Meitiņu adoptēju viena. Zanes stāsts

Šis ir stāsts par to, ka dzīve var pilnībā mainīties vienā dienā. Sauksim viņu par Zani, viņas meitiņu – par Līvu. Stāsts būs ļoti patiess, tāpēc daļēji anonīms. Zane nebaidās atklāt savu vārdu, bet skaidri zina, ka viņas mazā meitiņa vēl nevar izvēlēties, stāstīt vai slēpt šo svarīgo notikumu – tieši Līvas dēļ sāpīgi laimīgajā stāstā viņas abas var pazīt pēc mainītiem vārdiem.

„Man šķita – tikšu galā viena”
Lielu savas trīsdesmit piecus gadus ilgās dzīves daļu Zane bija brīva radošas profesijas pārstāve, kuras ikdienu veidoja intensīvs darbs, izklaides ar draugiem un sevis pilnveidošana. Aktīva, radoša, pilvērtīga dzīve, kurā nebija ģimenes un bērnu.

Pavisam nesen Zane iedomājās, ka nav padomājusi par ļoti būtisku niansi – ko darīt, ja ar viņu kas atgadās? Tas jāizdomā un jāpasaka auklītei, jo Zane trīsgadīgo Līvu audzina viena. Stāstot par sevi, viņa reizēm ieminas, ka lielās pārmaiņas, visticamāk, ir pazīstamas daudzām mammām, bet viņa pierod un mācās.

Trakākais, ka biju pieradusi ilgāk pasēdēt darbā vai vakaros ātri sarunāt ar draugiem kaut kur aiziet iedzert vīnu, uz kino... Tagad tā visa nav.

„Mana dzīve tagad rit pēc pulksteņa, tāda tā nekad nav bijusi. Nekad neesmu cēlusies tik agri – uzreiz pēc pulksten sešiem. Meitiņa tik agri nemostas, bet man vajag no rīta sev veltīt vismaz stundu. Trakākais, ka biju pieradusi ilgāk pasēdēt darbā vai vakaros ātri sarunāt ar draugiem kaut kur aiziet iedzert vīnu, uz kino... Tagad tā visa nav – man neviena cita nav, esmu tikai es un Līva. Nav lielāka bērna vai puiša, kas varētu meitiņu pieskatīt. Ļoti nogurdinoši,” tas ir pats pirmais, ko saka Zane, kad jautāju, kas mainījies, kopš viņai ir meitiņa.

„Tas ir baisākais, šis režīms. Man ir skaidrs, cikos jāiziet no darba, kad jābūt mājās, gultā, ka pulksten astoņos mēs ejam mazgāties, palasām, ir dziesmiņa jāpadzied un tad ir jāguļ. Es agrāk nesapratu, kad citu bērnu mammas darbā nervozēja. Tagad es pati nervozēju.”

Zane atzīst, ka ir ļoti nesagatavota mammas lomai – citas mātes bērna gaidīšanas laikā izlasot daudzas grāmatas. Zanei šī laika nav bijis – viņai uzreiz klēpī ielikts liels bērns. Zane agrāk pieradusi regulāri iet uz teātri, kino, operu, izklaidēties. Šajā sezonā tas izdevies tikai vienu reizi, jo viņas meitiņa vēl ir maza, viņu nav iespējams atstāt pie kāda drauga, jo bērniņam jāguļ savā gultiņā, savā pidžamiņā.

„Tas acīmredzot ir mammas, kas audzina bērnu viena, liktenis,” Zane domīgi saka. Viņas vecāki dzīvo mazpilsētā, viņi nevar atbraukt un palīdzēt pieskatīt bērnu.” Kad domāju par bērna adopciju un draugi teica, ka tev jāveido tāds kā palīgu tīkls, es to nenovērtēju. Man šķita, tikšu galā. Tas ir nogurdinoši – viens un bērns, viens un bērns, viens un bērns. Tev ir apkārt draugi, bet tu vienalga esi viens un bērns.”

„Bērnam, kuram neviena nav”
Tomēr visai šai situācijai ir garāka priekšvēsture. Zane saka, jau sen zinājusi – kādreiz gribēšu pieņemt bērniņu, kam nav vecāku. Tiesa gan – sapnis izskatījās mazliet citādāks.

