Trešais dēls piedzima 27.grūtniecības nedēļā. Mammas Lindas stāsts

Rihards saviem vecākiem pieteicies par spīti lietotajai kontracepcijai. Agrīni veiktajās pārbaudēs norādīts, ka spirāle grūtniecībai netraucē un māmiņa var droši gaidīt mazuli. Ik pa brīdim grūtniecības laikā Lindai gadījušās nenozīmīgas asiņošanas, bet viss ritējis tālāk savu gaitu. Viss bijis labi.

“Liels paldies man jāsaka savai dakterei. Kādu dienu es jutu, ka man nedaudz, pavisam nedaudz, izdalās augļūdeņi. Es par to nebiju pārliecināta, un daktere tomēr teica, ka jāaizbrauc pārbaudīties. Nedēļu nogulēju Dzemdību namā, saņēmu nepieciešamās zāles mazuļa plaušu attīstībai,” stāsta sieviete. Mazulis ir juties labi un nekas cits, kā vien minimāli piloši augļūdeņi, nav norādījis uz problēmām. Tomēr pēc laika ārsti izlēmuši par labu dzemdību ierosināšanai – atklājās, ka galvenā vēna, kas nāca no placentas, mazuli nepietiekami apasiņo.

No ierosināšanai lietotajiem pulverīšiem Lindai nebija nekādas reakcijas. Pēc neilga laika sākusies asiņošana: “Sākumā asinis bija nedaudz. Nolēmu, ka tāpat jāaiziet pie ārsta. Kamēr es gāju pa gaiteni, asinis jau sāka līt kā no spaiņiem – notika placentas atslāņošanās. Mani pārģērba liftā, un es momentā jau biju uz kušetes. Tā mēs ar Rihardu pa fikso… 7 minūšu laikā viņš bija klāt,” pavisam mierīgi atceras Linda.

Rihards saviem vecākiem pieteicies par spīti lietotajai kontracepcijai. Agrīni veiktajās pārbaudēs norādīts, ka spirāle grūtniecībai netraucē un māmiņa var droši gaidīt mazuli. 

Tā vienkārši notiek

“Tik ātrā laikā nevar saprast, kas ir noticis. Es biju tik lielā stresā, ka neko es nedzirdēju. Es nemaz nezinu, vai viņš piedzimstot raudāja? Kamēr es viņu neieraudzīju, es nevarēju saprast situācijas nopietnību. Vienīgais, ko man ārsti tika minējuši, ka šajā vecumā viņam vajadzēja svērt pāri kilogramam, bet viņš svēra 940 gramus.”
Domājot par iemesliem, kāpēc tā varētu būt noticis, Linda norāda, ka ārsti neko nevarēja konkrēti pateikt. “Ne dzemdē esošā spirāle, ne placentā atrastā infekcija nenorādīja uz to, ka dzemdībām vajadzētu sākties priekšlaikus. Es aizvēru sev šo jautājumu un par to lieki nedomāju,” stāsta Linda. 

Atbalsta trūkums zīdīšanai – lielākais caurums sistēmā

Grūtniecība, kas pārtraucas pāragri, ne tikai bērnam nodara pāri – arī mammai tā ir traumējoša. “Es nebiju izbaudījusi savu grūtniecību, es nebiju to izstaigājusi – man aprāvās skaistais grūtniecības laiks un iestājās murgs! Dzemdību namā bērna apkopi veica māsiņas – es tikai atslaucu pienu un varēju nedaudz pieskarties bērna kājiņām.” Jautāta, kā iespējams mammai, kurai tik pāragri ir dzimis bērns, nodrošināt piena atslaukšanu mazulim, Linda atzīst – zīdīšanas atbalsta trūkums ir lielākais caurums visā priekšlaikus dzimušo bērnu sistēmā: “Bērna barošana ar krūts pienu notiek pēc pašu mammu iniciatīvas. Neviens šīs mammas nemudina atslaukt, nestāsta, kā to darīt. Es atradu kontaktu ar vecmāti, kas man visu pastāstīja, kad var nest pienu, kur tas jānes, cikos tiek baroti bērniņi. Ja es neinteresētos, neviens man nepalīdzētu. Bet mammai tik ļoti ir vajadzīgs šāds pamudinājums, jo tajā mirklī apjukums ir ļoti liels.”
Tomēr par spīti visam, no Dzemdību nama uz Bērnu slimnīcu Linda ir devusies prom pozitīvi noskaņota – neonatalogs viņu uzmundrināja un teica, ka viss būs labi. Rihards, lai arī saskarās ar dažādām medicīniskām problēmām, turējās ļoti braši – viņš pats elpoja un situācija izskatījās laba. 

