Tipiskas vecāku kļūdas, kas tiek pieļautas, kad bērns mācās staigāt

Laika diapazons, kad bērns sāk staigāt, ir gana plašs – no 9 līdz pat 18 mēnešu vecumam. Vidējais vecums, kad mazais sāk mēģināt spert savus solīšus pats, ir 12 mēneši. Vienlaikus viņš turpina daudz rāpot, staigā, pieturoties pie mēbelēm, kāpelē. 

Bērns sāk staigāt brīdī, kad viņa organisms tam ir gatavs. Muskuļi un skelets ir pietiekami attīstījušies un nobrieduši, rāpojot nostiprinājies ķermenis un gūžu muskuļi, sēdus pozā attīstījusies mugurkaula stabilitāte un līdzsvara reflekss. Labākais, kā vecāki var palīdzēt bērnam apgūt staigāšanas prasmes, ir vienkārši nedarīt neko nepareizi.

Par izplatītākajām kļūdām, ko vecāki pieļauj, stāsta fizioterapeite Zane Jansone.

Vidējais vecums, kad mazais sāk mēģināt spert savus solīšus pats, ir 12 mēneši. Vienlaikus viņš turpina daudz rāpot, staigā, pieturoties pie mēbelēm, kāpelē. 

Neizmanto staigulīti

Lai bērns iemācītos staigāt pareizi, nemaz nevajag sākt izmantot staigulīti.  Staigulīši ir atzīti par traumatiskiem, tie ir ļoti bīstami bērna veselībai un dzīvībai.  Bērna attīstība notiek pakāpeniski un to nedrīkst steidzināt, bet mazulim var palīdzēt ar rotaļām un dažādām šķēršļu joslām. 

Tā kā vecāki nevar zināt, cik attīstīti konkrētā laika posmā bērna muskuļi, tad veicinot viņa vertikālu pārvietošanos, kamēr mazulis nav tam pats gatavs, tiek pārslogoti muguras un pēdas muskuļi. Staigulīša vietā lietderīgāk iegādāties stumjamo mašīnu vai citas stumjamas rotaļlietas, pie kuras var pieturēties un pārvietoties uz priekšu. Piedāvāt šādu mantu nevajag, ja bērns to stumj ļoti saliecies uz priekšu un netiek tai pakaļ.

Kad bērns būs nobriedis, viņš pats piecelsies kājās. Sēdēšana bez atbalsta un rāpošana nostiprinās rumpja muskuļus un attīstīs līdzsvara reakcijas, lai bērns varētu sasniegt nākamo savas attīstības stadiju – stāvēšanu un staigāšanu.

Nemudini piecelties kājās

Kad bērns būs nobriedis, viņš pats piecelsies kājās. Sēdēšana bez atbalsta un rāpošana nostiprinās rumpja muskuļus un attīstīs līdzsvara reakcijas, lai bērns varētu sasniegt nākamo savas attīstības stadiju – stāvēšanu un staigāšanu. Tad, kad bērns bez pieturēšanās varēs noturēt līdzsvaru kaut vai uz dažām sekundēm, viņš mēģinās spert pirmos solīšus.

Nav nepieciešams mudināt bērnu stāvēt kājās sētiņā vai gultiņā. Ja viņš ilgstoši stāv, kājas nogurst, bet nolaisties lejā viņš vēl neprot. Ja bērns tomēr cenšās celties kājās, vecākiem būtu jāpiefiksē brīdis, kad mazais ir noguris, un jāpalīdz viņam nolaisties lejā.

 Basas pēdas vai neslīdošas zeķītes tipināšanai pa istabu būs labākā izvēle.

Nav jāvelk kurpītes

Sākot apgūt staigāšanas mākslu, mazulim kājas uzreiz nevajadzētu stīvēt apaviņus.  Labi ir ļaut mazajam dzīvoties basām pēdām gan istabā, gan iespēju robežās siltā laikā arī ārā. Staigājot bez apaviem, bērnam ir iespēja iepazīt, kā ir staigāt uz pirkstgaliem, papēžiem, ārējām un iekšējām pēdas malām, un vienlaikus tā ir laba plakanās pēdas profilakse. Basas pēdas vai neslīdošas zeķītes tipināšanai pa istabu būs labākā izvēle.

