Muskuļu tonuss mazulim – kad ir norma un kad jādodas pie fizioterapeita

Muskuļu tonuss ir muskuļu vai muskuļu grupas sasprindzinājuma stāvoklis. Pat tad, ja muskulis ir pilnīgi atslābināts, tam ir noteikts pamata sasprindzinājums jeb tā sauktais miera tonuss. Miegā mēs guļam pilnīgi atslābuši, un to sauc par miega tonusu. Muskuļiem ir jābūt tonusā, lai tie varētu darboties pretēji gravitācijas spēkam, bet tajā pašā laikā tonusam jābūt arī pietiekami zemam, lai varētu veikt mērķtiecīgas kustības. Citiem vārdiem sakot, problēmas ir tad, ja runājam par paaugstinātu – atsevišķos gadījumos par pazeminātu – muskuļu tonusu. 

Iemesli tonusa traucējumiem:

• problēmas grūtniecības laikā;
• sarežģījumi dzemdībās;
• mammas slimības, infekcijas;
• apkārtējās vides fizikālie un ķīmiskie faktori;
• psihoemocionālie faktori.

Paaugstināts muskuļu tonuss – norma vai novirze?

Paaugstināts muskuļu tonuss pats par sevi nav diagnoze, bet pazīme, sekas kaut kam. Parasti mazulim pēc piedzimšanas rociņas un kājiņas ir nedaudz saliektas. To nodrošina nedaudz augstāks muskuļu tonuss, kas šajā vecumā ir norma. Ko tas dod? Bērns vēl neko apzināti nedara. Tomēr nekas (ne rokas, ne kājas) nenokarājas – viss ir nedaudz pievilkts ķermenim (savākts). 

Ja bērnam pēc piedzimšanas ir paaugstināts muskuļu tonuss, rokas ātri vien nonāk mutē. Arī no tā veidojas savi ieguvumi – mutē roku bērns pamasē, apsūkājot plaukstu un pirkstus, saspringtā roka atslābst un arī tiek labi iepazīta. Reizēm varam pamanīt, ka mazulis dažu mēnešu vecumā pēkšņi sastingst un neatlaidīgi vēro savu roku. 

Ja paaugstināta tonusa iemesls ir nopietnākas neiroloģiskas problēmas, var gadīties, ka bērns, piemēram, pārlieku izteikti un neatlaidīgi sūkās pirkstus, ieņems izteikti asimetrisku pozu u. tml. Tad tas būtu jāizrunā ar speciālistu, lai laikus varētu izvērtēt un vajadzības gadījumā problēmu risināt. 

Izprovocēts paaugstināts muskuļu tonuss

Ja bērns piedzimst vesels un dzemdībās nav bijušas problēmas, paaugstinātu tonusu ir iespējams arī izprovocēt. Iemesls var būt nepareiza aprūpe, kad piedāvājam mazulim pozas, kurām viņš konkrētajā vecumā nav gatavs. Tādēļ svarīgi, lai vecāki izglītotos bērna attīstības jautājumos – ko mazajam atbilstošā vecumposmā jāvar izdarīt un kā veicināt viņa attīstību. “Ja bērnu vertikalizē vai nepareizi ceļ neatbilstošā vecumā, viņa organisms mēģina adaptēties. Ja mazulim nav muskuļu spēka, vienīgais veids, kā viņš to var izdarīt, ir saspringstot,” stāsta fizioterapeite. Diemžēl paaugstināts muskuļu tonuss vēlāk var parādīties arī dažādu iedzimtu un iegūtu problēmu gadījumā, kā arī spēcīgu kairinājumu ietekmē. 

Svarīgi, lai bērns pats aktīvi būtu sācis velties, pats būtu iemācījies apsēsties, pats ticis līdz rāpus pozīcijai un rāpojis un tikai pēc tam sācis celties kājās. 

