Viņa izcīnīja krūts barošanu dēliņam, kurš piedzima 28. grūtniecības nedēļā. Laimas stāsts

Astoņas stundas pēc dzemdībām Ventspils dzemdību nodaļā Alekss gaidījis speciālo transportu no Katastrofu medicīnas centra, lai kopā ar mediķu brigādi tiktu aizvests uz Rīgu, uz BKUS jaundzimušo intensīvās terapijas nodaļu. “Divi gadi atpakaļ šāda speciālā mašīna jaundzimušo transportam Latvijā bija tikai viena (red. - šobrīd Latvijā ir divas šādas mašīnas). Ja tā ir aizņemta, bērniņam nākas gaidīt. Alekss sagaidīja,” atmiņās dalās māmiņa Laima. Aleksa piedzimšanas dienā ar šo auto pārvesti 4 jaundzimušie.

Šajā septembrī Aleksam palika divi gadi. Lai arī sācis staigāt tikai divu gadu vecumā, puika jau aktīvi skrien pa lauku, pēta lapas, kāpelē pa bērnu laukumiņu. Un mamma viņu laiž un uzticas – netur īsā saitītē, nemitīgi raizējoties, vai mazajam tas būs pa spēkam? Iespējams, šī mammas attieksme ir Aleksa labās jušanās stūrakmens.
 

Spriedums – spontānais aborts. Divreiz 
“Grūtniecības sākumā, tiekot slimnīcā ar asiņošanu, pirmajā sonogrāfijā nav bijusi redzama augļa ola un līdzi paņemtais iepriekšējā dienā veiktais HCG testa rezultāts bija zemāks par slimnīcā veikto HCG testu, uz ko dakteri norādījuši – jāgaida asiņošana, kad viss iztīrīsies. Taču pēc trim dienām pārbaudes veiktas atkārtoti, un rezultāti bijuši nepārprotami – bērniņš ir! Tālāk grūtniecība ritējusi normāli, bez problēmām,” Laima stāsta. Viņu ģimenē jau augusi teju četrgadīgā meitiņa un gandrīz divgadīgais dēliņš. Īsi pirms Aleksa dzimšanas ģimene pārcēlusies no Daugavpils uz Ventspili. 

Pēc laika, kad mani atveda uz dzemdību nodaļu, vecmāte teica – kāds te spontānais aborts, 28. nedēļas tā ir dziļa grūtniecība! Kad atnāca dakteris, mana medicīnas vēsture tika pārrakstīta, jo dakteris ar vecmāti bija neizpratnē par pieļauto kļūdu

“28. grūtniecības nedēļā, dažas dienas pēc pārcelšanās uz jaunajām mājām, man sākās asiņošana. Pēc tam izrādījās – placentas atslāņošanās, bet tad to nevarēja zināt. Sazvanīju dakteri un ar ātrajiem braucām uz slimnīcu. Es biju diezgan lielā neizpratnē par visu, bet kad izdzirdēju, ka uzņemšanā mana iestāšanās ir noformēta kā spontānais aborts, apjuku pavisam. Uzreiz jau tu nevari saprast, ko tas nozīmē, vai tas ir reāli? Pēc laika, kad mani atveda uz dzemdību nodaļu, vecmāte teica – kāds te spontānais aborts, 28. nedēļas tā ir dziļa grūtniecība! Kad atnāca dakteris, mana medicīnas vēsture tika pārrakstīta, jo dakteris ar vecmāti bija neizpratnē par pieļauto kļūdu.” atmiņās dalās Laima. 
 

