Pārdomas pēc iepazīšanās ar mākslas grāmatu "Ainava kopā ar mazo Mulu"

Aicināju grāmatiņu lasīt arī savu vecāko dēlu otrklasnieku Dzinti, jo, cik noprotams, viņš ir tiešā mērķauditorija šim darbam. Dzintis neiet nekādos zīmēšanas pulciņos un ar gleznošanu, zīmēšanu un citām mākslas izpausmēm ir saskāries tikai tik, cik skolā un, protams, mājās. Viņš ir parasts zēns, kam zīmēt patīk mērenās devās, bet, manuprāt, sanāk tīri labi - kā jau visiem bērniem.

Sākšu ar lietām, kas man patika.

Pirmkārt, ļoti patīkams man šķiet grāmatas noformējums, izmērs un pat papīra faktūra. Gribās ņemt to rokās un šķirstīt. Ļoti labi izvēlēts grāmatas personāžs - maza, zinātkāra meitene, kas pamazām iepazīst visus ar ainavu saistītos smalkumus. Patika, ka izmantoti komiksa elementi, kas pamatskolas vecuma bērniem labi iet pie sirds. Arī tas, ka uzdevumi grāmatiņā ir pietiekami dažādi, lai neapniktu un būtu interesanti - gan vienkārša izkrāsošana, gan dažādu "darbarīku" izmantošana (zīmuļi, krītiņi), gan arī nepieciešamība iedziļināties gleznas sniegtajās sajūtās.

Dzintim vislabāk patika Eduarda Kalniņa darbs "Latviešu zvejnieki Atlantijā" - viņš ilgi pētīja gleznu un sajūsminājās par lielajiem viļņiem.

Noderīgi, ka grāmatas beigās ir mazā mākslas vārdnīca, kā arī īsi apraksti par grāmatā izmantoto gleznu autoriem.

Kā jau teicu, neesmu laba glezniecības pazinēja, tāpēc nezinu, pēc kādiem principiem grāmatas autori izvēlējās māksliniekus un gleznas, bet pieļauju, ka tika meklēti darbi, kas parāda visu iespējamo ainavu dažādību. Ja tā, tad, manuprāt, tas ir izdevies.

Tagad par lietām, kas izdevušās ne tik labi.

Mani izbrīnīja meitenes vārds - Mula, tomēr tāds dīvains latvieša ausij. Kā vēlāk uzzināju, to izdomājuši paši bērni, atvasinot no vārdiem "muzejs" un "māksla". Būtu labi, ja tas tiktu paskaidrots grāmatiņas sākumā, jo citādi, pirmo reizi paņemot to rokās, vienu brīdi pat iešāvās prātā doma, ka grāmatiņa ir adaptēta no ārzemju autoriem.

Grāmatas sākumā prasītos kāds ievadteikums, kas tā ir un kam domāta, jo ātrumā uzmetot aci tai grāmatnīcu plauktos un uzšķirot pirmo lappusi, varētu šķist, ka tā ir parasta bērnu stāstu grāmata.

Droši vien grāmatiņu var lasīt dažāda vecuma bērni, bet manam astoņgadniekam daži uzdevumi bija nedaudz par grūtu. Piemēram, uzdevums Jūlija Federa gleznu izkrāsot pa sanumurētiem laukumiņiem - daži no tiem bija tik smalki un cipariņi tik mazi, ka knapi saredzami. Arī uzdevums atrast Arvīda Egles gleznas divos variantos 10 atšķirības bija par grūtu pat man - izskatīju visas acis, bet atradu tikai piecas atšķirības, bet Dzintis - trīs.

Vēl ir žēl, ka grāmatiņas uzdevumi ir izpildāmi tikai vienreiz. Ja gribās to pašu uzdevumu veikt savādāk vai arī iedot brālim vai māsai izpildīt, tad jāpērk jauna grāmatiņa. Ja autoriem ir paredzēts izdot vēl kādu līdzīgu grāmatu, tad varbūt varētu uzdevumu lapas ievietot vairākas vienādas ar iespēju aizpildītās izplēst?

Kopumā jāsaka, ka grāmata gan man, gan Dzintim patika. Tā ir viegli lasāma, ir gana izklaidējoša un arī izglītojoša. Iesaku to arī citiem vecākiem, jo ikdienā mūsdienu bērni ar mākslas darbiem saskaras maz vai pat nemaz, tāpēc ir jauki, ka saistošā veidā viņi tiek aicināti pētīt un iepazīt tos.

Jāsaka arī liels paldies autoriem, ka tiek domāts par vienu no mākslas muzeju mērķauditorijām - ģimenēm ar bērniem, jo ar šīs grāmatiņas palīdzību mākslas darbu pētīšana būs daudz interesantāka un aizraujošāka."

Materiāls publicēts sadarbībā ar Creative Museum.

Creative Museum ir eksperimentāla un neatkarīga domnīca, kas analizē muzejus, meklē stratēģiskus risinājumus un piedāvā profesionālus padomus. Radošais muzejs ir zināšanu, pieredzes, inovāciju un radošuma apmaiņas vieta.