pašpietiekams un emocionāli stabils, viņš fokusējas nevis uz saviem pārdzīvojumiem, bet to, kā palīdzēt bērnam. Ja tā nenotiek, vecāks savus pārdzīvojumus it kā “uzkrauj” bērnam: mazulis jūt vecāku nemieru. Bet bērnam, kuram nepieciešama nopietna ārstēšana, nekas nav svarīgāks par to, kā saņemt mieru un stabilitāti pie savas mammas un tēta. Tāpēc viņu galvenais uzdevums būtu kļūt par miera ostu savam bērnam. Bērnam nav pie kā nomierināties, ja vecāks ir pārņemts pats ar savām izjūtām. Tas ir normāli, ka vecāki pārdzīvo, nereti ir nepieciešams izraudāties, bet ne bērna klātbūtnē. Tiklīdz vecāki ir blakus bērnam, svarīgi ir psiholoģiski mobilizēties un nenodot savu trauksmi tālāk bērnam, kuram jau tā nav viegli.


Risks – sevis vainošana
Ja vecāki paši auguši vidē, kur tikuši vainoti, ka “nav tādi, kādiem vajadzētu būt”, ir liels risks, ka, piedzimstot bērnam ar kādu defektu, arī notikušajā viņi var sākt vainot sevi. Bet vainas izjūtai ir sarežģīts mehānisms. Ja kāds jūtas vainīgs par kaut ko otra cilvēka priekšā, bet saskata, kā to ir iespējams labot, arī dara visu iespējamo, lai savu vainu mazinātu, un redz, ka tas ir izdevies, tad ar šo cilvēku saglabājas labas attiecības. Taču, ja, lai kā censtos, nekas nav labojams, tad saglabājas spriedze, un vainas izjūta ir tā, kuras dēļ cilvēks jūtas slikti visu laiku. Ilgstošās spriedzi radošās vainas izjūtas dēļ pamazām kā psiholoģisks pašsaglabājošs aizsargmehānisms rodas dusmas pret to, kura priekšā  jūtamies vainīgi. Lai vecāki ar gadiem nesāktu dusmoties uz savu bērnu, kurš piedzimis ar kādu defektu, viņiem vajadzētu apzināties, ka notikušais nav viņu vaina, ka tā dzīvē vienkārši notiek. Ja nepieciešams, tad jāmeklē psihoterapeita palīdzība, kurš palīdzētu pārvarēt savu vainas izjūtu. Jo tikai tad vecāki varēs saskatīt konstruktīvos ceļus, kā bērnam palīdzēt. 

Vainas izjūta sev līdzi nes vēl kādu psiholoģisko fenomenu. Lai nebūtu tik ļoti slikti jājūtas, cilvēks var sev iestāstīt, ka situācija jau nav nemaz tik traka. Šie ir gadījumi, kad ārsti uzstāj uz noteiktu ārstēšanas plānu bērnam, bet vecāki to ignorē, uzskatot, ka veselības problēmas ar laiku pāries pašas no sevis. Šie vecāki nereti arī gaida brīnumu: aizvedīs bērnu pie ārsta, un viņš drīz vien taps vesels. 
 

Risks – bērna emocionāla nepieņemšana
“Jebkuras vecāku fantāzijas par tēmu un fokusēšanās uz to, “kāds būs mans bērns”, būtībā ir kaitīgas. Jo bērns (arī tas, kurš piedzims pilnīgi vesels) ļoti retos gadījumos būs tāds, kādu vecāki viņu ir iztēlojušies. Bērniņu gaidot, labi paturēt prātā čigānu teicienu: “Kas dzims, to kristīs.”

Diemžēl dažkārt bērniņam pat nav jāpiedzimst ar kādu defektu, lai vecāki domātu: ausis viņam ir par daudz atkārušās, acis pārāk šauras, lūpas uzrautas, kājas par īsu. Vērtējošā attieksme pret bērnu sev līdzi nes vecāku iekšēju sasprindzinājumu un rada mākslīgu barjeru starp viņiem un bērnu. Taču bērnam ir nepieciešama absolūta vecāku beznosacījuma pieņemšana. Ja vecāki ļaujas no dabas noteiktiem bioloģiskiem procesiem, viņiem bērns būs mīļš, neraugoties uz viņa defektiem. Tad nerodas lieka spriedze un vecāki spēj racionāli domāt, ko darīt. Ja bērniņam ir šķība kāja, jādomā, kā to varētu iztaisnot. Bet, ja izlabot nevarēs, nekas – bērns tāpat ir dikti mīļš un īpašs.

Var apgalvot, ka no vecāku spējas bez nosacījumiem pieņemt savu bērnu ir atkarīga visa viņa tālākā dzīve. “Bērna attieksme pašam pret sevi veidojas no vecāku attieksmes pret viņu. Zinu bērnus ar kroplām rociņām un kājiņām, bet kuri dauzās kopā ar citiem bērniem – arī viņi savu draugu pieņem tādu, kāds viņš ir. Ja bērns pats domā, ka viņa klibā kājiņa nav nekas īpašs, arī pārējie bērni to uztver ļoti lietišķi. Viņš ir savējais, viss ir kārtībā. Un, ja kāds no malas izdomās viņu apsaukāt, draugi apkārt būs kā mūris, kas aizstāvēs. Savukārt, ja vecāki nevar pieņemt bērna defektu, bērns par to visu mūžu var just kompleksus. Attiecīgi apkārtējo cilvēku pat draudzīgu vai neitrālu attieksmi viņš interpretēs kā nevērību pret sevi. Sevis nepieņemšanu viņš redzēs citos, lai gan ar realitāti tam nebūs nekāda sakara,” stāsta Dace Bērziņa.