7 FOTO

Laima un viņas dēliņš Alekss

+ 3

Skatīt visus

Viss notika strauji
Tomēr nākamajā rītā asiņošana ir turpinājusies. Laima atceras, ka nākamajā rītā pēc iestāšanās slimnīcā  ārsts drudžaini sazvanījies ar Liepājas slimnīcu. Viņa nav sapratusi – kāds gan viņai sakars ar Liepāju? Viņa taču ir ieradusies tikai uz saglabāšanu! Izrādās, ka gan Laimas, gan bērniņa stāvoklis jau sācis kļūt nopietns. Tika pieņemts lēmums Laimu operēt uzreiz Ventspilī, jo transportēt viņu vai nu uz Liepāju vai Rīgu, kur ir bērnu intensīvās terapijas nodaļas, bija pārāk riskanti – ceļā abiem varēja kļūt tikai sliktāk. Pirms operācijas ārsts bija aprunājies ar Laimas vīru un norādījis, ja būs vēl viena asiņošana, iznākums varētu būt bēdīgs. To Laimai vīrs pastāstījis tikai vēlāk. Tikai pēc tam viņa apjautusi, cik nopietna ir bijusi situācija.
Viss tālākais noticis ļoti strauji. Grūtniece sagatavota operācijai, kas sākumā bija plānota tikai spinālajā anestēzijā, taču tā nav iedarbojusies pietiekami spēcīgi – operācijai sākoties, Laima vēl jutusi sāpes. Ārsti ātri reaģējuši un lēmuši par labu vispārējai anestēzijai. Tā Laima par sava dēliņa piedzimšanu uzzinājusi vien pēc atmošanās no narkozes.
“Anesteziologs mani modināja un teica, ka dēliņš ir piedzimis. Nedaudz vēlāk bija atnācis neonatologs un teica, ka bērniņam nepieciešama palīdzība, tāpēc viņš gaida, kad atbrauks speciālais transports, lai aizvestu viņu uz Rīgu. Lēnām visu apjaušot, es vīram teicu, lai aiziet mazo nofotografē. Es nevarēju piecelties un aiziet pie bērna, es nezināju, kad viņu redzēšu, ” sieviete atceras. “Es gulēju un ik pa laikam kādam prasīju – vai mašīna jau brauc? Alekss mašīnu gaidīja astoņas stundas. Kā es vēlāk uzzināju, Rīgā mazais nonācis smagā stāvoklī.”

Māte Ventspilī, bērns Rīgā
Pirmo dienu pēc dzemdībām Laima nav jutusi neko. “Es pamodos, un man nav nekā – manī ir tukšums. Visi man teica, ka man ir jāparūpējas par sevi, lai es varu vēlāk doties pie bērna, bet es neko negribēju. Tagad es saprotu šī teiciena nozīmi – priekšlaikus dzimuša bērna dzimšana ir kā laicīgi dzimuša bērna nāve. Tas ir absurds, bet es tieši tā jutos, it kā man būtu lielas sēras! Es sēroju par to, ka bērns nav dzimis laicīgi… Bet es taču tur neko nevaru izmainīt! Viņš nekad nepiedzims man laicīgi.”

Saprotu šī teiciena nozīmi – priekšlaikus dzimuša bērna dzimšana ir kā laicīgi dzimuša bērna nāve. Tas ir absurds, bet es tieši tā jutos, it kā man būtu lielas sēras! Es sēroju par to, ka bērns nav dzimis laicīgi

Pavadot pirmo dienu, lai kaut cik atjēgtos no šoka, jau otrajā dienā Laima, vēl esot Ventspils slimnīcā, sāka pievērsties piena atslaukšanai. “Es teicu vīram, ka kaut kas ir jādomā un jādara. Palūdzu, lai atved man piena pumpīti, un es sāku atslaukt pienu. Interesanti, ka ar trešo bērniņu, pat neliekot viņu pie krūts un viņam neesot man blakus, piens man atnāca pavisam strauji.” 
Laima no dzemdību nodaļas izrakstīta ātri – jau pēc divām dienām abi ar vīru ieradās Rīgā pie mazā dēliņa. Abi vecākie bērni palikuši vecvecāku un Laimas māsu uzraudzībā. Prom braucot no Ventspils, ārstējošais ārsts Laimu mēģinājis uzmundrināt: “Nekas, 6 nedēļas un brauksiet mājās!” Laima pie sevis nodomājusi: “6 nedēļas? Nē, tas ir par daudz.” Tolaik viņa vēl nezināja, ka slimnīcā ar mazo pavadīs nepilnus 4 mēnešus.

Ka tik dzīvs! 
“Sākumā ieiet pie dēliņa bez asarām nebija iespējams. Stāvam abi ar vīru un raudam -  bērns maziņš, viss ar vadiem, kājiņu locījuma vietas plīsušas un nosmērētas brūnas. Dēliņš bija intubēts, jo viņam pa ceļam bija plīsusi plauša,” Laima atceras. Visas medicīniskās manipulācijas, ko mazais ir pārcietis, nav iespējams uzskaitīt.
“Sākums bija ļoti grūts. Es visu laiku raudāju. Es neko nejutu. Es nāku pie bērna, redzu, saprotu, ka viņš ir mans – bet nejūtu, ka mans. Pirmo reizi mazo uz krūtīm ķengura metodē paņēmu viņa 1,5 nedēļu vecumā. Sākumā bērnu pat glaudīt nedrīkstēja – šādi pieskārieni priekšlaikus dzimušajiem ir sāpīgi. Tomēr ar laiku viss stabilizējas – jo vairāk dabūju fizisku kontaktu ar mazo, jo vairāk sapratu, ka tas ir mans.”

Reanimācijas personāls bērnu slimnīcā vispār bija ļoti vēss. Toreiz es uz viņiem apvainojos, bet tagad es saprotu, ka viņi neko nevar paredzēt – kā bērns visu pārcietīs, kā attīstīties. Katra manipulācija tik mazam bērnam ir risks uz infekciju.