Ķīmiskie un fizikālie kairinātāji 

Daļa vecāku nepietiekami ņem vērā sadzīves aspektus, kas rada ķīmisko kairinājumu, kā rezultātā var tikt provocēts muskuļu saspringums. Kā būtiskākie faktori minami sadzīves ķīmija ar spēcīgu smaržu, piemēram, acetons, krāsas, lakas, arī veļas mazgājamie līdzekļi, veļas mīkstinātāji. Bērns var saindēties ar krāsām, kā sekas ir vemšana, hipotonuss, pārlieku liels atslābums, izteikta miegainība. Ja mamma, kura zīda mazuli, izmantojusi aromterapiju, bērnam var veidoties gludās muskulatūras spazmas bronhos līdz pat elpas trūkumam. Tāpēc pediatri vienmēr atgādina, ka pieaugušajiem nopietni jāpārdomā, vai tiešām nepieciešams veikt remontu mājās īsi pirms mazuļa piedzimšanas. Jārēķinās, ka tomēr ir nepieciešams laiks, lai krāsas un līmes smaržas pilnībā izvēdinātos. Arī mēbeles mājoklim vēlams izvēlēties no iespējami dabīgākiem materiāliem, jo ne vienmēr tas, ko nesajūtam ar degunu, neeksistē. Citiem vārdiem sakot, gaisā var būt nemanāmas, bet kaitīgas izgarojumu daļiņas. Ja ir nepieciešamība remontēt telpas, iegādāties jaunu aprīkojumu, vēlams to darīt laicīgi. Turklāt grūtniecei, cik iespējams, jāizvairās piedalīties remontdarbos. Labāk remontu laikā doties pastaigāties, jo svaigs gaiss gaidāmajam mazulim ir ļoti nepieciešams. 

Lai arī uzskata, ka zīdaiņus trokšņi netraucē, tāpat ir jādomā par miera un drošības sajūtas nodrošināšanu mazulim. Regulāri spalgi trokšņi bērnam var radīt trauksmi, kuras dēļ viņš vairāk saspringst. Tāpat svarīgi nodrošināt bērnam tīkamu telpas temperatūru un gaismu. 

Ja ir problēma, jādodas pie ārsta?

Pediatri ļoti labi zina, kādos gadījumos uz kādām pārbaudēm bērnu nosūtīt. “Pārspīlējumi rodas, ja vecāki vēlas dzirdēt vairāku speciālistu viedokli,” stāsta Inese Znotiņa. Speciāliste uzsver, ka mediķiem nav iebildumu, ja vecāki pie viņiem uz vizīti dodas kopā ar mazuli, vienkārši jāatceras, ka reizēm došanās process un būšana pie speciālista pati par sevi bērnam var radīt satraukumu un provocēt paaugstināta tonusa veidošanos. Mazulim, kurš jau ir saspringts, nekad nenāks par labu arī strauja nešana, strauja vides un apstākļu maiņa. Šādos gadījumos īpaši svarīgi speciālistu apmeklējumu plānu pielāgot bērna ikdienas ritmam. Ja vingrošana pie fizioterapeita būs tieši tad, kad bērnam gribas gulēt vai ēst, nodarbība viņam būs lieks, nepatīkams emocionāls kairinājums. Ja bērnu no rīta ved pie fizioterapeita, bet viņam lielā aktivitāte ir pēcpusdienā, arī vēlamais efekts netiks sasniegts. No rīta mazais būs nonervozējies, tad sekos dziļš, smags miegs, kas rāda, ka bijis par daudz un par grūtu. 

“Mēs parasti neprasām bērnam, vai viņš ir gatavs trīs vizītēm pēc kārtas vai vairākām vizītēm vienā nedēļā, vienkārši sastādām nodarbību plānu. Tāpat liela nozīme ir tam, kā nokļūst pie speciālista – vai tā ir pastaiga ar ratiem vai brauciens ar sabiedrisko transportu, vai laiks, ko pavadām ceļā, ir piecpadsmit minūtes vai divas stundas. Tas viss atstāj iespaidu uz bērna tā brīža emocionālo stāvokli. Viņam tas var izvērsties par lielu piedzīvojumu, līdzīgi kā mums došanās uz lidostu, lai tālāk ar to mērotu ceļu pāri okeānam. 