9 FOTO

Mazais Rihards

+ 5

Skatīt visus

4 stundas gaidīšanas režīmā

“Pirmā diena Bērnu slimnīcā pagāja lielā neziņā – es ierados atsevišķi no bērna, nezināju, kas mūs sagaida. Mani pie bērna nelaida, es tikai nojautu, kurā palātā viņš atrodas. Ārstējošā ārste pie manis nepienāca – es saprotu, ka viņai nebija laika,” spriež Linda. Viņa 4 stundas pavadījusi gaidot, kad kāds pastāstīs, kā iet Rihardam. Izrādās, ka visas šīs stundas mediķi viņu bija sagatavojuši dzīvei slimnīcā. Lindai šis laiks vilcies ļoti ilgi un ik pa brīdim parādījušās bažas – vai bērnam viss ir kārtībā? Pret vakaru Linda paaicināta pie bērna – Rihards bijis saslēgts ar bezgala daudz vadiem, viņam uzliktas mazas melnas brillītes, un pats ievietots foto terapijas iekārtā. Linda aizbraukusi mājās un no pārguruma uzreiz aizmigusi.
Tikai ierodoties Bērnu slimnīcā, Linda ieraudzījusi reālo situāciju – ja Dzemdību namā Rihards bija pats mazākais, tad šeit viņa ieraudzījusi, cik daudz bērniņu ārstējas šeit un daudzi vēl smagākā stāvoklī. “Es nebiju domājusi, ka viņu ir tik daudz! Vecāki visi tur bija ar bālām sejām.”

Labi, ka dažas lietas mamma nezina

Mazulim pēc tam sākās ilgs un garš atveseļošanās posms, kam bijuši gan kāpumi, gan kritumi. Linda sauc manipulāciju terminus citu pēc cita, ko mazais dēlēns ir pārdzīvojis, un smejoties piebilst: “Jā, es tagad jau visu zinu, bet tad es nezināju neko! Un paldies Dievam, ka es neko nezināju! Citādi būtu pārāk grūti to visu izturēt, apzinoties, kas slēpjas aiz visām slimībām un manipulācijām, kas notika ar Rihardu.” 
Tā viņa arī stāsta par punkciju, kad dēlam no muguras smadzenēm ņēma šķidrumu, lai zinātu, cik tālu piena sēnīte ir izplatījusies. Tikai pēc tam, kad manipulācija jau bija veikta, viņa uzzinājusi, ka tā ir ļoti nopietna un bīstama lieta, kura var beigties letāli. “Un ļoti labi, ka es to nezināju, jo tad man tā bija tikai parasta ikdienas procedūra, kas jāveic,” stāsta Linda. Viņa centusies vairāk vadīties pēc bērna labsajūtas – ja viņš dienu bija pavadījis mierīgi, ja ekrāni, pie kuriem mazais bija pieslēgts, nerādīja nekādas krīzes, viņa bija mierīga un ticēja, ka viss ir labi. 

Arī smago un nopietno Citomegalovīrusa infekciju, ko Rihards iemantojis pēdējā asins pārliešanas reizē, puisēns uzveicis braši un pārcietis bez sekām.