Viss slimnīcā pavadītais laiks Laimai ar vīru ir bijis kā pa viļņiem – vienā mirklī situācija stabilizējusies, kamēr mazajam pēc dienas jau atklāta jauna kaite. Dienu pirms plānošana pāriet 2. etapā, kas ir būšana kopā palātā mātei ar bērnu, Aleksam pēc asinsizplūduma galvā radās sarežģījumi. Divas reizes nepilnu 4 mēnešu laikā bērns izslimojis sepsi. Piedzīvojis šunta ievietošanu. Alekss ir izturējis daudz. 
Visgrūtākais bijis, ka ārsti neko nevarējuši komentēt par bērna nākotni: “Reanimācijas personāls bērnu slimnīcā vispār bija ļoti vēss. Toreiz es uz viņiem apvainojos, bet tagad es saprotu, ka viņi neko nevar paredzēt – kā bērns visu pārcietīs, kā attīstīties. Katra manipulācija tik mazam bērnam ir risks uz infekciju. Skatīties uz to bija neizsakāmi smagi. Es pati sevi uzskatu par stipru, bet tajā laikā es biju tik salauzta... Mamma, ar kuru slimnīcā sadraudzējos, mani sapurināja: Mēs nedrīkstam tādas noraudājušās iet pie bērniem! Tā es centos saņemties – pa nakti raudu, no rīta eju uz nodaļu. Sirds tāda pamirusi, pati sastingusi, un man tikai viena doma: “Ka tik dzīvs!” Pienāc, skaties – viss kārtībā, un tu izelpo,” Laima atceras.

Piena atslaukšanas ritmā 
Rīgā Bērnu slimnīcā Laima jau ieradusies ar apņēmību barot savu bērnu pati: “Man tas bija instinktīvi. Man likās, ka es uzreiz barošu dēlu pati, bet es taču nezināju, ka tādus mazus bērniņus baro caur zondi. Pirmajā dienā es aiznesu dēliņam 1 mililitru piena un turpināju atslaukt pienu katru dienu.”
Tomēr pāriešana uz zīdīšanu nav notikusi tik ātri, kā Laima bija iedomājusies. Sākumā bērniņš ticis barots caur zondi, bet tikai 2 mēnešu vecumā viņam varēja piedāvāt pudelīti. Visu šo laiku Laima cītīgi atslaukusi pienu: “Tomēr laikam ejot, es jutu, ka piens man sāk samazināties. Pārdzīvoju, ka Aleksam būtu jādod mākslīgais piena maisījums, nevis mans piens. Kādā dienā, kad man izdevās atslaukt vien 25 mililitrus vajadzīgo 44 mililitru vietā, es pilnīgi sašļuku un sāku raudāt. Māsiņas mani mierināja, ka iedos bērnam maisījumu, bet man tas nebija pieņemams. Es turpināju slaukt, līdz man izdevās dabūt vajadzīgo apjomu.” Pēc tam Laima pati sazvanījusies ar zīdīšanas konsultanti un saņēmusi atbalstu slaukt pienu divreiz biežāk, lai saglabātu vajadzīgo piena apjomu. Pēc tam viņa visu laiku ārstam jautājusi, vai drīkst barot ar krūti? Ārste norādījusi, ka zīžot Aleksam slodze būs par lielu. Viņam tika nozīmēta ēdināšana ar pudelīti, atlikušo piena daudzumu ievadot caur zondi – viņš arī no pudelītes  nespēja izēst vajadzīgo daudzumu. Lai uzlabotu zīdīšanas tehniku un mutes muskulatūras attīstību, tika piesaistīts mikrologopēds, tomēr viņam tāpat bija grūtības zīst pudelīti. 
“Es biju nogurusi no nedēļām garā mūžīgā atslaukšanas ritma – bērna barošana notika ik pa trim stundām. Mans sapnis bija beidzot sākt barot savu bērnu pašai,” atceras māmiņa.

Ārstu uzslavas un izbrīns 
Pamēģināt piedāvāt zīdainītim krūti Laima varējusi vien bērna 2,5 mēnešu vecumā, tomēr arī tas uzreiz nav izdevies bez aizķeršanās. “Pēc šiem mēģinājumiem redzot, ka bērnam vēl ir grūtības zīst, ārstējošā ārste ierosinājusi pāriet atpakaļ uz ēdināšanu caur zondi. Saprotot, ka tas būs solis atpakaļ un visas manas un mikrologopēda līdzšinējās pūles būs vējā, es uzstāju uz savu, ka jāturpina barot ar krūti un pudelīti. Es ticēju, ka tas viņam nāks par labu. Mikrologopēds manu lēmumu atbalstīja un uzņēmās arī daļu atbildības. Ārstējošā ārste, redzot manu apņēmību un pārliecību, neiebilda,” stāsta Laima.