„Manai vecmammai ļoti agri nomira mamma, viņai bija trīs gadi, tikpat, cik tagad Līvai. Viņa palika kopā ar tēti. Tēvs apprecējies vēlreiz, un pamāte nav bijusi īpaši laba pret manu vecmammu. Viņa bija ļoti skarba, šerpa – varēja redzēt, ka viņa īsti nav mīlēta. Mana vecmamma daudz dziedāja bāreņu dziesmas, viņa tā jutās. Mani tas ietekmēja,” stāsta Zane un atceras, ka reiz, pirms daudziem gadiem, darba dēļ nokļuva bāreņu namā.

Tur notika labdarības pasākums, kurā uzstājās aktieri maskās. Un tad kāds mazs puisītis pieķērās vienai no maskām un nelaida to vaļā, glāstīja, apskāva. „To redzot, es šausmīgi sāku raudāt, tas bija brīdis, kad sapratu – mazajam bērniņam neviena cita nav, viņš pieķeras kaut kādai maskai... Toreiz domāju, ka kādreiz man būs ģimene, būs savi bērni, un pieļāvu, ka manam puisim, visticamāk, būs līdzīga domāšana un mēs varētu savā ģimenē pieņemt vismaz vienu bērniņu, kam nav vecāku.”

Mana vecmamma daudz dziedāja bāreņu dziesmas, viņa tā jutās. Mani tas ietekmēja.

Bet gāja laiks, ģimene neveidojās. Zanei bija kādas ļoti svarīgas attiecības, bet...
„Kad tas pirms trim gadiem beidzās, mani mīļie draugi, mana stiprā klints, aizveda mani uz Sāmsalu. Mēs staigājām gar jūru, es mēģināju dvēseli dziedēt. Bija ļoti auksts laiks, mēs staigājām, un es izdomāju, ka to varu darīt viena pati, es varu adoptēt bērnu. Līva kā tēls piedzima toreiz Sāmsalā. Gar jūru staigādama, izdomāju, ka man neviens cits nav vajadzīgs, esmu pietiekami stipra, saprātīga, man ir darbs, kāpēc ne?”

Zane vēl skaidro, ka viņai nav vienalga, no kā būtu viņas bērns, bet adopcija ir iespēja palīdzēt kādam bērniņam. Tomēr galīgajam lēmumam bija vajadzīgs ilgs laiks, kamēr Zane domāja un domāja, runāja ar savu labāko draugu un citiem draugiem. Viņi Zanei teica – dari! Bet Zane vēl šaubījās, jo ļoti uztraucās, ko par šo soli teiks viņas vecāki, radi, kurus Zane sauc par konservatīviem, tādiem, kas zina, kas ir un kas nav pareizi.

„Staigājot gar jūru, varu izdomāt, ka esmu stipra, bet vēlāk daudz domāju, ka pie visām grūtībām, kas mani sagaida, man būs jāstājas pretī radu viedoklim. Esmu no viņiem neatkarīga, bet tā ir mana ģimene.”

„Neviena nemīlēts bērns”
Reiz, ciemojoties pie vecākiem, Zane ieminējās, ka vēlas adoptēt bērnu. Tētis sacījis, lai dara, kā vēlas, mamma iebildusi – kam tev vajadzīgs svešs bērns, būs taču pašai savi. „Mammas attieksmes dēļ nedaudz nobremzēju, man pašai bija bail, reāli bail.”

Bailes nebija tāpēc, ka Zane nespēs pietiekami mīlēt bērnu, kas nav viņas bioloģiskais – par to viņa nekad nav šaubījusies. Zane sāka vākt informāciju, un izrādījās – tas ir stereotips, ka vienai būs grūtāk adoptēt.

Zane sāka vākt informāciju, un izrādījās – tas ir stereotips, ka vienai būs grūtāk adoptēt.

„Bāriņtiesā Adopcijas daļas vadītāja bija tik laipna, biju tik spārnota. Viņa man izstāstīja visādus adopcijas stāstus, tas bija ļoti iedvesmojoši. Ja citi bāriņtiesas virzienā spļauj uguni, es nevienu sliktu vārdu nevaru teikt.”

