Lasītāja jautā: Zīdainis visu vakaru prasās rokās vai pie krūts. Ko darīt?

Lūk, lasītājas jautājums:

“Mans bērns katru vakaru no aptuveni viena līdz četriem mēnešiem visu laiku bija uz rokām, ņerkstēja, atradās pie krūts, un tā līdz pusnaktij. Vienu brīdi jau apsvēru domu dot maisījumu. Bērns svarā pieņēmās normāli, bet es biju pārgurusi, taču maisījumu tā arī neiedevu. Ārsts jautāja, vai bērns čurā, un teica, ka maisījumu nevajag.” 

Atbild Sandra Lase:

“Ja cilvēkam ir tendence raudāt, vainot sevi vai ja grib kaut ko sasniegt par katru cenu vai ir bailes, ko par viņu teiks apkārtējie, – tās ir zināmas psiholoģiskās īpatnības. 

Taču šis stāsts nav tikai par zīdīšanu, bet arī par psiholoģisko stāvokli. Tāpēc psiholoģiskais atbalsts mammai zīdīšanas posmā ir ļoti, ļoti svarīgs – mamma savam bērnam var dot to, kas viņai pašai ir. 

Ja mammā mājo tikai satraukums, stress, tas arī būs tas, ko viņa dos savam bērnam, un rezultātā labi nebūs nevienam. 

Lasītājas vēstulē saklausīju, ka mazulis labi pieņēmās svarā, labi čurāja, bet tikai vakaros bija nemierīgs un mamma domās sniedzās pēc pudelītes. Vakars ir brīdis, kad bērnam visvairāk izpaužas kolikas, mazais kļūst nemierīgs un dažreiz šādās situācijās patiešām no piena maisījuma nomierinās. Tas ir tāpēc, ka maisījums ir salīdzinoši “smags” uzturs, pēc kura bērns vienkārši “atlūst”. Mammām es skaidroju: ja apēstu kilogramu šašlika, arī mēs aizmigtu (smejas). Ja tiek piedzīvota aprakstītā situācija, es mammām ieteiktu sazināties ar zīdīšanas konsultantu, apspriest dienas ritumu, lai saprastu, kāpēc bērns uz vakaru ir tik ļoti pārslogots. Tāpat ir pieejams PEP mammu pirmās emocionālās palīdzības mammu atbalsts. Maisījuma pudele būtu kā analgīns pret galvassāpēm – galva pēc tam sāpēs mazāk, bet cēlonis problēmai nebūs atrasts. Jā, smagā brīdī arī analgīns ir glābiņš, tomēr jāskatās uz situāciju plašāk.”

Visu interviju par zīdīšanu ar divām speciālistēm – Sandru Lasi un Olgu Ļubinu, sertificētu uztura speciālistu – lasi šeit.