Ar bērnu uz lielveikalu. Kā uzveikt bērna niķus, neizmantojot ekrānierīces

Domājot par veikala apmeklējumu vai citu vietu, kur ir pūlis un kas ir pārpilna ar dažāda veida stimuliem, svarīgi apzināties, ka lielveikals pats par sevi ir bērnu pārstimulējošs. Ko tas nozīmē? Ja mēs – arī pieaugušie – esam pārstimulēti, mēs paliekam aizkaitināti, mūs ātrāk viss “besī”, paliekam trauksmaini, sākam raudāt. Kā nu kurš. Bērnam tas ir vēl izteiktāk. Jo mums kā pieaugušajiem nostrādā aizsardzības mehānisms – pielāgoties sociālajai videi, kurā atrodamies. Bet bērns to vēl neprot. Īpaši līdz bērna divu gadu vecumam. Viņš mācās no mūsu piemēra – cik daudz mēs, pieaugušie, varam izturēt.

Skaties video ar ārstes psihoterapeites ieteikumiem, kā doties ar bērnu iepirkties, nedodot bērnam ekrānierīci

Tātad bērns atrodas veikalā, kas ir pārstimulējošs. Tajā brīdī viņam, iespējams, daudz ko gribēsies, vai daudz kas nepatiks, vai liksies par ilgu. Protams, šādā situācijā var sākties čīkstēšana. 

Bērnam viena veikala apmeklējums var būt līdzvērtīgs tam, kas pieaugušajam ir divdesmit stundu lidojums! Tas ir kaitinoši, grūti. 

Tāpat ir arī bērnam. Bet kaut kādu iemeslu dēļ mēs lidojam un kaut kādu iemeslu dēļ ejam iepirkties.

Ja šajā situācijā bērnam iedod ekrānu, tad šķietami tas it kā palīdz – bērns ir mierīgs.  Bet viņam uzreiz ir dubultekspozīcija stimuliem. Smadzenes ir pārpludinātas ar stimulu daudzumu. Līdz divu gadu vecumam bērnam smadzenes straujāk attīstās, un ja jūs uz veikalu, dodot bērnam ekrānierīces, ejat bieži vai līdzīga veida situācijas notiek bieži, tiek nopietni ietekmēta bērna smadzeņu attīstība.

Ir svarīgi apzināties: ir normāli, ka bērns niķojas. Tā ir normāla bērna uzvedība. Mēs, pieaugušie, neejam un nepērkam visu, ko mēs gribam. Kāpēc nepērkam? Jo to esam iemācījušies. Būtiski to iemācīt arī bērnam. Es saprotu, ka tev gribas, man arī gribētos – zini, kad biju mazs, man tā gribējās! Un tajā brīdī jūs jau esat pie nākamā veikala stenda un temats ir mainījies. Ir saprotams, ka tev šīs lietas gribas, ir saprotams, ka tu esi noguris. Bet rekur ir iepirkšanās saraksts, paturi šo lapiņu – tas būs tavs darbiņš, kamēr mēs ar tēti iepirksimies.

Ja gribas iet uz veikalu un gribas, lai bērns neniķotos, jums uz veikalu bērns līdzi nav jāņem.  Taču uzdevums ir pieradināt bērnu pie šīm situācijām. Ja bērns visu ko grib un vecāks no tā baidās, tad vecāks, dodot ekrānu vai tieši otrādi – šī iemesla dēļ neņemot bērnu uz veikalu –, laupa bērnam iespēju attīstīties. Laupa iespēju mācīties, kā ir gribēt, bet nedabūt, ko tu gribi. Un ka ir sāpīgi, un skumji, bet nekas.

Ar bērnu līdz divu gadu vecumam labi strādā vienošanās – ka lielākas iepirkšanās laikā bērns drīkstēs sev izvēlēties vienu mazu lietiņu.

Bērns nav vainīgs pie tā, ka vecākam grūti izturēt bērna raudāšanu. Tas nozīmē, ka jādomā veidi, kā pašam celt savas tolerances. Ja nepalīdz šāda veida materiāli – raksti, video –, ja nepalīdz izglītojošas grāmatas, tad ir jāmeklē palīdzība, lai jūs bērnam savu nespēju dēļ neizdarītu lāča pakalpojumu. 

Skaties arī video: mūsdienu mazuļi ir pielipuši pie ekrāna. Vecāki, vai jūs to gribat?

Informatīvā kampaņa “Mazulis telefonā” ir sagatavota ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild vecāku organizācija “Mammamuntetiem.lv”.