Adopcijas kārtība ir visai vienkārša. Jāuzraksta iesniegums – gribu adoptēt bērniņu, jānorāda, kādu vecumu, zēnu vai meiteni, varbūt tas vispār nav svarīgi. Zane rakstīja, ka vēlas adoptēt bērnu vecumā no viena līdz trim gadiem, jo domāja, ka ar zīdaini viena netiks galā. „Līdz triju gadu vecumam ir laiks, kad bērns vēl galīgi nav sabojāts. Ap četriem, pieciem gadiem bērns jau ir ar to zīmogu, ka viņš nekad nav mīlēts. Viņš dzīvo barā, nav redzējis reālu dzīvi.”

Zane skaidro, ka Līva, ierodoties ģimenē, nekad nebija redzējusi sunīti vai kaķīti. Viņa nekad nebija redzējusi spoguli. Nekad! Pirmajā vakarā viņa tā spoguļojās! Uz krēsliņa vilka kurpītes, visvisādi. Viņa taču nekad nebija bijusi laukā no bērnunama teritorijas. Tur ir tikai nams – pagalms, nams – pagalms. Dzīve barā. Pagalmā ir smilšukaste bez mantiņām. Zanes draudzene savāca savu bērnu vecās mantiņas, ko aizvest uz bērnunamu, jo tur bērni bēra smiltiņas tukšās čipsu paciņās.

„Kad iesniegums uzrakstīts, notiek pārbaude – tev ir pusgads laika, lai pierādītu, ka tu vari adoptēt bērnu. Prasības ir ļoti vienkāršas: vai dzīvoklī ir vieta, kur nolikt bērna gultiņu, bērna mantas.

Tad jāiet pie psihologa, tur jāaizpilda tests ar 100 jautājumiem, tu jau redzi, ka kaut kas atkārtojas, kur tevi pārbauda. Psiholoģe bija ārkārtīgi jauka. Centās uzdot dažādus jautājumus, piemēram – ko jūs darīsiet, ja bērnudārza audzinātāja sūdzēsies par jūsu bērnu, ko jūs darīsiet, ja bērns nevarēs izpildīt skolas uzdevumus?

Es teicu, ka izstāstīšu sava bērna vēsturi, jo skolotājai jāzina, ar ko viņa strādā. Un psiholoģe saka: jūs spēsiet to bērnu aizstāvēt. Protams, ka spēšu! Pusgada laikā pie tevis kāds nāk, un tu arī šad un tad aizej parunāties pie tāda kā kuratora. Man tas process nepavisam nebija sāpīgs, pilnīgi nemaz!”

Bet sāpīgi Zane jutās, kad pēc pusgada bāriņtiesas sēdē viņa stājās pretī trim darbiniecēm, kuras var apstiprināt vai neapstiprināt par adoptētāju. „Pārrunas notika pašā krīzes mutulī. Vienā brīdī, kad sēdi viena pati, es jutu – man aizlūst balss...

Kad es to teicu draudzenei psiholoģei, viņa sacīja: „Valsts testēja, vai tu būsi pietiekami laba šai valstij, lai tā tev uzticētu bērnu... Atceros, pēc sarunas teicu sev: tu tā juties, kad biji šajā mirklī viena pati, bet turpmāk tev būs daudz baisākas situācijas, tu būsi viena pati, bet jau kopā ar bērnu...” Tobrīd Zane sāka šaubīties par savu izvēli, tomēr ļāva notikumiem ritēt savu gaitu.

„Piedāvāja puisīti un meitenīti”
Nākamais posms adopcijā – jāiet uz Labklājības ministrijas Adopcijas nodaļu, lai iegūtu informāciju par brīvajiem bērniņiem. Zanei bija četrpadsmitais rindas numurs. Viņas kārta pienāca ļoti ātri, Zane pat vēl nebija paguvusi izremontēt dzīvokli. „Man piezvanīja un teica – ir divi bērni, nāciet pēc informācijas. Es aizgāju un nolēmu, ka vispirms aiziešu pie puisīša.

