Spēles, ko iecienījuši bērni citās zemēs
Izrādās, ka katrai tautai ir ne tikai savs nacionālais apģērbs un nacionālie ēdieni, bet arī iecienītākās bērnu spēles!
Ringo. Šī sporta spēle plaši izplatīta Polijā.
To spēlē sporta laukumos, skolu pagalmos. Tiek rīkots pat Varšavas
čempionāts Ringo spēlē. Spēle notiek volejbola vai tenisa laukumā.
Laukumu pārdala uz pusēm ar 220-240 cm augstu tīklu. Ringo spēle ir
līdzīga volejbolam, tikai bumbas vietā šeit ir gumijas riņķis. Tā
svars ir 180-185 grami. Pēc noteikumiem, spēlētājam, kas noķēris
pār tīklu pārmesto riņķi, vajag ar to pašu roku mest riņķi atpakaļ
uz pretinieka pusi. Ringo spēlē viens pret vienu, divi pret diviem,
trīs pret trīs. Tātad spēlētāju skaits ringo ir mazāks nekā
volejbolā. Bet spēles process ir tāds pats. Ja spēlē divi pret
diviem vai trīs pret trīs, komanda var saspēlēties savā starpā, bet
ne vairāk kā trīs reizes. Šajā spēlē lieliski tiek trenēta roku
lokanība, plaukstu, pirkstu kustīgums un, protams, acumērs.
Korejiešu cīņa. Korejas Tautas Demokrātiskajā
Republikā tautas sporta svētkos sevišķi liela piekrišana ir
cīkstoņiem. Mazie korejieši cīnās pēc saviem noteikumiem, iztiekot
bez sarežģītiem paņēmieniem. Lūk, kā noris korejiešu bērnu cīņa.
Visi sastājas aplī cieši cits pie cita, un pēc vadītāja vai
tiesneša aicinājuma divi dalībnieki apļa vidū sāk sacensību.
Vispirms cīkstoņi viens otram paklanās, tad pēc komandas pietupstas
un izstiepj uz priekšu rokas, pavēršot plaukstas uz augšu.
Spēlētāji pietupienā, izstiepuši plaukstas uz priekšu, lec viens
otram virsū, bet skart viens otru drīkst tikai ar plaukstām. Cīņa
beidzas, ja kāds no cīkstoņiem zaudējis līdzsvaru, piecēlies kājās
vai apsēdies zemē. Zaudētājs skaitās arī tas, kurš atkāpjoties
aizskāris kādu no tiem, kas stāv aplī. Katra cīņa sākas ar
paklanīšanās ceremoniju. Ja cīņas gaitā rodas kādi strīdi, pēc
tiesneša signāla cīņa tiek pārtraukta. Sāncenši no jauna nostājas
apļa vidū un jau bez ceremoniālās paklanīšanās atsāk cīņu.
Jamada. Šī kustīgā spēle ar bumbu iemantojusi
lielu popularitāti Kubā. Jamada tulkojumā no spāņu valodas nozīmē —
izsaukums, jo katram spēlētājam jābūt gatavam, ka viņu izsauks.
Spēlei der jebkurš laukums, kur var uzvilkt apli 10 m diametrā.
Visi dalībnieki, izņemot spēles vadītāju, izvietojas ārpus apļa
līnijas. Vadītājs nostājas apļa vidū un paņem rokās bumbu. Viņš
trīsreiz sit bumbu pret zemi, bet ceturto reizi met to augstu gaisā
un skaļi izsauc kādu no spēlētājiem, kas gatavībā stāv apļa ārpusē.
Izsauktajam jāieskrien aplī, jāpaspēj noķert bumbu un jāpacenšas
tūlīt trāpīt ar to kādam spēlētājam. Ja uzdevums izpildīts, viņš
iegūst divus punktus, bet, ja tikai noķer bumbu un nevienam
netrāpa, — vienu punktu.
Spēlei jamada ir arī citi noteikumi. Ja izsauktais spēlētājs paspēj
noķert bumbu lidojumā, kamēr tā nav pieskārusies pie zemes, viņš
iegūst papildu punktu. Taču, ja bumba nav noķerta un atsitusies
pret zemi vairāk nekā divas reizes, to paņem spēles vadītājs un
atkal izsauc uz cīņu citu dalībnieku. Spēle ilgst 20-30 minūtes.
Uzvarējis tas, kurš pa šo laiku ieguvis visvairāk punktu.
