Ko vēlas mazulis, ejot gulēt? Ceļvedis vecākiem

Nereti miegs un gulēšana pieaugušajiem šķiet visai pašsaprotamas lietas – ir jāpaēd, jānomazgājas un vienkārši jādodas pie miera. Tomēr, kad sastopamies ar mazuļu un zīdaiņu miegu, saprotam, ka miegs pieaugušajiem un bērniem stipri atšķiras. 

Nepārprotami, miegs ir svarīgs, taču nebūt nav tā, ka visi mazuļi tikai paēd un guļ.

Pavisam īsi atbildot uz jautājumu, ko vēlas zīdainis, ejot gulēt, speciāliste norāda: “Bērnam ir vajadzīga mamma, kas samīļo un pieliek pie krūts.” Tomēr nereti vecāki, domājot par mazuļa miegu, vēlas saņemt konkrētākus ieteikumus, lai izprastu bērna vēlmes vai varbūt pat izrādīto neapmierinātību.

Bērna miega fizioloģija

Lai labāk izprastu mazuļa vajadzības un vēlmes, viņam ejot gulēt, ir jāiepazīstas ar bērna miega fizioloģiju. Zīdaiņa un jaundzimušā miegs fizioloģiski stipri atšķiras no pieaugušo miega, un jaunajiem vecākiem nereti ir liels kārdinājums pieskaņot bērna miega ritmu savējam. Taču tas nav iespējams un to nevajadzētu mēģināt, norāda S. Lase.

Zīdainis pamatā guļ seklajā miega fāzē – procentuāli no visa miega daudzuma jaundzimušajiem šis miegs aizņem pat 80 % no miega, kamēr pieaugušajiem – vien 20 %. Jaundzimušajiem gandrīz nav attīstīta dziļā miega fāze, kas savukārt pieaugušajiem sastāda pat 80 % miega. Tāpat miega ciklu garums pieaugušajiem un bērniem ir stipri atšķirīgs: pieaugušajiem viens miega cikls ilgst ap 90 minūtēm, bet zīdainim – aptuveni tikai 20 minūtes. Tātad – ja bērnam miega cikls (iemigšana, ieiešana atšķirīgajās miega fāzēs) ilgst vien 20 minūtes un tikai 20 % no miega cikla ir dziļā miega fāze, tad ir normāli, ka vecākiem mēdz likties, ka bērni guļ ļoti saraustītā miegā un pa īstam šķiet aizmiguši vien īsu mirkli (tās var būt tikai 4–5 minūtes).

Vai miegu vajag uzlabot?

Miegu zinātnieki turpina pētīt, un par to nav zināms pilnīgi viss, taču ir zināms, ka, bērnam augot, mainās arī viņa miegs un vēlamie rituāli, kas būs atbilstoši gulētiešanai. Zīdainis ļoti strauji mainās, aug un nobriest, tāpēc jaundzimušajam ir pavisam citi gulēšanas paradumi nekā astoņus un desmit mēnešus vecam zīdainim.

Mazuļa miega fizioloģija ir pakārtota viņa vajadzībām – ilgstoši “iekrist” un būt dziļajā miega fāzē zīdainim nemaz nav tik labi. Vecākiem nevajadzētu satraukties – zīdainim atrašanās seklajā miegā ir normāla parādība. Seklais miegs un atrašanās tajā ir ļoti nozīmīga – bērnu augšana un attīstība noris tieši seklajā miega fāzē. Pirmajos dzīves gados šai fāzei ir ļoti liela nozīme, jo tieši tad notiek ļoti intensīva bērna smadzeņu augšana un nobriešana.

Pamata vajadzības mazulim, ejot gulēt

Nepārprotami, miegs ir svarīgs, taču nebūt nav tā, ka visi mazuļi tikai paēd un guļ. Tomēr visiem bērniem tas, kas viņiem būtu vajadzīgs, ejot gulēt, ir stipri līdzīgs. Lūk, ko vēlas mazulis, kad dodas gulēt:

• Būt paēdis. Maziem bērniem, lai veiksmīgi aizmigtu, ir ļoti svarīgi būt paēdušiem. Tas ir normāls paradums bērniem – paēst un doties gulēt –, tāpēc ir ļoti būtiski sekot zīdaiņa svara pieaugumam un dinamikai. Nereti ir viedoklis, ka pēc mākslīgā piena maisījuma lietošanas bērni labāk guļ, jo iepriekš ir bijuši izsalkuši, taču S. Lase norāda, ka tā nevarētu uzskatīt: “Mākslīgais piena maisījums ir diezgan smaga barība zīdainim, un, lai to pārstrādātu, ir vajadzīga liela enerģija. Tāpēc pēc maisījuma ēšanas bieži gadās, ka mazuļi guļ ilgāk vai ciešāk, bet tas nav saistīts ar to, ka iepriekš mazulis ir bijis badā.”

