Spēka vārdi vecākiem, kuru bērni dzimuši priekšlaikus

Dvīņu puiši Artūrs un Valters

Artūrs un Valters 15. novembrī nosvinēja savu 8 gadu jubileju. Neticami, bet fakts! Brāļi piedzima 33. grūtniecības nedēļā. Lai gan ir pagājuši astoņi gadi, atmiņas vēl tik spilgtas – tas ir jāpieņem. 

Šis dzīves posms, iespējams, būs lielākais pārbaudījums tev kā mammai un jums kā pārim. Bet atceries: lai kāds būtu iznākums – uzticies, mīli un lūdzies! Tu esi un būsi pati labākā mamma savam bērniņam. Atceries, tu neesi viena!

5 FOTO

Priekšlaikus dzimuši brālīši Artūrs un Valters

+ 1

Skatīt visus

Es ticu, ka ikkatra mamma, kas meklē, atrod atbildes uz saviem jautājumiem. Un reizēm jau nevajag meklēt atbildes, bet gan ļauties, jo ir lietas, kur mums nav teikšanas un pa spēkam ko mainīt. Un tie spēka vārdi nāk ar laiku... kā man. 

Šodien es stabili stāvu uz kājām, ar taisnu muguru un pārliecību. PATEICĪBĀ par visu, ko šī mācībstunda man devusi un dod. Par maniem diviem lieliem skolotājiem!

Mīlestībā,
Sanita & Jānis

Rojs

Rojam ir 4 gadi, un viņš piedzima 33. grūtniecības nedeļā (+1 diena). Mēs bijām klātesoši it visā – esot blakus bērnam, lūdzoties, pieskaroties viņam. Mēs ticējām, ticējām un ticējām, ka viņš būs šajā pasaulē,un, ka viss būs labi.
 

Mēs viņam no pirmās dienas teicām, ka viņam viss izdosies, ka viņš ir ļoti gaidīts un stipri mīlēts.

Mamma Agnese un tētis Krišjānis

Elīza un Olafs

Elīzai tagad ir 7 gadi, viņa piedzima 35. grūtniecības nedēļā, viņas brālītim Olafam – 5 gadi, un viņš ir dzimis 33. nedēļās.
 

Katra bērna piedzimšana ir kā brīnums, tās ir lielas pārmaiņas, bet brīdī, kad mazais ir nolēmis pasteigties un ierodas pie mums ātrāk, priekam nav vietas, jo ir pārdzīvojums un raizes par to, kas sekos tālāk.

PIEŅEMT, LŪGT UN TICĒT! Tas ir tas, ko mēs, mammas un tēti, varam šajā dzīves posmā darīt, kamēr mazulis krāj visus tos spēkus, kas ir nepieciešami tālākai veiksmīgai augšanai un attīstībai. 

Mazie, steidzīgie bērniņi ir vareni cīnītāji! 

Viņi cīnās par visu un viņiem izdodas, mums tikai jāļauj lietām ritēt savu gaitu un jādod bērniņam savs sirds siltums, jābūt līdzās, neskatoties uz to, ka mūsu sapņu pilis par laimīgo bērniņa dzimšanu ir sagrauti; neskatoties uz to, cik grūti ir visu diennakti atslaukt pieniņu pa pilītēm; nesaskatoties uz to, ka šajā visā jūties un esi viens – tikai tu vari būt lielais balsts šodien un vienmēr savam bērniņam. 

Vēlam ik katrai ģimenei, kurā bērniņš steidz piedzimt krietni pirms noteiktā laika, atrast sevī līdzsvaru, kas dod spēku harmoniski un plūstoši šo dzīves grūtumu iznest kopīgiem spēkiem, kļūstot spēcīgākiem un saliedētākiem, saglabājot savas ģimenes vērtības un nezaudējot cieņu un sapratni vienam pret otru. 

Novēlam spēt pieņemt jauno un varbūt citādo, bet neatmest cerību, spēku, motivāciju sasniegt vis augstākās virsotnes. 

Tas, ka šodien ir grūti, nenozīmē, ka vienmēr būs grūti!

