Latviešu mākslinieki dēlam dāvā vārdu Pirāts

Sintija un Harijs bija devušies ilgā ceļojumā pa pasauli — Latvijā viņi pārradās pēc gada un... ar piecus mēnešus vecu mazuli rokās. Ne viens vien prātoja, ka hipijiskie vecāki šo notikumu ar bērniņa laišanu pasaulē Francijā ieplānojuši speciāli, taču tas tā nebija. Par bērniņa pieteikšanos pārsteigti bija arī viņi paši.

Hipiju dzīvesveids
2007. gada septembrī visnotaļ mākslinieciskais pāris devās ceļā. Maroka, Spānija, Francija — tāds bija viņu iecerētais maršruts. Līdz Marokai Sintija un Harijs devās ar lidmašīnu, tālāko ceļojumu veica stopējot. „Kad sākām šo garo ceļojumu, es nezināju, ka jau esmu stāvoklī. To uzzināju ceļojuma laikā, faktiski nejauši. Lai gan vizuāli jau varēja nojaust, ka gaidu bērniņu, — puncītis bija paaudzies!” portālam mammam.lv/tetiem.lv stāsta deviņus mēnešus vecā Pirāta Ozola māmiņa Sintija. Marokā viņai šķitis, ka sākušās kādas vielmaiņas problēmas, un pat neiedomājās, ka šim veselības stāvoklim varētu būt saistība ar ko citu, piemēram, grūtniecību. „Varbūt līdz ar to pazudušas mēnešreizes, es spriedu. Iespējams, ritēja kāds ceturtais grūtniecības mēnesis, kad sāku prātot — nez kāpēc man krūtis kļuvušas tik lielas?” tagad smaida skaistā māmiņa, kura, uzzinot par grūtniecību, savā ziņā bija satriekta. Tas bija negaidīti, jo temats Bērns viņu sarunās līdz tam nebija figurējis.

Ceļošana turpinājās visu grūtniecības laiku. Topošā māmiņa nekurnēdama kāpa kalnos ar visu lielo vēderu un mugursomu plecos.

Ceļošana turpinājās visu grūtniecības laiku. Topošā māmiņa nekurnēdama kāpa kalnos ar visu lielo vēderu un mugursomu plecos. Pavasarī gulšņājuši Francijas siltajos sēravotos un sajūsminājušies par dabas neaprakstāmo skaistumu. Apmetušies vigvamu un hipiju pilsētiņās, nevis greznās, baseiniem rotātās viesnīcās. „Dzīvojām tā — paskat, kāda skaista pļava! Šonakt varētu apmesties tur. Šonakt — šajā mežiņā,” stāsta Sintija, kuras sapnis ir hipiju gaumē iekārtot treileri un kopā ar bērnu un draugu ceļot pa pasauli.

Grūtniecības laikā bez ārstu uzraudzības
Grūtniecības laikā Sintija ārstu neapmeklēja, viss ritējis dabīgi un mierīgi. Līdz ar to viņi nezināja, ka gaidāms puika, un arī potenciālos bērniņa vārdus nepārsprieda. „Mēs galīgi nebijām no tiem vecākiem, kas runā ar bērniņu vēderā, nebija tā, ka es saku: „Tagad, mīļais, mēs kāpjam augšā kalnā!” Es sarunājos ar mazo domās. Es nebiju pārņemta ar bērna gaidīšanu, mūsu dienas ritēja tā — staigājam, vērojam skaistos dabas skatus, vakarā paēdam un ejam gulēt,” klāsta māmiņa, ļaujot mazajam Pirātam rotaļāties ar viņas drediem.

Nonākuši Francijā, Sintija un Harijs devušies tādā kā nelielā svētceļojumā uz Budas templi. „Apskatījām to, iepazināmies ar jaukiem cilvēkiem, pie kuriem arī padzīvojāmies. Starp citu, Pirāta piedzimšanas dienā — 4. aprīlī —, kad vēl nekas neliecināja, ka mazulis pieteiksies tieši šodien, Pirāta tēvs uztaisīja ražas totēmu. Un vakarā piedzima Pirāts. Mēs pat negaidījām! Jo, pēc maniem aprēķiniem, sanāca, ka esmu tikai septītajā mēnesī — biju domājusi, ka stāvoklī paliku Marokā, taču izrādījās, ka tas noticis jau Latvijā. Mēs viņu nebijām gaidījuši tik ātri, tāpēc joprojām nebraucām uz Latviju, bet dzīvojāmies pa Franciju,” stāsta Sintija. „Kad sākās dzemdības, es nedaudz satraucos — septiņos mēnešos?! Izsaucām ātro palīdzību. Līdz slimnīcai bija jābrauc stundu, un vīrs automašīnā līdzi kāpt nedrīkstēja. Desmit minūtes pēc tam, kad ieradāmies slimnīcā, man piedzima Pirāts!” tagad smejas jaunā māmiņa, lai gan pārbaudījumu bijis diezgan — kaut vai tas, ka ārsti komunicēja franciski, bet tolaik Sintija franču valodu neprata... „Pārgājām uz angļu valodu, bet, nu, frančiem ar citām valodām ir ļoti švaki. Tas bija grūti. Slimnīcā pēc bērniņa piedzimšanas man nebija, ar ko parunāties, tomēr tas ir nepieciešams — sarunas ir enerģijas apmaiņa. Nu, re, man nācās iemācīties franciski!”