• Siltumu un robežas. Deviņus mēnešus bērns ir atradies savā paradīzē – mammas vēderā, kur ir bijusi silta un mierīga vide un noteiktas robežas. Pēc tā visa mazulis ilgojas, arī ārpusē esot. Bērnam var patikt gulēt vecāku rokās, jo tur viņš jūt pieaugušā siltumu un rokas viņu apskauj, iekļauj un novelk noteiktas robežas. Tādēļ, lai mazulim būtu patīkamāka gulēšana, var parūpēties par guļvietu ar noteiktām robežām – ligzdiņu, šūpulīti vai lietot pakaviņu robežu radīšanai. Tāpat zīdaiņiem līdz 2–3 mēnešu vecumam var patikt brīva ietīšana autiņā – kamēr roku koordinācija nav attīstīta, mazulis var sev traucēt iemigt ar haotiskām roku un kāju kustībām. Izmantojot palīglīdzekļus, noteikti jāatceras par bērna drošību!

• Mieru un drošību. Lai mazais bērns varētu saldi aizmigt, viņam ir nepieciešams justies mierīgi. Dienas laikā uzkrātie iespaidi mazuli var satraukt, tāpēc viņš vēlēsies nomierināties, un to vislabāk zīdaiņi prot zīžot. “Zīžot izdalās endorfīni – laimes un baudas hormoni – un mazinās stresa hormoni. Zīžot mazulis atrisina visas savas problēmas – viņš tā vispirms paēd, padzeras, viņam arī ir vieglāk nokārtoties un arī atslābināties,” stāsta S. Lase. Viņa uzskata, ka zīdīšana ir vieglākais, dabiskākais un zīdainim piemērotākais veids, kā nolikt viņu gulēt, – tā ir fizioloģiska vajadzība mazam bērnam. Vecākiem nevajadzētu satraukties, ka tā var raisīt mazulim kādus nevēlamus gulētiešanas ieradumus – bērns augs, un mainīsies viņa gulētiešanas rituāli.

• Mierīgu mammu vai tēti. Stresa līmenis vecākiem, mājās un ģimenē var pasliktināt mazuļa miegu, tāpēc ir svarīgi, lai cilvēks, kas liek bērniņu gulēt, pats būtu mierīgs. Ja mamma domās: “Kaut nu bērns ātrāk aizmigtu, un es varētu iet darīt savas lietas”, nez vai mazulis gribēs mierīgi iemigt. Tāpēc noderēs viss, kas palīdz nomierināties arī mammai, – piemēram, dziesmiņa, vakara pasaka vai mierīga saruna ar mazo ir labs veids, kā mammai nomierināties pašai un nomierināt arī mazuli.

• Atsaukšanos bērna vajadzībām. Ir normāli, ka zīdainis bieži mostas jau minēto īso miega fāžu dēļ. Bērnu miegs pieaugušajiem šķiet saraustīts, tomēr mazulim ir ļoti svarīgi, lai pamostoties kāds atsaucas viņa vajadzībām – pabaro, samīļo, samaina autiņbiksītes vai sniedz mierinājumu. Mazulis nemostas, lai pārbaudītu vecāku pacietību, – viņš mostas, jo viņam ir kāda vajadzība.

Iemigt zīžot un gulēt blakus mammai – dabiski

Bērni ir dažādi, un speciāliste uzsver, ka visiem viena iemigšanas formula noteikti nederēs. Būs bērniņi, kas labprāt gulēs savā gultā uz kokosa matracīša jau kopš dzimšanas, un noteikti var ļaut mazuļiem tā gulēt. Bet būs tādi, kam būs vajadzība pēc citādas iemigšanas – zīžot, jūtot taktilo kontaktu, māmiņas smaržu vai dzirdot kāda no vecākiem sirdspukstus. Tas ir jāņem vērā, un nevajadzētu censties mazuļa ritmu un vajadzības pieskaņot pieaugušo ritmam – šajā situācijā pieaugušie ir tie, kam uz laiku ir jāpielāgojas. Tāpat jāatceras, ka mazulis ar mammu izstrādā vienu iemigšanas veidu, bet ar citiem pieskatītājiem (tēti, vecmāmiņu, auklīti) viņam būs citi gulētiešanas paradumi.

Par bieži diskutēto jautājumu, vai labāk gulēt kopā ar mazuli vai censties iemācīt bērnam gulēt gultiņā, S. Lase norāda – blakus gulēšana ir dabiska, un, guļot blakus, mammai un mazulim sinhronizējas miega ritmi. Pētījumi norāda, ka mammas, guļot blakus saviem zīdaiņiem, izguļas labāk un viņām pat vajag mazāk miega stundu nekā parasti.

Miega rituāli – pēc pusgada sasniegšanas

Pirmā gada laikā mazulis piedzīvo milzīgu attīstību un pārmaiņas, un likumsakarīgi arī viņa miegs un gulēšanas rituāli visu laiku mainās. Bērnam augot, ir jāseko tiem līdzi. S. Lase norāda, ka par gulētiešanas rituāliem mazulim varētu sākt domāt no kādiem 8–10 mēnešiem, kad bērnam sāk veidoties ilgtermiņa atmiņa. Līdz tam vecumam rituāli vairāk kalpo ģimenes un vecāku komfortam – tas var noskaņot mammu, pārējos ģimenes locekļus un bērnus, ka tagad laiks pārslēgties uz miera režīmu. Speciāliste uzsver, ka katrā ģimenē būs savi rituāli un nav viena pareizā veida, kā likt bērnu gulēt. Tomēr, domājot par mazuļa miegu, ir jāņem vērā viņa vajadzības, kas šādā mazā vecumā vairāk ir fizioloģiska nepieciešamība, nevis vēlme vai untums.