Mamma Ilze un tētis Kaspars

Kādas mammas stāsts

Mana pirmā grūtniecība bija ļoti gaidīta. Biju sajūsmā, ja neskaita, protams, stipro tokzikozi pirmajā trimestrī. Galvā plānoju, kāda būs mana satikšanās ar dēliņu, internetā stundām ilgi skatījos viņam apģērbu un nespēju sagaidīt, kad izjutīšu pirmās kustības un mans puncis jau būs pamanāmāks. Visi sapņi aprāvās, kad 20. grūtniecības nedēļā, kamēr slimoju ar covid, man izdalījās gļotu korķis un sapratu, ka kaut kas nav kārtībā. Aizbraucu uz neatliekamo uzņemšanu, un man konstatēja, ka dzemdes kakls ir jau 2 cm atvēries. Pusnaktī apritēja tikai 21. grūtniecības nedēļa. Es biju sagrauta. Sēdēju uz slimnīcas gultas stūra, raudāju un trīcēju kā apšu lapa, nespēju noticēt, ka pazaudēšu savu bērniņu grūtniecības vidū.

Mani stacionēja, un nākamajā dienā ārsts pateica – ja bērns izlems dzimt tagad, viņi nebūs spējīgi viņu glābt! Es vēl joprojām atceros to ārsta nopietno un pat vienaldzīgo balss toni. 

Domāju – kā tu man vari teikt, ka mans bērns, kurš vēl ir dzīvs un es jūtu viņu savā vēderā, nekvalificējas glābšanai?

Ūdeņi nebija nogājuši, un pēc divām dienām man veica ārkārtas operāciju, kuras laikā aizšuva dzemdes kaklu. Operācija bija ļoti riskanta, bet izdevās. Nākamās piecas nedēļas es pavadīju gultas režīmā un katru nedēļu devos uz vizīti, lai pārbaudītu dzemdes kaklu. Diemžēl jau otrajā pārbaudes reizē ārsti konstatēja, ka dzemdes kakls praktiski vairs nav un šuve knapi turas. Mani atkal hospitalizēja 23. grūtniecības nedēļā. Man iedeva lapiņu ar statistikas datiem par to, kāds ir iznākums. Biju sagrauta. Vēl grūtāk bija, kad man vajadzēja palikt nodaļā, kurā paliek mammas, kas tikko vai drīz dzemdēs. Katru nakti dzirdēju, kā jaundzimušie raud. Raudāju arī es, jo nezināju, vai mans bērniņš, kas ir vēderā, izdzīvos, un cik ilgi mums ir atlicis kopā...
 

Pēc vairāk kā nedēļu ilgām kontrakcijām mans dēls ienāca šajā pasaulē divas stundas pāri pusnaktij tieši 26. grūtniecības nedēļā. 

Viņu uzreiz ielika plastmasas maisā, lai censtos noturēt siltumu, un uzlika skābekļa masku. Tajā dienā mūsu ceļš par izdzīvošanu sākās. Mazais kopumā slimnīcā pavadīja 109 dienas. Dažādi elpošanas aparāti, vairāki adatas dūrieni dienā, lai paņemtu asins paraugus, desmitiem katetru, asins pārliešanas un vēl neskaitāmas medicīniskas manipulācijas. Lielākās problēmas sagādāja plaušas. Divos gadījumos es redzēju, kā mans dēliņš pārstāj elpot un paliek zils. Tās pāris minūtes, kamēr ārsti viņu nostabilizēja, bija ilgākās un briesmīgākās manā dzīvē. Bet viņš nepadevās un viņš neļāva padoties man. Man liekas, ka mans dēliņš ir daudz drosmīgāks un spēcīgāks, nekā esmu es! Es nevaru aprakstīt tās sāpes un skumjas, kuras izjutu, kad katru vakaru 109 dienas pēc kārtas man vajadzēja atstāt dēlu slimnīcā un pašai doties mājās bez viņa.
Atceros, ka man māsiņas teica, – kad mazais būs mājās, tad viss pieredzētais slimnīcā liksies kā murgs, kas nemaz nenotika. Es tomēr gribētu pateikt, ka, lai arī es izjutu milzīgu prieku, kad varēju vest savu dēlu mājās, atmiņas par pieredzēto un emocionālā trauma nekur nepazuda. Bieži izjūtu vainas apziņu, ka mans ķermenis pievīla manu dēlu, jo nespēju iznēsāt viņu ilgāk, kā arī skumjas par visu, ko nespēju pieredzēt, kļūstot par mammu pirmo reizi. 
 

Mūsu ceļš neonatoloģijas nodaļā bija vientuļākais un sāpīgākais posms manā dzīvē. 

 

Esmu laimīga, ka mans dēls ir ar mani, bet es zinu, cik noslēgti un vientuļi vecāki var justies, kad piedzimst bērniņš tik agri.

