Ar cieņu un nesteidzinot... Ārstes Emmijas Pikleres 6 bērnu audzināšanas principi

Bērns ir pieaugušā cilvēka partneris, kas ir gatavs un ir spējīgs sadarboties - tāda ir Pikleres galvenā doma, ko viņa gribēja nodot vecākiem. Uzsākusi savu bērnu ārstes darbu vēl pirms Otrā pasaules kara, viņa pauda tam laikam diezgan neparastu viedokli, proti, zīdainis saprot un spēj daudz vairāk nekā domā pieaugušie. Pārāk aktīva pieaugušo iesaistīšanās bērna attīstīšanā mazulim tikai traucē. Tolaik šīs idejas guva gan atbalstītāju pulku, gan arī izpelnījās skaļu kritiku. Piklerei pārmeta aicinājumus pamest bērnus novārtā.  

Neatkarīgi no tā, cik mazs ir bērns, pat ja tas ir jaundzimis zīdainītis, viņš jau ir pilnvērtīga personība. Piklere aicināja vecākus vērot, kādus signālus dod mazulis. Ikdienas rutīnu - barošanu, pārģērbšanu, vannošanu no mehāniskām darbībām pārvērst "dejā" jeb radošā, savstarpēji atgriezeniskā komunikācijā.

1946. gadā Emmija Piklere uzņēmās Budapeštas bērnu nama vadību, atlaida no darba profesionālās, bet vienaldzīgās aukles, un viņu vietā pieņēma strādāt dzīvespriecīgas, ieinteresētas jaunas meitenes bez darba pieredzes ar bērniem. Drīz vien bērnunams pārvērtās par bērnu attīstības izpētes centru. Tas darbojas līdz par 2011. gadam, kad Ungārijā tika slēgti visi bērnu nami. Šobrīd tas turpina darbu kā Emmijas Pikleres Institūts.

Piklere aicināja vecākus vērot, kādus signālus dod mazulis. Ikdienas rutīnu - barošanu, pārģērbšanu, vannošanu no mehāniskām darbībām pārvērst "dejā" jeb radošā, savstarpēji atgriezeniskā komunikācijā.

Kustību brīvība 
Zīdaiņa fizioloģiskā attīstība ir ieprogrammēta. Tā ir dabiska un tai būtu jānotiek neatkarīgi no tā, vai vecāki apmāca un stimulē bērniņu, vai vienkārši ļauj viņam augt. Nav vajadzības pēc īpašām velšanos, rāpošanu, sēdēšanu vai stāvēšanu veicinošām aktivitātēm, kuru mērķis ir pilnveidot lielo motoriku. Fiziskā attīstība nav jāveicina un nav jāsteidzina, jo to pakāpeniska un dabiska apgūšana būs gan visdraudzīgākā mazajam ķermenītim, gan arī tas notiks daudz kvalitatīvāk nekā tad, ja šos procesus stimulēs pieaugušie. Bērns, kas šīs prasmes ir apguvis pats, vēlāk labāk orientējas apkārtējā vidē, viņam ir labāka ķermeņa koordinācija un mazāk neveiklu traumu. 
Protams, ka dažādas palīgierīces - staigulīši, šūpoles, pavadiņas, vibrokrēsliņi un citi bērnu preču industrijas "brīnumi", kas ir izdomāti vecāku ērtībai, ir pilnīgi lieki un kaitīgi pašam bērnam. 

Piemērota un adekvāta vide
Lai fiziskā attīstība notiktu pareizi un savlaicīgi, noteicošais faktors ir vide, kurā atrodas zīdains. Ir jābūt drošai un pietiekami plašai videi, kurā bērns var pārvietoties. Vislabākā vieta ir grīda! Mantiņām jābūt viegli satveramām un drošām, proti, tās drīkst bāzt mutē, košļāt un mest. Vecāku uzdevums ir nodrošināt šādu vidi, ļaut bērnam mierīgi spēlēties un netraucēt iepazīt apkārtni, sevi un savas ķermeņa spējas.