Tas arī prasa nervus, ar to jārēķinās, ka tu šausmīgi baidies. Bija sarunāts, ka draudzene nāks līdzi. Bet pēc tam izdomāju, ka gribu iet viena. Aizgāju, vispirms bija saruna ar bērnunama vadību. Tas bija tik nepatīkami, jo izrādījās, ka puisītis ir „ar aizturēm”. Bet es jau sākumā biju pateikusi, ka slimu bērniņu nevarēšu ņemt. Tam gan man nepietiktu mīlestības! Konkrētais bērnunams izceļas ar milzīgu neiejūtību.
Man stāstīja – jūs jau redzēsit, ka tas bērniņš nav labs un viņa mammai ir oligofrēnija kādā tur stadijā. Man pēc tā visa vispār negribējās redzēt bērnu, gribējās skriet projām. Bet viņas ieveda mani rotaļu telpā un atnesa bērniņu. Viņš bija puisītis ar atpalicību. Es no viņa atteicos.

Viņas ieveda mani rotaļu telpā un atnesa bērniņu. Viņš bija puisītis ar atpalicību. Es no viņa atteicos.

Tā ir necieņa pret bērnu pateikt – viņš ir tik slikts, ka jūs noteikti viņu negribēsiet! Pat ja bērniņš ir ļoti slims, ir jāmāk to pavēstīt ar cieņu. Vēlāk braucu skatīties meitenīti. Informācija par viņu bija šausmīga. Piedzimusi pirms laika, 1900 gramu svarā, mammai smaga slimība. Puisītim bija skaista bildīte, bet meitenīte bildē izskatījās kā nelaimīgs bērns. Jocīgā kleitā un nobrukušās baltās zeķbiksēs, rokās kaut kāda rotaļlieta. Man nemaz negribējās pie viņas braukt. Bet nolēmu, ka apciemošu visus bērnus, ko piedāvā.”

Pie meitenes Zane brauca „kā uz tukšu variantu”. Bija karsta diena. Bērnunamā, ļoti tālu no Rīgas, tas bija pirmais vietējās adopcijas gadījums. „Tur nāk tie bērniņi, rokās sadevušies, no pusdienām, un es skatos, kurš nu varētu būt? Nu nav tā, ka uzreiz acis iegailas un saku – jā, ir! Bērns tāds klusiņš. Tu sēdi, parunā kaut ko, viņš nekā īpaši uz tevi nereaģē. Nu nav tā, kā raudamromānos, ka tūlīt par mammu sauc. Un tad bija viens brīdis, tas bija neatkarīgi ne ko kā, man bija doma kā zibens – kāpēc ne šo bērnu?”

Pēc dažām dienām Zane atbrauca vēlreiz, viņas sirds jau bija iesilusi, bet bija bail pieņemt izšķirošo lēmumu. Tad no ārzemēm ieradās Zanes draugs, nākamais bērna krusttēvs, viņi kopā vēlreiz aizbrauca uz bērnunamu, un Zane juta, ka mazā meitenīte jau iekritusi viņai sirdī. Zane sarunāja, ka pāris dienas var paņemt mazo pie sevis uz mājām. Kad meitiņa atgriezās bērnunamā, Zane sēdēja pie gultiņas, ko bija aizdevusi draudzene, un viņai bija sajūta – mans bērns ir kaut kur aizvests. Pēc mēneša Līva ieradās Zanes mājās un palika pavisam.

„Tik viegli iemīlēt mazu bērniņu”
Šajā laikā Zanei bija jāpastāsta saviem vecākiem, ka viņa adoptējusi meitu. „Biju ļoti uztraukusies, man rādījās murgi – domāju, tas ir vājprāts. Bet nākamajā dienā aizbraucu, vienkārši izstāstīju, un viss. Māte, protams, nebija laimīga,” Zane atceras.

Pēc tam viņa viena pati brauca pēc sava bērniņa. Viņai gribējās, lai kāds brauc līdzi, jo garš ceļš... Bet neviens nepieteicās, Zane izlēma, ka nelūgsies, tā galu galā ir viņas izvēle – tu esi viena, lūdzu, tas ir tavs liktenis. Pa vidu vēl bija veiktas ģenētiskās analīzes, lai pārliecinātos par bērniņa veselību. Zane ir nomainījusi arī meitas vārdu.