Rihard, lūdzu, beidz muļķoties!

Cīņa ar piena sēni un kādu no koku infekcijām, cirkšņa operācija, četras asins pārliešanas, no kurām viena nesa Citomegalovīrusa infekciju – tas viss Rihardam bija jāpiedzīvo pirmajos dzīves mēnešos. 

Linda atceras dienu, kad piedzīvojusi kārtējo krīzi – dienā, kad bija jāņem nost lielais katetrs, kas Rihardam bija ievadīts kājas artērijā, bērnam kļuvis sliktāk. Viņam stājās sirds, monitors jau kliedzis un pīkstējis, bet māsiņa pa gaiteni nākusi lēni jo lēni. Linda, redzot, ka mazais kārtējo reizi ir aizmirsis elpot, čubinājusi viņu, mudinājusi elpot, taču sievietei rokas un kājas jau trīcējušas no nemitīgās cīņas par bērna elpu.  Monitors pīkstējis bez mitas, un visas rādītāju līknes nokritušās, bet māsiņas rīcība nebija aktīva. Lindai iestājusies panika, viņa nepacietīgi teikusi māsiņai, lai pasauc taču ārstu: “Man taču tas ir kaut kas ekstrēms, tā nav mana ikdiena! Daktere atnāca ātri, apķēra mani un teica, ka viss būs labi! Rihardam paņēma analīzes – tādā ziņā slimnīcā viss notiek ļoti operatīvi.” Izrādījās, ka artērijā iemetinājies kāds no kokiem. Pēc tam Rihards ticis intubēts, lai neatkārtotos problēmas ar to, ka viņš aizmirst elpot. Tomēr tas nav daudz palīdzējis.

“Viņš bija tāds nekāds. Redzot, ka viņam caurulīte traucē, ceturtajā dienā daktere tomēr izlēma – Rihardam jāturpina elpot pašam. Viņa atnāca un stingri puikam teica: “Tā, Rihard, lūdzu, beidz muļķoties, mēs visu tev ņemam nost, tev jāsāk elpot pašam!” Un viņa arī visu noņēma un mierīgi aizgāja! Un nekas slikts nenotika.”  
Tā lēnām soli pa solim Rihards sācis atkopties, neiestrēgstot nevienā ārstniecības posmā pārāk ilgi. Arī smago un nopietno Citomegalovīrusa infekciju, ko Rihards iemantojis pēdējā asins pārliešanas reizē, puisēns uzveicis braši un pārcietis bez sekām.

Ikdienišķās rūpes – mammas prieks

Lindas balss atplaukst, kad viņa stāsta par to, kā pavisam drīz pēc nokļūšanas Bērnu slimnīcā varējusi apkopt savu dēliņu pati, mainīt pamperus, mērīt temperatūru, turēt uz krūtīm. Pēc laika pat varējusi piedalīties Riharda vannošanā – lai arī dēlēnam vanna nav patikusi, tas ir bijis svarīgi tieši mammai. Tā ir iespēja darīt kaut ko tik ikdienišķu ar mazuli, kas it kā atgādina un mierina – viss būs labi. Viņš būs tāds pats kā citi. “Viņam ūdens nepatika, bet es ļoti priecājos, ka es varu tur piedalīties, viņu aiztikt, viņam nebija nekādu vadu – mēs vienkārši viņu ielikām vannā! Pēc tam izņēmu viņu no vannas un ar tādu maziņu dvielīti satinu,” Linda dalās atmiņās. Var nojaust, ka šīs ikdienišķās rūpes, kas citkārt nogurdina, - mammām, kuru bērni ir dzimuši priekšlaikus, ir kā cerību stariņi un apliecinājums – viss būs kārtībā, arī šim bērniņam būs parasta ikdiena un dzīve.