"Esmu spējīgs" jeb kompetences sajūta 
Pirmās prasmes - aizsniegties un paņemt rokās iekāroto mantiņu, norāpot pirmos centimetrus pašam, apvelties uz punča, ir ne tikai fiziskie sasniegumi. Tie ir arī panākumi, kas apliecina bērniņam, ka viņš kaut ko spēj pats. Viņš ir kompetents. Tāpēc Piklere aicina vecākus nesteigties palīgā pēc pirmā piepūles raudiena, bet gan ļaut jau zīdaiņa vecumā bērnam papūlēties un pēc tam priecāties par mazajiem, bet tik svarīgajiem sasniegumiem. Tas veido bērna raksturu un trenē neatlaidību. 
Kad pieaugušie iejaucas bērna pašizglītošanās procesā  un viņam “palīdz”, pieradinot pie pozām un kustībām, kuras viņš pats vēl nav apguvis, viņi atņem bērnam iespēju pierādīt pašam sev, ka viņš kaut ko prot pats.

Cieņpilnas rūpes 
No pirmajām dienām zīdainītis ir cilvēks, pret kuru jāizturas ar cieņu un pietāti.  Tā nav lelle, kuru jāpabaro, jāpārģērbj, jānomazgā. 
Tāpēc ar vārdiem un žestiem jāstāsta un jāskaidro, kas tagad tiks darīts. "Tagad es tev uzvilkšu cepurīti", "Tagad mēs ēdīsim"...
Iedomājies situāciju: ir saslimis pieaudzis cilvēks. Viņš guļ gultā, bet apteksne viņu apkopj, nebilstot ne pušplēsta vārda. Aizskaroši un bez cieņas. Diez vai pieaudzis cilvēks šādu izturēšanos uzskatītu par normālu. Tieši tāpat ir ar mazuli - savas darbības ir jānosauc skaļi. Ja mazulītis ļoti skaļi protestē, reaģējiet uz to. Ja ēdot, mazais sāk novērsties, viņš signalizē, vai vairs nav izsalcis. Neņem mazuli no aizmugures, tas viņu var nobiedēt un nepatīkami pārsteigt. Jau no pirmajiem dzīves mēnešiem ļauj izvēlēties, ko bērns grib vilkt. Neticami, bet pat pāris mēnešus vecs mazulis var norādīt, kuras krāsas jaciņa piesaista viņa uzmanību! 

Nedalīta uzmanība 
Multitāskings jeb vairāku darbu vienlaicīga darīšana ir pieaugušo izvēle, kā noslogot savu dzīvi un smadzenes. Bet lepoties, ka mamma vai tētis spēj strādāt pie datora, mazgāt traukus un vienlaikus pieskatīt bērnu, gan nav pamata.
Piklere saka: "Ja esi kopā ar bērnu, velti viņam nedalītu uzmanību. Labāk mazāk, bet kvalitatīvāk". Tieši nedalītā uzmanība ir mīlestības apliecinājums no vecākiem. Zīdainītim šie mirkļi ir tad, kad mamma viņu baro, maina autiņbiksītes, vanno, pārģērbj. Tam būtu jābūt nesteidzīgam, maigam  un pilnībā koncentrētam uz nodarbi mirklim, kad vārdi un žesti pauž rūpes, cieņu un mīlestību pret mazulīti. Šajos mirkļos veidojas patiesa un īsta savstarpēja pieķeršanās. 

Autonomijas iespējas
Kad mazulis ar kaut ko ir ļoti aizrāvies - pēta mantiņas vai savas sedziņas rakstus, liec viņu pilnīgā mierā! Atliec plānot vanniņu vai ieceri iet pastaigāties, jo pienācis ārā iešanas laiks. Pilnīga koncentrēšanās ir pats vērtīgākais laiks, kad bērns emocionāli nobriest. Šis ir mirklis, kad viņam nav vajadzīga ne papildus izklaide, ne stimuli.