Grūtniecības laikā Sintija ārstu neapmeklēja, viss ritējis dabīgi un mierīgi. Līdz ar to viņi nezināja, ka gaidāms puika, un arī potenciālos bērniņa vārdus nepārsprieda.

„Kad mazais piedzima, es jutos ļoti laimīga. Apgarota.” Un pēc tam viss ritējis harmoniski — pēc bērniņa piedzimšanas jaunā ģimene iepazinusies ar ļoti jaukiem cilvēkiem un dzīvoja mongoļu jurtā pie kāda vīra, kurš mitinājās turpat netālu no budistu tempļa. „Bet tā jurta ir būvēta no pamatīgiem materiāliem, kā īsta māja!” piebilst Sintija. „Viņš mūs iepazīstināja ar kādu teātra trupu, ļoti radošiem cilvēkiem, kam pašiem deviņi bērni, un dzīvojāmies arī pie viņiem. Cik tur bija omulīgi! Mežs apkārt... Viena mongoļu jurta bija kā virtuve, cita — kā guļamistaba, cita — kā viesu māja. Tur mēs nodzīvojām četrus mēnešus, es pat piedalījos viņu rīkotajā izrādē!”

Šis gaidību stāsts ir tik neparasts, ka vārda — Pirāts — izvēle vairs neizraisa izbrīnu... Vārds abiem vecākiem radies spontāni. „Kad dzemdības bija galā, Pirāta tēvs zvanīja vaicāt, vai tas ir puika vai meitene. Es atbildēju: „Puika! Nu tā-ā-āds Pirāts!” Šis vārds radās pats no sevis. Bērniņš tik ļoti bija gribējis būt ar mums, gribēja atnākt tieši tajā laikā, kad esam ieplānojuši ceļojumu. Man bija šķitis, ka tas ir ļoti grūti — topošajai mātei veikt tik garu ceļojumu, kāpelēt pa kalniem, pļavām... Un tad Pirāta tēvs pārjautāja: „Nu, tad būs Pirāts?” „Jā, labi!” es piekritu.

Pirāta vecmāmiņas sākotnēji bija šokētas — kā tā var būt? Zvanīju savai mātei no Francijas — nebijām runājušās gadu, tikai sazinājušās ar vēstulēm. Un tad sākās: kāpēc tavu dēlu sauc Pirāts?! Citi atkal neticībā prasīja, lai parāda bērna dokumentus, vai tiešām viņa vārds ir Pirāts. Valsts iestādēs, piemēram, pasu daļā, tantes pasmējās par mūsu izvēli. Bet Francijā gan bija ļoti pozitīva attieksme.

Starp citu, vārds Pirāts arī tāpēc, ka dēls kādu laiku dzīvoja bez dokumentiem — bez pases un personas koda. Tāpēc tik ilgi nevarējām tikt ārā no Francijas; vajadzēja sazināties ar Francijas vēstniecību, kārtot dažādas formalitātes. Kad tas bija darīts, ar lidmašīnu devāmies uz Latviju.”

Atgriešanās Latvijā
„Kad Pirāts vēl bija vēderā, es domāju: „Bāc! Šobrīd mēs taču ceļojam, nu, kāpēc tas notika tieši tagad?” Taču nu varu teikt, ka pēc Pirāta piedzimšanas dzīve ir kļuvusi harmoniskāka, vieglāka. Protams, diendienā dzīvojoties pa māju ar bērnu, brīžiem tā nešķiet, taču es drīz uz pusslodzi sākšu strādāt kafejnīcā. Tā būs atpūta no ikdienas vienveidības, iziešana cilvēkos, pašai būs sava nauda. Kad Pirāts piedzima, mēs nezinājām, kā mūsu dzīve izvērtīsies, kad atgriezīsimies Latvijā, jo mums nebija savas dzīvesvietas, mēs bijām uz ceļa. Bet, kā jau teicu, līdz ar Pirāta piedzimšanu viss nokārtojās, mēs veiksmīgi atradām dzīvokli, turklāt perfektu — ar nosaukumu Mākslinieku darbnīca. Tādā kā lauku mājā — ar sētu un kokiem pagalmā. Sajūta kā laukos. No rīta sēdi ārā un dzer kafiju,” sarunā ar mammam.lv/tetiem.lv aizsapņojas Pirāta māmiņa, kamēr Pirāts tiesā pīrāga gabaliņu un rāmi runājas savā valodiņā.