Sākumā man nācās papūlēties, lai atrastu ērtākās pozas, lai Alekss dūšīgi paēstu un negulētu pie krūts. Kad es beidzot varēju barot savu bērnu ar krūti, es sāku justies kā mamma. 

Visbeidzot jau 3 mēnešus pēc piedzimšanas, apmēram uz to brīdi, kad Aleksam bija plānots nākt pasaulē, māmiņas pūles vainagojās panākumiem – mazais aktīvi sāka zīst krūti: “Es biju ļoti lepna par sevi!” smaidot saka Laima. “Pēc tam daudzi ārsti un bērnu māsas brīnījās un slavēja mani, ka esam pārgājuši uz krūts barošanu. Sākumā man nācās papūlēties, lai atrastu ērtākās pozas, lai Alekss dūšīgi paēstu un negulētu pie krūts. Kad es beidzot varēju barot savu bērnu ar krūti, es sāku justies kā mamma. Aleksu zīdu joprojām un ticu, ka tas viņam nāk par labu,” priecīga ir apņēmīgā māmiņa. 

Māsa un brālis - dabīgā rehabilitācija
Šodien Aleksa ikdiena paiet aktīvi – ir jātur līdzi vecākajai māsai un brālim. Laima atzīst, ka tie viņam kalpo kā “dabīgā rehabilitācija” – Alekss tiecas pēc viņiem, grib skriet un lekt līdz. Tā arī staigāt mazais iemācījies sava vienaudža, brālēna sabiedrībā, skatoties un mācoties. Alekss ikdienā apmeklē daudzas nodarbības un ir izgājis rehabilitāciju, kas pienākas no valsts puses. Tāpat “Follow-up” programmas ietvaros līdz divu gadu vecumam veic pārbaudes Bērnu slimnīcā. 

“Es domāju, ka tas, ka viņš ir trešais bērns, man ir emocionāli vieglāk. Viņš vienmēr ir ar brāli un māsu kopā, un pēc atbraukšanas no slimnīcas mēs uzreiz iegājām ikdienas ritmā – vedām lielos bērnus uz bērnu dārzu, nodarbībām, un Alekss visur līdzi. Jā, viņš attīstās lēnāk, viņš neatbilst saviem faktiskajiem vienaudžiem pēc spējām… Bet mēs viņu integrējam sabiedrībā un redzam, ka viņš spēj turēt līdz. Viņi ar brāli ir pat sākuši kauties! Droši vien tas, ka man izdevās viņu barot pašai, palīdzēja man justies pilnvērtīgai,” Laima stāsta par savu un Aleksa ikdienu.
Visu mūsu sarunas laiku mazais zēns nepagurdams skrien un kāpelē pa bērnu laukumiņu un ilgāku laiku arī spēlējas smiltīs: “Ūdens un smiltis ir viņa lieta – viņš mums ir īsts ventspilnieks! Mēs ģimenē visi – daugavpilieši, bet viņš – dzimis ventspilnieks,” Laima smaida un piebilst: “Varēja būt sliktāk. Mēs varam papriecāties, ka viņš ir, un diezgan forši izskatās.”

 

IZSTĀSTI SAVU STĀSTU!

17. novembrī visā pasaulē tiek atzīmēta Priekšlaicīgi dzimušo bērnu diena, lai pievērstu sabiedrības uzmanību šo bērnu esamībai, viņu grūtajam dzīves sākumam, iespējām atbalstīt un palīdzēt. Ar mērķi atbalstīt priekšlaikus dzimušus mazuļus un viņu vecākus Latvijā, “Pampers” sadarbībā ar Bērnu klīniskā universitātes slimnīcu (BKUS) un veikalu tīklu “Maxima” aicina ikvienu no 26. septembra līdz 13. novembrim iesaistīties labdarības akcijā, kuras mērķis ir ziedot Latvijas slimnīcām īpašas, priekšlaicīgi dzimušiem mazuļiem piemērotas autiņbiksītes. Plašāka informācija ŠEIT.

Ziedošanas kampaņas ietvaros priekšlaikus dzimušu mazuļu vecāki tiek aicināti dalīties savās sajūtās un pieredzē par piedzīvoto, tādējādi rodot cerību un mierinājumu citiem vecākiem, kuri arī sastapušies ar pāragru bērniņa piedzimšanu. Par vēlmi dalīties pieredzes stāstā, vai iesūtīt to  jau gatavu stāstu aicinām uz e-pastu redakcija@mammam.lv.