Kā vienoties ar partneri un vecvecākiem, lai mazuļa izklaidei neizmanto telefonu

Kā pieaugušajiem savā starpā vienoties, ka mazam bērnam viedierīce nav piemērota izklaide, skaidro kampaņas “Mazulis telefonā” vēstneši – Edmunds Vanags, klīniskais psihologs, pasniedzējs Latvijas Universitātē, un Sabīne Bērziņa, izglītības psiholoģe, kognitīvi biheiviorālā psihoterapeite.

Bērna interesēs ir vienoti noteikumi

Tas, ka pie dažādiem aprūpētājiem bērnam ir dažādi noteikumi, ir visai bieži novērots. Un reizēm arī vecvecāki ir tie, kas nosaka bērnam atšķirīgus noteikumus. Kā norāda psihologs Edmunds Vanags, ekrānu lietošana nav vienīgais jautājums, par kuru vecākiem gan savstarpēji, gan ar citiem bērna pieskatītājiem ir jāvienojas. “Ēdināšana, gulēšanas ritms, ģērbšanās – ir daudz lietu, par ko jāvienojas, tostarp par ekrānu lietošanu. Tās ir pieaugušo sarunas par bērnam labāko. Ieteicams būtu kopā vienoties un ievērot konsekventus noteikumus pret bērnu. Tā pieaugušie var palīdzēt bērnam attīstīties,” stāsta psihologs. 

Kolīdz noteikumos parādās nevienādība, bērns to ļoti labi jūt, taču apjūk un nesaprot – ar mammu skatīties telefonu var, bet ar tēti nevar! Bērnam rodas neizpratne, kas ir pareizi, kas ir īsto vērtību turētājs. Ja audzināšana ir nekonsekventa, var rasties grūtības – bērna uzvedības grūtības, norādījumu ievērošanas grūtības. “Noteikumi ir noteikumi, un tiem nevajadzētu mainīties. Visur ir tā, ka pie zaļās gaismas varam šķērsot ielu, bet pie sarkanās ne,” akcentē Edmunds Vanags.
 

Noskaidrot pieaugušā mērķi

Ja kāds no mazuļa aprūpētājiem bērnam piedāvā ekrānu, vajadzētu noskaidrot, kāda ir pieaugušā motivācija to darīt. “Atkarībā no atbildes var meklēt risinājumus. Varbūt vecāks ir saguris pēc darba? Visticamāk, otrs vecāks, kas dienu pavadījis mājās ar mazuli, arī grib atpūsties. Tādā gadījumā jāmeklē risinājums, lai abi var atpūsties, neizmantojot ekrānus,” rosina Sabīne Bērziņa, norādot, ka būtu labi izglītot partneri un motivēt darīt labāk. Svarīgi ir paskaidrot, ka mazuļa attīstībai ekrāns nav palīdzošs faktors. “Vienkārši sakot – bērnam mute tiek aizbāzta ciet ar ekrānu. Bet ar bērnu ir jāsarunājas un jādarbojas,” teic izglītības psiholoģe.
 

Kā vecvecākiem pateikt, lai nedod mazulim telefonu?

Ir viedoklis, ka viens no vecvecāku pienākumiem ir bērna lutināšana – kā tad ar to? “Ir jāatrod citi lutināšanas veidi,” uzsver Edmunds Vanags un akcentē, ka 

lutināšana nenozīmē, ka pieaugušajiem ir jānopērk bērnam visas mantas un viss jāļauj. 

Bērna lutināšana var būt kāds jauks rituāls, grāmatas palasīšana, pastaiga. Sabīne Bērziņa norāda, ka vērtīgi būtu izglītot vecvecākus un veicināt vecvecāka apzinātu bērna pieskatīšanu. “Te var saskatīt līdzību ar cukura patēriņu – vecvecākiem patīk apdāvināt savus mazbērnus ar saldumiem, bet, ja paskaidro, kāda ir ieteicamā cukura deva dienā divgadniekam, varbūt tas palīdz samazināt nelabvēlīgu pieaugušā rīcību. Tāpat ir ar viedierīcēm. Turklāt būtu vēlams ieteikt, ko darīt tā vietā – parādīt vecvecākiem, kas bērnam patīk, kā bērnu var nomierināt,” idejas dalās speciālisti. Savukārt, ja vecvecāks dod mazulim ierīces, jo ir saguris, tad der pārrunāt, kā rīkoties šajos gadījumos un kādas ir alternatīvas.

Par kampaņu “Mazulis telefonā”

“Mazulis telefonā” ir vecāku organizācijas “Mammamuntetiem.lv” vecākus informatīvi izglītojoša kampaņa par to, kā organizēt savu ikdienu, lai mazulim līdz divu gadu vecumam netiktu piedāvāta ekrānierīce. Kā bērnu ilgtermiņā ietekmē tas, ja ierīce tomēr tiek dažādās situācijās piedāvāta? Kā mainīt ikdienu ar bērnu, ja ierīce līdz šim ir atļauta, bet tagad paradumus ir motivācija mainīt? Izsmeļoša informācija par tēmu lasāma www.mammamuntetiem.lv. Kampaņa “Mazulis telefonā” ir sagatavota ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par kampaņas “Mazulis telefonā” saturu atbild vecāku organizācija “Mammamuntetiem.lv”.