 

Jebkuras vecāku fantāzijas par tēmu un fokusēšanās uz to, “kāds būs mans bērns”, būtībā ir kaitīgas. Jo bērns (arī tas, kurš piedzims pilnīgi vesels) ļoti retos gadījumos būs tāds, kādu vecāki viņu ir iztēlojušies.

 

Reklāma
Reklāma

Bērna nepieņemšana no vecāku puses saistās ar vecāku pašu nepārliecinātību par sevi. Jo “kompleksaināki” vecāki, jo viņiem gribas perfektākus bērnus. Ja bērns ir skaists, gudrs, viņam daudz kas padodas, viņš kļūst par savu vecāku “pievienoto vērtību”. Jo vecāks dzīvo lielākā harmonijā pats ar sevi, jo viņš vairāk spēj pieņemt to, ka viņa bērns ir atšķirīgs. Attiecīgi arī bērns būs ne tikai spējīgs sadzīvot ar saviem traucējumiem, bet arī saskatīt savus resursus.


Palīdzēt, bet neizdegt
Dažkārt gadās, ka vecāki, kuri mēģina izdarīt visu iespējamo un neiespējamo, lai uzlabotu sava bērna veselību, izdeg. Labāk jau laikus meklēt apkārtējo cilvēku palīdzību, kas var atvieglot ikdienu, nekā pieļaut šādu situāciju. Tas tāpēc, ka izdegšana maina uztveri. Ar laiku parādās domas, vai visi redz, cik man ir grūti? Sāk šķist, ka cilvēkam pienākas visas pasaules palīdzība. Arī šajā gadījumā vecāki nepalīdz savam bērnam iemācīties izdzīvot reālajā pasaulē, reālos apstākļos. Ir teiciens, ka tikai stiprais nebaidās būt vājš. Bērna stiprums rodas tajā brīdī, kad vecāki viņam iemāca: tev ir noteikti ierobežojumi, bet ir arī resursi, lai tu tiktu galā ar dažādām lietām pats, neuzskatot, ka visiem citiem tev ir jāpalīdz. 


Rīcības plāns, ja bērniņš piedzimis ar kādu defektu 
* Svarīgi izprast situāciju un no ārstiem iegūt pēc iespējas skaidrākas atbildes: ko iespējams darīt, kāds būs ārstēšanas plāns, kas jādara vecākiem, kādas ir nākotnes prognozes. Jo nekas tā neatņem enerģiju kā neziņa.

* Censties atmest jebkādu jūtināšanos, kad runa ir par bērna veselības uzlabošanu. Dažkārt šķiet – manipulācijas mazam bērniņam būs tik sāpīgas, ka labāk tās veikt, kad viņš paaugsies. Taču tas, ko var izlabot pirmajā un otrajā dzīves gadā, nav salīdzināms ar to, ko būs iespējams izdarīt vēlāk. Jāatceras, ka operācijas laikā bērniem tiek lietota vispārējā anestēzija, viņiem nekas nesāp, bet vēlāk bērniņam blakus būs vecāki, kuri viņu mierinās un žēlos.

* Brīdī, kad vecāki, uzzinot par bērniņa veselības problēmām, jūtas izsisti no līdzsvara, svarīgi neierauties sevī, runāt par to vienam ar otru, draugiem, ja nepieciešams, meklēt psihologa, psihoterapeita palīdzību. Jo šajā laikā ārkārtīgi būtiski ir atrast sevī stabilitāti, lai no saviem pārdzīvojumiem pārslēgtos uz to, ko var darīt, lai palīdzētu savam bērnam. Nevis domāt par to, cik slikti es jūtos, bet par to, ko varu darīt, lai manam bērnam būtu labi. Jo bērns varēs justies labi tikai tad, ja vecāks pats būs ar sevi ticis galā.




Izmantotā literatūra:
1. Margaret S.Mahler, Fred Pine, Anni Bergman. (1975) The Psychological Birth of the Human Infant. Symbiosis and Individuation. – NY, Basic Books, p.413, ISBN 0-465-06659-3.
2. Otto F.Kernberg. (1995) Love Relations. Normality and Pathology. – New Haven, Yale University Press, p.256, ISBN 0-300-06031-9.
3. The Psychology and Treatment of Addictive Behavior. /Edited by Scott Dowling (1995) – Madison/Connecticut, International Universities Press, p.240, ISBN 0-8236-5562-8.
4. Džons Boulbijs. (1998) Drošais pamats. – R., Rasa ABC, 200 lpp., ISBN 9984-653-00-5.

 

 


 

Latvijas vecāku organizācija Mammamuntetiem.lv izdod izglītojošu žurnālu topošajiem un jaunajiem vecākiem "Mammām un Tētiem. Zīdainis". Tā mērķi sniegt izglītojošu, uz pētījumiem bāzētu informāciju par priekšnosacījumiem veselīgai grūtniecībai, par dzemdību norisi, pāra attiecību stiprināšanu laikā, kad ģimenē ienācis bērniņš, un drošu, pareizu jaundzimušā aprūpi.
Žurnāls bez maksas pieejams ārstu praksēs un dzemdniecības iestādēs.

Lejuplādēt PDF formātā
Atvērt lasīšanai online