Kas tā tāda – mazuļa izsēdināšana? Pieredzē dalās Augusta mamma un fizisko aktivitāšu trenere

Anna ir mamma 1,2 gadus vecajam Augustam, viņa ir sertificēta fitnesa trenere un tūlīt, tūlīt saņems arī grūtniecības un pēcdzemdību treneres sertifikātu. Tā kā viņas ikdiena paiet gana aktīvi, vadot nodarbības jaunajām māmiņām, savā sociālo tīklu kontā Anna dalās ar padomiem no savas ikdienas. Interesējoties par dažādām ar bērnu audzināšanu saistītām tēmām un izmēģinot jauniegūtās zināšanas savā ikdienā, viņa neslēpj ne jauniegūto prasmju plusus, ne mīnusus.  

Mazuļa izsēdināšanu Anna aizguvusi no ekomammām, kuras šajā jomā ir celmlauzes Latvijā. Kā skaidro Anna, bērna izsēdināšana nozīmē to, ka vecāki, atsaucoties uz bērna signāliem, palīdz viņam nokārtoties: “Mēs nolasām viņa raidītos signālus, tad paņemam bērnu attiecīgā pozā un mazais nokārtojas.”

No kāda vecuma var sākt?

Izsēdināšanai vecuma ierobežojumu nav, to var sākt darīt no dzimšanas, ja vien mammai ir spēks un vēlme. “Bet bērns šos signālus par vajadzību nokārtoties raida kopš dzimšanas,” stāsta Anna, “piemēram, ar krūti barotiem bērniem visbiežāk ir tā – viņš zīž un vienā brīdī atraujas no krūts. Un tā visu laiku. Arī Augusts tā darīja, un tad domāju – kāpēc tā notiek, kas ir nepareizi, vai manam bērnam kaut kas kaiš? Taču izrādījās, ka viņš atraujas brīžos, kad grib pačurāt vai pakakāt.”

Ap Ziemassvētku laiku Anna un Daniēls izšķīrās par labu Augusta regulārai izsēdināšanai. 

Augusta vecāki savu dēlu regulāri sākuši izsēdināt no desmit mēnešu vecuma, bet pirmais mēģinājums bijis ap mazuļa četru mēnešu vecumu. “Vienkārši nevilku viņam autiņbiksītes un vēroju, kādi ir viņa signāli,” atklāj Anna un piebilst, ka nu Augusts pa māju visu laiku dzīvojas pliku dupsi, un arī uz nakti autiņbiksītes netiek vilktas: “Tā kā mēs guļam kopā, tas ir palīdzoši, jo uzreiz jūtu, kad Augusts sāk knosīties, grozīties no viena sāna uz otru, nevar iekārtoties – tas ir signāls, ka viņš grib čurāt. Tad es viņu uzveļu uz vēdera, mēs aizlienam līdz gultas galam, kur stāv bļoda, nolieku viņu tajā pozīcijā, dēls pačurā un varam mierīgi gulēt tālāk."

Kādi ir ieguvumi?

Anna uzskaita vairākus ieguvumus:

• Kā pirmais, protams, minams ietaupījums ģimenes budžetā: “Viena autiņbiksīšu paka mums ir vismaz divus mēnešus vai pat ilgāk, un ceru, ka vasarā vispār varēsim no tiem atteikties.”
• Kā nākamo viņa uzsver bērna iespējas labāk iepazīt savu ķermeni, tostarp dzimumorgānus, jo “priekšā visu laiku nav bikses vai biezās autiņbiksītes, kas traucē pilnībā iepazīt savu ķermeni”. 
• Vēl viens plus – bērns visu laiku nedzīvojas autiņbiksītēs un līdz ar to neizsūt dzimumorgāni.   
• Vēlāk ir vieglāka pāreja uz podiņmācību. Sevišķi, ja bērns pa dienu dzīvojas pilnībā bez autiņbiksītēm. “Viņš iemācās, ka var noturēt čuriņu, jo zina, ka piečurātās biksēs staigāt nav forši. Tāpat bērns zina, ka mamma atsauksies uz viņa signālu, ja viņš gribēs pačurāt, un tāpēc tas nav jādara biksēs,” pieredzē dalās Anna, piebilstot, ka Augusts vēl neapgūst podiņmācību, taču kopš gada vecuma tas viņam ir pieejams, jo nolikts istabas vidū. “Lai bērns to var iepazīt kā objektu,” skaidro mamma, “kad redzu signālu, ka viņš gribētu čurāt, es rādu un stāstu, ka uz podiņa var iet cisu taisīt. Taču es viņu nesēdinu uz poda un nesaku – nu, tagad čurā! Tikai pastāstu, ka var apsēsties un to darīt, dažkārt piedāvāju, lai čurā stāvus.”

Ar ko izsēdināšana atšķiras no podiņmācības?

1. Podiņmācība ir piemērota lielākiem bērniem, izsēdināšanu var uzsākt no dzimšanas. 
2. Lielākā atšķirība – bērns iemācās daudz ātrāk sajust, saprast un kontrolēt savu dabisko vajadzību nokārtošanu, viņš spēj paciesties. 

Anna atklāj, ka tagad, pēc apmēram četriem regulāriem izsēdināšanas mēnešiem, Augusts ne reizi nav pačurājis autiņbiksītēs, kas tiek uzvilktas, dodoties divarpus stundu garajā ikdienas pastaigā: “Toties mājās gan uzreiz pačurā, kad viņam piedāvā.” 

Mamma piebilst, ka, viņasprāt, podiņmācība pati par sevi nav labākais bērnam, jo “sanāk, ka tā kā iedresē bērnu iet uz poda, bet izsēdinot viņš pats iepazīst tās savas sajūtas un parāda, ka nāk čura vai kaka. Augustam ir tā sajūta, ka kaut kas nāk”. 

Sarunas beigās Anna vēl piebilst, ka dažreiz dēls atsakās pačurāt, kad viņam piedāvā, bet, tiklīdz trauks tiek nolikts, viņš uzreiz  pačurā: “Tas saistīts ar to, ka viņš pats grib izdarīt. Augusts zina, ka mamma var palīdzēt, bet ne vienmēr viņš vēlas, lai palīdz.”