Nepaklausīgā mamma, kas ieklausās sevī

Kad mamma ar bērniņu nonākusi nākamajā etapā – kopā palātā, skats uz dzīvi jau kļuvis pavisam saulains. Tagad Linda atzīstas – tik ātri viņi tikuši mājās, jo viņa nedaudz mānījās. “Rihardam visu laiku ir bijusi problēma ar ēšanu – viņš nekad nevarēja izēst noteiktās normas. Viņš intensīvi izzīda no pudelītes, tikai tik, cik gribēja, un uzreiz aizmiga. Piespiest viņu ēst vairāk man nebija iespējams. Viņam regulāri palika pāri 10 grami, un es tos izlēju, atzīmējot, ka viņš ir izēdis visu normu. Kā gan es varēju viņu piespiest ēst vairāk?” spriež Linda.  Mājās puisēns izrakstīts 2 nedēļas pirms sākotnēji plānotā dzimšanas datuma ar svaru 2310 grami.  

“Mājās es visu ņēmu savās rokās – man bija pieredze ar lielajiem bērniem un es jutu, kas Rihardam ir labāk. Slimnīcā bērnu barošana notika ik pa trim stundām visu cauru diennakti, bet mājās es vairs nemodināju bērnu uz ēšanu pa nakti – ja viņš gulēja, es ļāvu viņam gulēt. Mēs dzīvojām aktīvu dzīvi. Gājām uz lielo brāļu skolas koncertiem, uz veikaliem. Rihards ir ļoti stiprs, viņam nav bail no baciļiem.”
Šķiet, Linda ir kā pierādījums, ka bieži der vairāk ieklausīties sevī un bērnā, jo mamma jūt labāk savu bērnu nekā tabulas. 

Nevainot, bet paslavēt sevi!

Skatoties šodien uz Lindu un viņas mazo dēlēnu, grūti iztēloties, ka viņi reiz piedzīvojuši tik daudz raižu. Pozitīva un enerģiska ir Linda, un šo dzīves skatījumu pārņem viņas bērni: “Es visu laiku centos domāt pozitīvi, es nepieļāvu domu, ka ar viņu varētu kaut kas kritisks notikt vai ka no Dzemdību nama es viņu varētu neatvest. Un ir ļoti svarīgi nevainot sevi. Neviens tur nav vainīgs. Man ir pārliecība, ka es visu izdarīju pareizi un iesaku arī citiem nekad nepārmest sev, ja kādreiz tā notiek. Tur tāpat neko nevar izdarīt – kad bērns ir piedzimis, tad vecākiem viss ir jāatdod bērna pacelšanai. Lai cik grūti, vajag uzturēt pozitīvismu, nākt ar smaidu pie bērna. Nevar raudāt pie gultiņas! Pie bērna – tikai ar smaidu, lai viņam ir prieks un saņemšanās,” pieredzē dalās māmiņa.

Tapāt viņa ar lepnumu stāsta, ka sešus ar pusi mēnešus atslaukusi savam bērnam pienu un izdarījusi visu, kas bijis viņas spēkos, lai dēls saņemtu to labāko: “Nonākot mājās, es dzīvoju vienā vāveres ritenī – visu laiku vajadzēja atslaukt pienu, parūpēties par vecākajiem dēliem un arī par sevi! Esmu ļoti priecīga, ka man tik ilgi izdevās atslaukt pienu un nemaz nepārdzīvoju, ka nenodrošināju bērnam to ilgāk – es zinu, ka es izdarīju visu, kas manos spēkos. Šodien varu uzsist sev uz pleca – malacis!” priecīga ir Linda un ir acīm redzams, ka šis dzīves prieks pielīp arī viņas bērniem. Ne par velti Lindai ir daudz enerģijas – šovasar viņa viena ar visiem trim dēliem izbraukusi Baltkrieviju: “Bija jābrauc un viss. Rihards ir liels malacis!” Arī Lindas vīrs atzīst, ka Rihards ir pavisam citādāks bērns – tāds, kā ne no šīs zemes.