Reizēm ar ļoti izteiktu tonusu rokās jau divu trīs mēnešu vecumā mazulis, balstoties uz dūrītēm, slienas uz taisnām rokām. Izskatās, ka bērns skaisti turas, bet patiesībā viņam ir ļoti paaugstināts tonuss.

Jāatceras, ka rezultāti nekad nebūs pietiekami labi arī tad, ja vecāki bērnu vedīs pie dažādiem speciālistiem, uz masāžām un vingrošanu, bet paši neīstenos speciālistu ieteikumus. Pareiza aprūpētāju rīcība – mierīga barošana, mierīga vannošana, pārģērbšana un cita veida aprūpe – ir ļoti svarīga. Citiem vārdiem sakot, ja ir augsts muskuļu tonuss, piestrādājot pie mierīgas, pareizas aprūpes, ir iespējams sasniegt ļoti labu rezultātu. Ja konsultācijas nepieciešamas, tad vajag bērnu uz tām vest, taču nevajag gaidīt, ka speciālisti vieni visu izdarīs,” skaidro speciāliste. Tāpat jāvērtē, kādā noskaņojumā un ar kādu pašsajūtu pienākam pie bērna. Mazulis ļoti labi uztver vecāku emocijas, lasa tās gan no mammas, gan tēta sejas. 

Arī pārstimulējot bērnu, atsevišķos gadījumos pat var sākties epileptiskas reakcijas. Tas īpaši attiecināms uz priekšlaikus dzimušiem bērniem. Vecāki reizēm ļoti vēlas veicināt mazuļa attīstību, un tā vietā, lai ļautu jūtīgam un nervozam bērnam izbaudīt vecāku mīlestību mierīgos apstākļos, sastāda striktu dienas režīmu, kā arī mazais visu laiku tiek vadāts pie speciālistiem, neievērojot viņa vajadzības.

Tipiskās paaugstinātā saspringuma zonas 

Fiksēta galva un kakla un plecu muskuļu saspringums. Reizēm vecāki pārāk agri iedomājas, ka bērns pats var noturēt galvu. Un mazulim tiek piedāvātas vertikālās pozīcijas. Bērns mēģinās pielāgoties situācijai – tā kā viņš īsti nevar noturēt galvu, viņš sasprindzina plecus. Līdz ar to bērnam grūti kustināt galvu, un tad nevaram sagaidīt, ka viņš pozā uz vēdera spēs noturēt un brīvi grozīt galvu. Ja kakla un plecu daļā būs izteikts sasprindzinājums, izskatīsies, ka mazulis it kā ļoti centīgi tur galvu, bet patiesībā viņš vienkārši nevarēs atslābt. Tad arī bērns, nolikts uz sāna, metīs galvu atpakaļ. Te ļoti svarīga mazuļa pareiza turēšana, ļaujot plecu daļu pēc iespējas atslābināt. 

Reizēm kakla un plecu saspringums ir tik liels, ka bērns pat nespēj atvilkt savilktās plaukstas no mutes. Un te nav runa par to, ka mazulis vēlētos dūres sūkāt, viņš vienkārši nespēj atslābt. 

Vēl paaugstināts muskuļu tonuss var būt bērna kājās un gūžās. Tas bieži tiek arī provocēts, nepareizi pārvelkot mazulim autiņbiksītes, viņu nepareizi pārģērbjot. “Iztēlojieties, kā būtu, ja jums liktu apgulties un tad aiz pēdām celtu uz augšu. Mēs taču kā minimums sasprindzinātos. Tas pats notiek ar mazuli. Un pēc tam mazulim ir grūti atslābināties. Tātad arī šeit pareizam hendlingam ir būtiska nozīme,” skaidro speciāliste. 

