Mīļmantiņa – kāpēc bērnam tā ir tik mīļa?

Klīniskā psiholoģe un psihoterapeite Līga Bernāte žurnālā  "Mammām un Tētiem. Bērnudāznieks" skaidro, kāpēc bērniem rodas pieķeršanās mantām. 

Vecāki mēdz jokot, ka nekas nelīdzinās tai trakajai sajūtai, kad bērnam pazudis knupītis vai mīļākā mantiņa. Kad kāda mamma sociālajos tīklos dalās ar informāciju, ka konkrētā ceļa posmā no ratiem izkritis mazuļa mīļākais zaķītis, ar ziņu dalās arī citi, lai tā sasniegtu pēc iespējas plašāku cilvēku loku. Šajā jautājumā vecāki cits citu tiešām ļoti labi saprot. Bērna mīļmantiņu nedrīkst aizmirst, kur nu vēl pazaudēt. Pretējā gadījumā var nākties noskatīties uz gaužām asarām un noklausīties sirsnīgā raudāšanā ilgi jo ilgi.
 

Piesaistes objekts

Daļai bērnu ir kāda rotaļlieta vai priekšmets, piemēram, lupatiņa vai sedziņa, kurai mazais ļoti spēcīgi pieķeras. Klīniskā psiholoģe Līga Bernāte skaidro, ka ir divi galvenie iemesli, kāpēc tā notiek: “Reizēm paši vecāki bērnā veicina pieradumu pie konkrētas lietas, jo liek to blakus mazulim gan gultiņā, gan ratos. Tomēr ir arī bērni, kuri pēc būtības ir trauksmaināki un bailīgāki. Mīļmantiņa atvasei palīdz rast mieru vai iemigt.” Tā arī palīdz mazam bērnam atvadīties no vecākiem, tāpēc šo mīļmantiņu mēdz saukt arī par pārejas objektu, kas nozīmē to, ka šī lieta sniedz drošību un mierinājumu, kad vecāku nav klāt. 

Vecāki bērna pieķeršanos mantai nedrīkst izmantot, lai ar atvasi manipulētu. Nedrīkst teikt, ka atņems šo mantiņu, ja bērns kaut ko neizdarīs.

Jēdzienu “pārejas objekts” ieviesa Margareta Mālere, kura pētīja bērnu un vecāku piesaisti, kas, viņasprāt, visaktuālākā kļūst ap mazuļa divu gadu vecumu.  Bērni līdz trīs gadu vecumam vēl nespēj paši nomierināties. Tas tiek panākts ar mammas, tēta vai kādas citas uzticamības personas palīdzību. Ja bērns ir satraucies un līdzās nav neviena, kurš samīļotu, viņš atbalstu var meklēt mantiņā, kas iepriekš sēdējusi uz plaukta istabā vai gulējusi līdzās gultiņā. Ja bērnam ir sava mīļākā manta, tas nav nekas slikts vai nosodāms. Gluži pretēji – mazais ir atradis veidu, kā panākt rezultātu, piemēram, kā justies drošāk bērnudārzā vai komunikācijā ar vienaudžiem, kā pusdienas laikā aizmigt, ja mammas nav blakus. 

Kad bērns vēl bija mammas puncī, tur bija silti un šauri. Arī pēc piedzimšanas mazulis var meklēt šo pašu sajūtu. Turot rokās mīļo lupatiņu, to maigi pieliekot pie sejas, iespējams šo sajūtu sasniegt. Līga Bernāte vērš uzmanību uz drošības jautājumu: “Vecākiem rūpīgi jāizvērtē, kādu mantu likt savas atvases gultā. Tā nedrīkst būt liela un smaga. Vislabāk, ja tā ir elpojoša auduma lupatiņa. Reizēm pat visneiedomājamākās mantiņas palīdz bērniem ātrāk iemigt. Ja vecāki uzskata, ka šādu lietu nav droši atstāt līdzās mazulim, kad viņš aizmidzis, vecāki to var izņemt no gultas un iedot, kad mazais atkal būs pamodies.” Parasti apzināta pieķeršanās mantām bērniem notiek ap viena gada vecumu. 

Ieteikumi:

• Nodarbini bērnu. Varbūt bērnam mantiņa ir ļoti vajadzīga tikai tāpēc, ka viņam mājās ir garlaicīgi vai skumji? Spēlējiet kopā spēles un rotaļājieties – tad bērnam atliks mazāk laika, ko veltīt mantai.
• Gādājiet par tīrību. Reizēm bērni nevēlas, ka viņu mantas tiktu liktas veļas mazgājamajā mašīnā. Tomēr, lai ievērotu higiēnu un kārtību, izskaidrojiet atvasei, ka arī mantiņa šad un tad ir jāizmazgā.
• Ievērojiet noteikumus. Ja vecāki uzskata, ka bērns pārlieku daudz spēlējas ar savu mīļo mantiņu un maz uzmanības izrāda socializācijā ar citiem, pārrunājiet visiem pieņemamus noteikumus. Piemēram, bērns var mantiņu ņemt, dodoties ceļā ar automašīnu. Bet tai būtu jāpaliek mašīnā brīdī, kad viņš dodas uz spēļu laukumu.
• Nemelojiet. Nekad neslēpiet bērna mantu un nesakiet, ka nezināt, kur tā atrodas. Tas bērnā var raisīt spēcīgu emocionālu pārdzīvojumu.