Trikass. Šo spēli Dienvidslāvijā sauc arī par
tri doticati: serbiski, tāpat kā krieviski, tri
nozīmē — trīs, bet doticati —
pieskaršanās. Laukumā, kura izmēri ir apmēram 20X10 m,
sacenšas divas komandas, katrā laukuma pusē pa 5 vai 6
dalībniekiem. Spēles noteikumi nav sarežģīti. Komanda, kas ieguvusi
tiesības sākt sacensību no gala līnijas, sit bumbu ar kāju tā, lai
tā nokristu pretinieku pusē. Pretinieki drīkst atsist bumbu uzreiz
vai izdarīt ne vairāk kā trīs piespēles. Rezultātu skaita kā
volejbolā: komanda, kas ievadījusi bumbu spēlē, iegūst vienu
punktu, ja pretinieks kļūdījies. Ja kļūdījusies servējošā komanda,
tā zaudē serves tiesības. Spēlē līdz desmit punktiem. Spēlētāji
nedrīkst pieskarties bumbai ar rokām. Viņi to drīkst vadīt tikai ar
kāju. Atjauts apturēt bumbu ar ķermeni, taču tad bumba jāpiespēlē
citam, jo katrs spēlētājs drīkst pieskarties bumbai tikai vienu
reizi. Ja bumba izlido ārpus laukuma robežām servētāju komandas
vainas dēļ, šī komanda zaudē serves tiesības.
Kaķis maisā. Šī spēle ir ļoti populāra Bolīvijā.
Lielā maisā saliek dāvanas spēlētajiem. Dāvanu ir
tik, cik spēlētāju. Tur ir dažādi smieklīgi priekšmeti: slotas,
lupatas, krāsaini akmentiņi, vecas virves, saplēstas kurpes,
sadauzīti trauki... Spēlētāji pēc kārtas iet pie maisa un izņem no
tā katrs vienu dāvanu. Par dāvanu
viņiem vajag asprātīgi pateikties un vēl piebilst, kur tā
izmantojama. Visveiksmīgākā un uzjautrinošākā atbilde tiek
godalgota. Citreiz dāvanu vietā maisā liek aploksnes ar
dzejoļiem, smieklīgiem novēlējumiem. Aploksnes saņēmējs izlasa to,
kas tur rakstīts, un asprātīgi komentē. Dāvanas var būt
arī jokpilni rīkojumi, kas liek veikt kaut ko uzjautrinošu.
Rīkojuma saņēmējam jāizpilda tas pēc iespējas labāk.
Pa neredzamu mērķi. Šī spēle ir populāra
Argentīnā. Uz zemes uzvelk mazu apli vai izrok nelielu bedri, kuras
vieta spēlētājiem labi jāiegaumē. Pēc tam mērķim priekšā aizliek
finiera plāksni. Spēlētāji nostājas 10 m attālumā un pēc kārtas met
bumbu mērķī, kas nav redzams. Metējs var paļauties vienīgi uz savu
atmiņu un acumēru. Tiesnesis pārbauda metienu precizitāti. Par
mērķi var izmantot arī grozu. Tādā gadījumā mērķi neaizsedz, bet
grozu ar garu rīksti lēni velk pa zemi. Šajā kustīgajā mērķī
jātrāpa ar mazu bumbiņu.
Mednieki un pīles. Spēle populāra Spānijā. Spēlēm
ūdenī jāizraugās vieta, kur nav dziļāks kā līdz viduklim vai līdz
krūtīm. Viena daļa spēles dalībnieku - mednieki - ūdenī nostājas
aplī. Pārējie - pīles - izvēlas sev vietu apļa vidū. Mednieki
met cits citam bumbu un izdevīgos brīžos cenšas ar to trāpīt kādai
no pīlēm. Dalībniekam, kuram trāpījusi bumba, jāiet krastā. Pīlēm
visvieglāk paslēpties zem ūdens, jo mednieks nedrīkst turēt bumbu
rokās ilgāk par 3 sekundēm. Pēc 5 minūtēm spēlētāji atpūšas un tad
mainās lomām. Uzvar grupa, kas trāpījusi pīlēm visvairāk.
Izlūki. Spēlei ieteicams izraudzīties biezu mežu
vai krūmājus. Katrs dalībnieks iepriekš sagatavo sev numuru
burtnīcas lapas lielumā un paņem līdzi zīmuli un piezīmju papīru.
Numuram jābūt ar trīs cipariem, un pirms spēles sākuma tas jātur
slepenībā. Pēc vadītāja komandas dalībnieki izklīst mežā un
piestiprina numurus sev uz muguras. Pēc nākamās komandas visi sāk,
cik iespējams, nemanāmi pārvietoties un cenšas ieraudzīt un
pierakstīt citu dalībnieku numurus, paši paliekot nepamanīti. Uzvar
dalībnieks, kurš pierakstījis visvairāk numuru un kura numuru
pierakstījuši vismazāk sāncenšu.
Avots: Divpadsmit mēneši, 1981. R.: Liesma,
1980