Es ceru, ka arvien vairāk sabiedrībā runās par priekšlaikus dzimušiem bērniem un sniegs viņu vecākiem atbalstu, kā arī kliedēs tos aplamos uzskatus, ka bērniņi, kas piedzimuši tik agri, ir ar invaliditāti vai “citādāki”, jo tā nav. Viņu dzīves sākums ir daudz grūtāks, bet viņi pierāda, cik stipri ir.
Ceru arī, ka mans stāsts dos cerību kādai mammai, kura iet cauri līdzīgam pārbaudījumam. Mūsu bērniņi ir varoņi un cīnītāji. Ir jātic!

Enriko

Sveiki, esmu Enriko, šodien man ir 3 gadi un 3 mēneši. Es piedzimu 2019. gada 2. augustā – savā 30 dzīves nedēļā.
Manai mammai bija slikti, preeklampsija un placenta bija teju, teju atslāņojusies. Glāba manu mammu, bet izdzīvojām mēs abi!
Mana mamma ir Gita, un tētis Didzis, man ir mīlošs brālis Rodrigo (7 gadi). Es esmu piedzimis mīlošā un ļoti, ļoti gādīgā ģimenē!
 

Satiekoties ar savu brāli 2019. gada 4. augustā, viņš, inkubatorā ielicis roku man uz ķermeņa, sacīja: “Brālīti, tu esi tieši tāds, kādu es tevi tik ļoti gaidīju! Izaudz un brauc uz manu vārda dienu 25. septembrī.” 

Tas man deva spēku parādīt brālim un vecākiem, ka varu saņemties, augt un cīnīties par vietu zem saules! Brāļa balsi es dzirdēju katru dienu, jo viņš ar mani sarunājās, kamēr biju mammas vēderā.

Pirmos dzīves posmus dzīvojot ar mammu un medicīnas personālu, izaugu gan no inkubatora, gan no apsildāmās gultiņas, līdz mana termoregulācija spēja pati sevi “noturēt”.
Katru dienu mamma vai tētis mani paņēma opītī, jeb ķenguriņā, šī sajūta man ļoti patika.
Pagāja laiks, nokļuvām otrajā etapā, kur sākās mūsu kopābūšana, mācīšanās ēst no pudelītes, bet mamma bija blakus visu laiku, arī pa nakti.

Mājās atbraucām jau ļoti ātri. Mana mamma, tētis un brālis ticēja, ka es būšu mājās uz brāļa vārda dienu, bet tiku jau 12. septembrī. Dakteris Šleiers Rīgas Dzemdību namā gan biedēja manu tēti, ka tikšu mājās tikai uz valsts svētkiem novembrī. 

Esmu pavisam normāls 3 gadus vecs puika, kam patīk sports, aktivitātes, garšo saldumi, un mēdzu bieži cīnīties ar brāli. Ļoti labprāt dodos uz bernudārzu.

Mana mamma: “Es iesaku ikvienai mammai, kam bērniņš pasteidzies piedzimt pirms laika, sadraudzēties un ikdienā uzturēt kontaktu ar mammām, kas ar jums ir “vienā laivā”, jo to, ko pārcieš mammas, esot intensīvās terapijas nodaļā, saprot tikai TĀS mammas! 
 

Kā man teica daktere BKUS: “Mammīt, neraudiet, es ceru, ka viss būs labi, un atcerieties – šeit nokļūst tikai stiprie, švakajiem šeit nav lemts būt!”.”

Izaugšanas posms var mazliet kavēties, tieši tāpēc pie mums uz mājām bieži brauca fizioterapeite vai es devos pie osteopāta, kas man palīdzēja attīstībā.

Mana ģimene ļoti pārdzīvoja līdzcilvēku nosodījumus, ka 1 gada vecumā vēl nestaigāju, bet tikai sāku rāpot, taču mana ģimene zināja, ka esmu pats stiprākais bērns uz Pasaules, jo ne kuram katram katetrs ir bijis pierē vai arī 40 dienās slimības vēsture uz 8 lapām, kas pierakstītas no abām pusēm!

Mans tētis mani ļoti mīl, lutina un bieži spēlē ar mani bumbu!

Mana mamma ir dzīvespriecīgākā mamma, kādu esmu redzējis

Un mans brālis Rodrigo mani mīl nu tik ļoti, ka dalās ar našķiem, atdod savu mīļāko spēļmantu un izbraucienos ļauj sēdēt priekšējā krēslā. 

Lai arī es, ienākot šajā pasaulē, prasīju ļoti daudz rūpes, bija neziņa, šaubas un izmisums, esmu ticis pāri visiem šiem izaicinājumiem, man ir mana ģimene, kas man ticēja un tic joprojām.