Šķiršanās no mantiņas

Vai ir tāds vecums, kad no mantiņas vajadzētu atvadīties? Klīniskā psiholoģe norāda, ka nē, tomēr katrs gadījums būtu jāvērtē individuāli. “Ja bērnam tuvojas skolas vecums un atvase nevēlas doties nekur bez mantas, par šo jautājumu būtu jādomā rūpīgāk. Iespējams, ģimenei vajadzētu aprunāties ar kādu speciālistu, lai uzzinātu, kāpēc bērnam izveidojusies tik spēcīga pieķeršanās. Ja situācija nav tik nopietna, vecākiem vajadzētu ļaut atvasei no mantas atteikties dabīgā procesā. Tomēr jāņem vērā, ka nav nepieciešams no mantas atbrīvoties pavisam. Tā joprojām var atrasties mājās, stāvēt plauktā vai gultā, tikai netiek vairs ņemta visur līdzi. Nereti arī skolēniem gultā ir kāda mīkstā manta, un, kad ir skumji, gribas šo mantu samīļot, pagulēt tai blakus. Tas nav nekas slikts. Arī pieaugušie savas bērnības mantas mēdz nemest ārā, bet gan saglabāt – tās rada patīkamas emocijas.”

Nav nepieciešams uzsākt īpašu bērna atradināšanu no mantas. Vecāki drīzāk var novērtēt daudzos ieguvumus, ko šī rotaļlieta viņu atvasei sniegusi. Bērni apzināti draudzību ar vienaudžiem sāk veidot ap sešu gadu vecumu. Tad, visticamāk, mantas aktualitāte kļūs arvien mazāka, jo nu bērna ikdienā svarīgu lomu sāks ieņemt draugi. 

Ar mīļmantiņu uz bērnudārzu

Ir tādi bērnudārzi, kuros bērniem netiek ļauts ņemt līdzi savas mantas. Reizēm audzinātājas domā par to, lai tās nesagādātu raizes pašiem mazajiem. “Mantiņa var sasmērēties, pazust, to var paņemt rotaļu biedri – tas viss bērnā var radīt satraukumu. Bērns šīs mantas dēļ var sākt konfliktēt ar vienaudžiem. Tomēr, uzsākot bērnudārza gaitas, jāvēro, kāds ir bērna adaptācijas process. Ja vecāki redz, ka atvasei konkrētā mantiņa nudien ir nepieciešama, tad šo jautājumu ir vērts pārrunāt ar grupas audzinātāju. Viens no risinājumiem – mantu turēt bērna skapī un paņemt, kad jādodas gulēt pusdienas laiks. Šāds variants parasti tiek atbalstīts,” stāsta Līga Bernāte. 

Bērni apzināti draudzību ar vienaudžiem sāk veidot ap sešu gadu vecumu. Tad, visticamāk, mantas aktualitāte kļūs arvien mazāka, jo nu bērna ikdienā svarīgu lomu sāks ieņemt draugi. 

Zināšanai

Atkārtota pieķeršanās. Mēdz notikt tā: kad bērns par savu mantiņu jau labu laiku aizmirsis, nu atkal to pieprasa. Tas var norādīt uz bērna iekšējiem emocionāliem pārdzīvojumiem. Iespējams, mazais jūtas satraukts, jo mamma ir atsākusi darba gaitas, ģimenei pievienojies vēl kāds mazulis vai bērns sācis apmeklēt bērnudārzu.  

Svarīgi!

• Ja bērns savu mīļo mantiņu nevēlas dot citiem, apkārtējiem tas ir jāpieņem. Tā ir bērna privāta, personiska un intīma lieta.
• Vecāki bērna pieķeršanos mantai nedrīkst izmantot, lai ar atvasi manipulētu. Nedrīkst teikt, ka atņems šo mantiņu, ja bērns kaut ko neizdarīs.
• Bērnu nedrīkst ķircināt vai apsmiet, ka viņam ir mantiņa. Tā viņam nozīmē ļoti daudz, tikpat, cik citiem svarīgi ir ģimenes locekļi.

Padomi, ko darīt, ja mantiņa pazudusi:

• Neizrādi vienaldzīgu attieksmi. Bērnam šī mantiņa bija ļoti nozīmīga.
• Pastāsti, ka arī tu skumsti; bēdājieties kopā – viens otru samīļojiet.
• Necenties novērst bērna uzmanību ar citām nodarbēm. Ļauj mazulim bēdāties, esi līdzās un uzklausi.
• Nesaki, ka veikalā varat nopirkt jaunu mantu. To izdarīt nemaz nebūs iespējams, jo veikalā nepārdos mīļo mantiņu ar mājas vai mammas smaržu.
• Nemāni bērnu un nesaki, ka mantiņa nozagta vai to aiznesis vilks. Ja tā pazudusi kaut kur uz ielas, to mazajam var pastāstīt. Varat doties kopā to meklēt, bet neraisi bērnā cerības, ka mantiņu noteikti atradīsiet.
• Kad lielais kreņķis būs mitējies, kopā varat padomāt, kāda tagad varētu būt mīļmantiņas dzīve. Varbūt to ir atradis kāds mazāks bērniņš, un nu mīkstais zaķītis šim bērniņam grib iemācīt visu, ko māk jau bērns, pie kura zaķis dzīvojis līdz šim?

 
Izmantotā literatūra: 
    1. Mahler M.: “The Mother and Her Child”