Rīcība, ja ir pazemināts tonuss

Ja muskuļu tonuss ir pazemināts, ļoti būtiski ir pareizi iekārtot gultiņu, nodrošināt atbalsta punktus (pozicionēšanai izmantojot pakaviņu vai sarullētu dvieli), pareizi guldināt mazuli (lai bērns tiktu savākts uz iedomāto ķermeņa viduslīniju). Ja to visu dara pareizi, bieži bērna attīstībā vērojams liels progress. Svarīgi palīdzēt mazajam pārvarēt brīdi, kad kaut ko nevar izdarīt. 

Mazulim ar hipotonusu tonizējošas masāžas un ķermeņa stimulēšana ir pat ļoti ieteicamas. “Šādus bērnus ir būtiski neatstāt vienkārši guļam gultā, bet nodrošināt vidi, kurā viņi var aktīvi darboties. Bērni, kuri ir izbaudījuši mīlestību un rūpes no vecāku puses, daudz labāk atveseļojas un adaptējas apkārtējā vidē. Ja mazulis paliek bez aprūpētāja, rezultāti bieži vien nav ne tuvu tik labi. Ar to es gribēju teikt, ka aprūpētāja loma nav pietiekami novērtēta,” stāsta speciāliste. 

VĒRTS APDOMĀT

Bērns savas dzīves sākumā bieži ar aprūpējošo vecāku jūtas kā viens vesels. Mēdz būt sakarība – jo vecāki mierīgāki, jo lielāka iespēja, ka mierīgs būs arī mazulis.  
Reizēm, jo vairāk speciālistu bērna labā vēlamies apmeklēt, jo lielāka iespēja, ka paši izsīkstam. Arī mazulis sajutīs, ka apkārt nav miera. Un tas var veicināt paaugstinātu muskuļu tonusu. Ir starpība, vai bērns var mājās mierīgi gulēt vecākam azotē vai arī laikā, kad vēlas čučēt, atkal tiek vests uz kādu nezināmu vietu pie sveša cilvēka.

Agrāk bērni izauga, un viss bija kārtībā...

Reizēm tiešām saka, ka paaugstināts muskuļu tonuss taču ir tāds nieks – bērns izaugs, un viss būs kārtībā. Bet patiesībā nav tik vienkārši. Lai bērns varētu pilnvērtīgi attīstīties, muskuļiem jāspēj normāli strādāt. Un pie paaugstināta (vai pazemināta) tonusa tie nespēj savu darbu veikt – atslābt un saspringt, veidojot kvalitatīvas kustības. “Vecmāmiņas vēl atceras tos laikus, kad bērnus ilgi tina autiņos kā kūniņas. Tad arī muskuļu tonusa izmaiņas bieži palika neievērotas ar visām no tā izrietošajām sekām. Mainoties dažādiem bērnu attīstību ietekmējošiem faktoriem, sākot vairāk popularizēt pareizu attīstību veicinošu bērnu aprūpi, parādoties autiņbiksītēm un no kustību viedokļa ērtākiem zīdaiņu apģērbiem, arī rezultāti bija acīm redzami – pozas simetriskākas un kustības kvalitatīvākas.                             

Tiem, kam bērnībā nav bijusi šī brīvā attīstība, bijusi fiksēta plecu josla vai gūžas, izaugot stāja ir daudz safiksētāka. Rezultātā sākotnēji cieš bērna kustību kvalitāte, vēlākā posmā, ja ķermenim nav simetrijas un disbalanss nemazinās, viņš kļūst par sakņupušu, šķību, greizu pieaugušo ar fiksētiem pleciem un gūžām, pārstieptu kaklu, kam nav laba asinsrite. Vēl pēc dažiem gadiem rodas hroniskas sāpes, vajadzība pēc dažādām operācijām,” stāsta speciāliste. 

Inese Znotiņa pārliecināta, ka kustību kvalitātes nodrošināšanai tik vien nepieciešams, kā izprast taisnās stājas un kvalitatīvu kustību nozīmi, lai to vajadzības gadījumā varētu koriģēt jau bērnībā. Trīsdesmit un vairāk gadu vecumā stājas problēmas vairs var tikai mazināt, bet ne izlabot. 