„Aizvedu uz bērnunamu puķīti it kā meitenītes vietā, našķus citiem bērniem. Grupiņā auklīte bija meitenīti sapucējusi, sēž un gaida, nelaiž spēlēties. Meitenīte sēž siltā laikā istabā – viņai baltas slēgtas kurpes, zeķbikses, neilona kleitiņa, divas bantes. Viņa ļoti raudāja, kad es vedu projām. Viņai raudošai izņēmu no matiem tās šausmīgās bantes, uzvilku vieglākas drēbītes, pabaroju... Tā mēs braucām tālāk.”

Pirmo vakaru mājās Zane neatceras. Meitenīte zināja trīs vārdus – mašīna, suns un dzert. Zane atzīst, ka gandrīz apvēmusies, kad pirmo reizi mainījusi viņas autiņbiksītes.

Meitenīte zināja trīs vārdus – mašīna, suns un dzert. Zane atzīst, ka gandrīz apvēmusies, kad pirmo reizi mainījusi viņas autiņbiksītes.

Pēc dažām nedēļām bija Jāņi, un Zane kopā ar Līvu devās pie saviem vecākiem. Zane ļoti uztraucās, kā viņas mamma uzņems bērniņu. „Biju ļoti izbrīnīta, cik mīļi māte viņu pieņēma, laikam nav grūti iemīlēt divus gadus vecu bērnu. Mamma uzreiz sevi sāka saukt par omi, viņu nekad neviens tā nebija saucis, jo esmu vienīgais bērns. Tēti viņa sāka saukt par opi, un tā viss aizrullēja.

Es biju patīkami pārsteigta, cik mīļi un atsaucīgi konservatīvie radi pieņēma meitenīti. No tā man bija bail. Redzi, lai kur tu ej ar bērnu, tas ir pārbaudījums. Visas manas radu tantes, kas visos svētkos man bija prasījušas, kad tad tu precēsies, pieņēma meitenīti. Tas man sasildīja sirdi. Viņas tagad ada meitiņai čībiņas. Nevarēju iedomāties, ka konservatīvajā radu lokā mani sapratīs, jo citiem viss ir pareizi, kā vajag, bet man tā nav.”

Pagājis gandrīz gads, Zane stāsta, ka viņas mazā Līva ir ļoti strauji attīstījusies, sākusi runāt. Zane esot gribējusi rakstīt dienasgrāmatu, bet tam neesot pieticis spēka. Pēc rakstura meitene esot cīnītāja, jau bērnunamā Zane novērojusi, ka viņa ir sava ceļa gājēja, patstāvīga.

„Kad domāju par viņu, atceros, man bija sajūta – ja es šo bērniņu atstāju te, viņai vispār nav nekādas nākotnes. Tu ieej tajā namā, tur visā skaļumā dārd televizors, pusaudži staigā, svētdienā nav, ko darīt. Kāds pasauļojas, kāds skatās televīziju, tāds slimnīcas variants. Es izdomāju – nē, nē, es ņemšu meiteni!”

Līva Zani sauc par mammu, jo tā viņai mācīts, bet viņa drīzāk jūtas kā meitiņas vecākā māsa. No otras puses, kopdzīve ar bērnu esot tik organiska, ka Zane pat vairs nevar iedomāties, ka tas nebūtu viņas īstais bērns.

Kad jautāju, vai Zane ir laimīga, viņa smejas. „Tā ir dzīve, kurai ir pilnīgi cits piepildījums. Ir tā labā sajūta, kad viņa apķeras ap kaklu. Tā gan laikam ir laime. Jo sākumā bērns nezina, kā tas ir – sēdēt klēpī. Līva ir ļoti patstāvīga, un es mācos pārvarēt savu privātīpašnieciskumu, lai veidojas viņas foršā, patstāvīgā personība.

Līva ir ļoti jauka meitenīte. Tas labi, ka viņai ir savs raksturs, viņa nav nekāda nevarīga princese. Pēc piedzimšanas Perinatālās aprūpes nodaļā citiem bērniem mammas bija klāt, bet viņa bija viena pati – miltu pakas lielumā, un viena pati cīnījās – izdzīvos vai ne. Kad viņa tika ārā, kas pēc viņas atbrauca? Ne jau mamma un tētis, bet bāriņtiesas priekšēdētāja, kas pa ceļam bija starp krūtīm sildījusi piena pudelīti.”

Materiāls publicēts sadarbībā ar žurnālu Marta.

Autore: Anda Rožukalne