Bērna vadāšana aiz izstieptām rokām viņam nemāca staigāšanai nepieciešamās prasmes – pašam noturēt līdzsvaru, izprast ķermeņa kustības, koordināciju, stabili pārnest svaru no vienas pēdas uz otru. 

Nevadā aiz rokas 

Nevajag vadāt mazuli, viņu turot aiz paceltām, izstieptām rokām vai staidzināt bērnu, liekot viņa kājiņas uz savām pēdām. Bērna vadāšana aiz izstieptām rokām viņam nemāca staigāšanai nepieciešamās prasmes – pašam noturēt līdzsvaru, izprast ķermeņa kustības, koordināciju, stabili pārnest svaru no vienas pēdas uz otru. Bērns pats vēl nespēj noturēt līdzsvaru vertikālā pozā un faktiski karājas vecāku rokās.  Ja bērniņu tur aiz vienas rokas, viņam veidojas asimetriska poza, viens plecs atrodas augstāk nekā otrs, kas var atstāt sekas vēlākā vecumā. Tāpēc ļaujiet bērnam attīstīties patstāvīgi, tad viņš iemācīsies ne tikai staigāt, bet arī staigāt pareizāk. 

Turoties pie dīvāna vai citām mēbelēm, bērns arī iemācās no pozas stāvus nonākt pozā tupus vai četrrāpus.

Reizēm vecāki ir pārsteigti, ka bērns, pieturoties pie mēbelēm, staigā tikai sāniski, piemēram ar abām rokām turas pie dīvāna un sper soli sānis, liek otru kāju klāt un tā turpina. Šis ir ļoti nepieciešams posms attīstībā, jo tā bērns nostiprina gūžu muskuļus, kas vēlāk noder, lai būtu stabilāka gaita.

Turoties pie dīvāna vai citām mēbelēm, bērns arī iemācās no pozas stāvus nonākt pozā tupus vai četrrāpus.

Pirmie solīši uz priekšu izskatīsies kā līdzsvara zaudēšana, kad viss bērna ķermenis sasvērsies uz priekšu un tad, it kā netīšām, bērns liks vienu kāju uz priekšu, un pats būs pārsteigts, ka ir spējis nenokrist, ir spējis saglabāt vertikālo pozīciju. Tādā veidā bērna nervu sistēma, muskuļi iemācās, ka virzot smaguma centru uz priekšu un tajā pašā laikā liekot vienu kāju uz priekšu, ir iespējams pārvietoties, iet, staigāt. Ja tiek izmantoti kādi palīglīdzekļi, vai bērns tiek turēts aiz rokām, tad šis ķermeņa mācīšanās process izpaliek vai tiek traucēts, bērnam ir grūtāk apzināties savu smaguma centru un līdzsvaru.

Ja bērna līdzšinējā attīstība ir bijusi normāla, bērns nav nekā speciāli jāmāca staigāt, viņš to iemācīsies pats. Tas, ko bērns pats iemācās, stiprina viņa pašapziņu.

Ja bērna līdzšinējā attīstība ir bijusi normāla, bērns nav nekā speciāli jāmāca staigāt, viņš to iemācīsies pats. Vecāku loma šeit ir iedrošināt, atbalstīt un priecāties par bērna jaunajām prasmēm. Tas, ko bērns pats iemācās, stiprina viņa pašapziņu. Ne velti šo sauc par psihomotoro attīstību, jo psihe un kustības attīstās mijiedarbībā.

Vecākiem jābūt gataviem, ka bērns bieži kritīs. Būtu labi laikus parūpēties par neslīdīgām zeķēm un ņemt vērā ka pirmajiem soļiem nebūtu ieteicama slidena grīda.