Pazīmes, ka bērnu vērts atrādīt ārstam:

• ja bērns ir pārāk miegains, pārāk flegmatisks, ilgi guļ dziļā miegā;
• ja bērns regulāri ilgstoši raud, ir nemierīgs;
• ja mazuļa plaukstas savilktas ciešās dūrēs;
• ja nepatīk grozīt galvu.

Ja bērns sāk darīt agrāk

Ja bērns kādas darbības sāk darīt agrāk par vienaudžiem, ir jāskatās, cik kvalitatīvi tas notiek. Reizēm ar ļoti izteiktu tonusu rokās jau divu trīs mēnešu vecumā mazulis, balstoties uz dūrītēm, slienas uz taisnām rokām. Izskatās, ka bērns skaisti turas, bet patiesībā viņam ir ļoti paaugstināts tonuss. Un šādā situācijā vispirms jādomā, kā atslābināt pārlieku saspringtos muskuļus. Tad svarīga pareiza velšana un celšana caur sāniem. Var izmantot arī relaksējošu masāžu, ja bērnam tā patīk, radīt patīkamas emocijas, mieru, uztaisīt relaksējošas vanniņas. 

Ja bērns sāk velties agrāk, jāskatās, cik brīvi un kvalitatīvi tas tiek darīts. Pie paaugstināta tonusa var likties, ka bērns pozā guļus uz muguras ir atcēlis galvu, kājas un tad apvēlies uz vēdera. Tomēr jāvērtē, vai tā bijusi aktīva velšanās vai arī vienkārši izteikta sasprindzināšanās neiroloģisku faktoru ietekmē, kā rezultātā mazulis apkrita uz sāniem. Protams, ir normāli, ja pirmajās reizēs atvase tik ilgi un ar lielu sajūsmu spārdās ar kājām pa gaisu, ka beigās apgāžas uz sāniem un tikai pamazām apjauš, ar kādām darbībām var mērķtiecīgi apvelties. Tālāk var vērot, vai bērnam velšanos izdodas apgūt uz abām pusēm. 

Bērna mugurkauls vertikālas pozas noturēšanai nobriest līdz aptuveni 6 mēnešu vecumam. Tas nozīmē, ka mazuli jau drīkst sēdināt, piemēram, ēdināšanas laikā. Vecākiem jāatceras, ka bērnam piemīt soļošanas reflekss, kura dēļ, pēdām tuvojoties cietai virsmai, viņš tipinās un it kā spers solīšus. Bet tas nenozīmē, ka viņš ir gatavs staigāt. Bērnam ir svarīgi izdzīvot visus posmus līdz patstāvīgai vertikalizācijai. Svarīgi, lai viņš pats būtu aktīvi sācis velties, pats būtu iemācījies apsēsties, pats ticis līdz rāpus pozīcijai un rāpojis un tikai pēc tam sācis celties kājās. 
Dažkārt bērnu noliek gultiņā stāvus un liekas, ka viņš to dara skaisti un stabili, bet patiesībā bērns ir iekrampējies gultas malā un nemaz nemāk atlaisties. [3; 4]

ŅEM VERĀ!

10 % bērnu izlaiž rāpošanas fāzi – no sēdus pozīcijas pieceļas un sāk staigāt. Bet, tā kā rāpošana nodrošina praktiski visu muskuļu treniņu, tad noteikti nevajadzētu ierobežot atvases pēkšņi parādījušos vēlmi rāpot, piemēram, divu gadu vecumā. Tas tikai uzlabos bērna stāju!

Izmantotā literatūra:
1. Geske, R. Bērna bioloģiskā attīstība. Rīga: RaKa, 2005.
2. Flēmiga, I. Zīdaiņa attīstība un attīstības traucējumi. Rīga: Zvaigzne, 1987.
3. Pikler, E.; Tardos, A. Lasst mir Zeit. Die selbständige Bewegungsentwicklung des Kindes bis zum freien Gehen. 5. überarbeitete Auflage. 2018.
4. www.nidcap.org