Latviešu ģimene Skotijā piedzīvojusi īstu brīnumu, sniedzot cerību priekšlaicīgi dzimušo bērniņu vecākiem

Ārsti deva mazas cerības, ka mazulis izdzīvos. Piedzimstot, meitenīte svērusi nieka 500 gramu, un viņas āda bijusi teju caurspīdīga.

Sofijai bija jānāk pasaulē šī gada 1. februārī, bet viņa piedzima pērnā gada 2. oktobrī. Višavas universitātes slimnīca bija viņas mājas vairāk nekā četrus mēnešus.

0.februārī Sofija kopā ar mammu Egiju un tēti Ināru beidzot varēja doties mājās. Egija slimnīcā pavadīto laiku raksturo kā "132 savas dzīves garākās un baisākās dienas". 

Kā stāsta latviete Egija, kura Ziemeļlanarkšīrā dzīvo jau 12 gadus, grūtniecības 20.nedēļas skrīninga laikā viss bijis kārtībā. "Nedaudz vairāk kā pēc nedēļas es sajutu sāpes, tāpēc devos uz slimnīcu, kur man teica, ka dzemdes kakls ir jau paplašinājies un jādzemdē," viņa stāsta. "Pēc 10 dienu gultas režīma ieradās mūsu mīļotā meita Sofija. Viņa nāca pasaulē ar milzīgu brēcienu un ļoti raudāja. Mēs necerējām, ka viņa izdzīvos, bet tieši tajā brīdī sākās mūsu ceļojums."

Sofija piedzimstot bija 26 centimetrus gara un svēra 500 gramu. Pirmos trīs dzīves mēnešus viņa pavadīja inkubatorā. Egija meitu paturēt drīkstēja tikai nedēļu pēc piedzimšanas.
Mazā Sofija ir uzveikusi sirds defektu, smadzeņu asiņošanu pirmajā stadijā, acu slimību, priekšlaicīgu retinopātiju un daudzas infekcijas. Viņa pārcietusi septiņas asins pārliešanas un elpošanas distresa simptomu, jo viņas plaušas nebija pilnībā attīstījušās. Arī tagad, jau esot mājās, mazulim jānodrošina papildu skābeklis.

Mamma Egija slimnīcā bijusi klāt meitai gandrīz visu laiku. "Dažas dienas pat 16 stundas, un mans vīrs nāca pēc darba. Es vienkārši negribēju viņu pamest, it īpaši daudzās patiešām grūtajās dienās, kad likās, ka viņai vairs neizdosies," viņa atklāj. 

Visbeidzot ar ārstu neatlaidību panākts, ka Sofija elpo bez ventilatora. Meitenīte sākusi uzņemt spēkus un pieņēmusies svarā, līdz beidzot varējusi doties mājās. Kā stāsta Egija, Sofijai kopš pārrašanās mājās klājas lieliski. "Viņas seju rotā liels, skaists smaids, un viņa pierod pie jaunās apkārtnes," stāsta jaunā māmiņa. "Viņai tagad ir četri mēneši, un es skatos uz viņu, domājot, ka viņa joprojām varēja būt manā vēderā, jo viņa ir tik maziņa, kaut arī četrreiz lielāka nekā brīdī, kad piedzima."

Pirmos divus dzīves gadus Sofijai būs jādodas uz regulārām pārbaudēm slimnīcā, un trīs vai četrus gadus jāveic pārbaudes plaušu klīnikā, taču viņa attīstās pareizajā virzienā.

Citām topošajām māmiņām Egija novēl nekad nepadoties, jo pat tik priekšlaicīgu dzemdību gadījumā pastāv cerība.

Lanarkšīras galvenā vecmāte Šerila Klārka atzīst, ka Sofija ir īsts iedvesmas avots. "Mēs esam tik laimīgi, ka viņa tagad ir mājās ar savu ģimeni. Visu darbinieku vārdā, kas iesaistījās viņas aprūpē, es novēlu Sofijai un viņas vecākiem visu to labāko viņu kopīgajā nākotnē."