Paņēmu aizbildniecībā bērnus. Vēlāk no viņiem atteicos…
Bieži dzirdami stāsti par laimīgajām ģimenēm, kas pieņēmušas audzināšanā bērnus no bērnunamiem. Šīs ģimenes rāda pozitīvu piemēru sabiedrībai. Bet ne visi var lepoties ar pasaku, kam laimīgas beigas.
Kad mēģināju savas ģimenes stāstu izstāstīt kādai žurnālistei, viņa labprāt mani uzklausīja, bet tālāk diemžēl tas netika, jo vairākas redakcijas (kuru mērķauditorija ir jaunās māmiņas vai ģimenes) atteicās publicēt šādu informāciju, sakot, ka Latvijā nekas tamlīdzīgs nav iespējams un ka ģimene, kura paņēmusi aizbildniecībā bērnus, krietni pārspīlē vai pat melo. Bet nu par visu pēc kārtas...
Pārpilni mīlestības
Pēc ilgām pārdomām un sarunām, mūsu ģimene nolēma sniegt patvērumu
diviem bērniņiem: puisītim un meitenītei, sešus un piecus gadus
veciem cilvēciņiem. Lai arī man daži bērni bija jau augstskolas
vecumā, daži gāja vidusskolā, bet pastarīši – pamatskolas pirmajās
klasēs, es nejutos izsmēlusi savu mātes mīlestību. Enerģijas bija
pietiekami daudz, lai varētu būt māte vēl kādam bērnam, bet savus
dzemdēt biju par vecu, jo jaunākie bērni dzima, kad man bija jau ap
37 un pēdējās dzemdības bija ļoti smagas. Tādēļ arī šāda izvēle. Nu
jau pirms 7 gadiem, sākot interesēties, par to kā var kļūt par
aizbildni, izrādījās, ka grūtākais ir izkļūt cauri birokrātijas
labirintam. Tā nu es iesniedzu pagasta bāriņtiesā visus
nepieciešamos dokumentus un gaidīju, kad bāriņtiesa izvērtēs, vai
man un vīram kā ģimenei piemīt vajadzīgās spējas un īpašības, kas
nepieciešamas pieņemtu bērnu audzināšanai. Bāriņtiesas pārstāvji
brauca uz mājām un radās iespaids, ka valstij ir vienalga, kā dzīvo
mūsu īstie bērni, bet, lai drīkstētu pieņemt bērnunama bērnus,
bāriņtiesas pārstāvji izložņāja teju vai katru pakšķīti.
Pēc ilgām pārdomām un sarunām, mūsu ģimene nolēma sniegt patvērumu diviem bērniņiem: puisītim un meitenītei, sešus un piecus gadus veciem cilvēciņiem.
Visi kopā
Kad likuma džungļi tika apgūti, bija pienācis laiks izvēlēties
bērnunamu, no kura izņemt bērnus. Mēs ar vīru vairākas reizes
braucām uz kādu Rīgas bērnunamu ciemos pie diviem bērniņiem, viņi
tika paņemti nedēļas nogalē uz topošajām mājām, lai arī mazie
aprastu ar jauno situāciju. Tad pienāca Lieldienas. Lielajās lauku
mājās četriem pamatskolas bērniem pievienojās veselīgais, jautrais
un jaukais Juris (vārds mainīts) ar lielām, dziļām, labsirdīgām,
brūnām acīm un tumšiem, bieziem matiem, un Katrīne (vārds mainīts)
– ļoti kautrīga, klusa, pat izbijusies, jo pirmo reizi mūžā
pametusi bērnunama telpas. Meitenīte bieži raudāja, jo bija
saskārusies ar pavisam ko jaunu un nebijušu. Jurim šīs nebija
pirmās mājas. Kā vēlāk uzzināju, ar dažādiem laika intervāliem viņš
apmēram pa pusgadam bija dzīvojis jau divās ģimenēs. Vienas mājas
bija sniegusi zēna īstā vecmāmiņa. Atteikšanās iemeslus viņu
audzināt ilgāk, es tā arī neuzzināju. Bērnunams atteicās to
izpaust: tā esot konfidenciāla informācija. Man atlika tikai
minēt.
Sākums
Pirmās pāris nedēļas pagāja bērniem aprodot ar jauno ģimeni, un
ģimenei saprotot, ka nu viņi ir balsts šiem bērniem. Katra diena
viņiem bija kā jauns atklājums, jo lauku saimniecībā bija lopi,
putni un daba, ko mazie cilvēciņi līdz šim bija redzējuši tikai
grāmatiņās. Lieldienu olu krāsošana izvērtās par priekpilnu
pasākumu, jo, pirms krāsošanas, olas paši atnesa no vistu kūtiņas
uz istabu un tās izvārīja. Rezultātā nokrāsotas tika ne tikai olas,
bet arī sejas. Zilo vizbulīšu plūkšana iededza sajūsmas dzirkstis
meitenītes acīs. Es uzskatīju, ka ne tikai Juris un Katrīne bija
ieguvēji, bet arī mani bērni ieguva pieredzi. Lai gan jaunākie
bērni mācījās vēl pamatskolas pirmajās klasēs, viņi saprata, ka ir
kļuvuši par brāļiem un māsām bērniem, kas nezināja kā tas ir –
mīlēt un būt mīlētiem. Ar lielu aizrautību viņi mācīja, kā ir būt
bērniem, kā ir būt par brāli un māsu, jo Jurim un Katrīnei tādu
līdz šim nebija.
Viņš runāja par to, kā visus mūs noduršot, nošaušot, sadedzināšot un pēc tam apēdīšot. To normāls bērns pat dusmās neizdomātu.
Un tad...
Pa laikam Juris un Katrīne izstrādāja palaidnības, bet tām neviens
nepievērsām nopietnu uzmanību. Izaudzinot 6 bērnus, saprotu, ka
visi bērni šajā vecumā dara nedarbus. Un šie bērni līdz šim nebija
apguvuši pieklājības normas, sadzīvot prasmi un cieņu pret citiem
cilvēkiem un viņu lietām. Sāpīgais sākās apmēram pēc diviem
mēnešiem, kad Juri gatavoju skolas gaitām, jo rudenī viņam bija
jāiet pirmajā klasē. Sešu gadu vecumā viņš nepazina nevienu burtu,
lai gan bērnunamos ir pedagogi, kam būtu jāsagatavo bērni skolas
gaitām. Juris nevēlējās mācīties. Neizrādīja nekādu iniciatīvu.
Balviņu motivācija nelīdzēja. Pierunāšana arī ne. Mācības notika
spēļu un rotaļu veidā. Ar to uzmanību neizdevās piesaistīt. Beigu
beigās puisēns paziņoja, ka neņemšot pat ēdiena porciju no manām
rokām, jo mājas disciplīna viņam izrādījās par grūtu. Viņš bieži
tika pieķerts melos un sīkās zādzībās. Lai gan dažu zādzību sekas
varēja būt pat letālas. Tika čiepti sērkociņi, ar nolūku
paskatīties, kā pie mājas degtu zālīte. Labi, ka viņš nesaprata, ka
sērkociņi bez kastītes nav aizdedzināmi un ka zaļa zālīte nedeg, jo
citos apstākļos māja, kuras galvenais izejmateriāls ir koks,
nodegtu piecpadsmit minūšu laikā. Manas spēcīgās nervu zāles, ko
biju sākusi lietot, vēl tagad guļ noslēptas nezināmā vietā.
Pārsteidzošākais bija tas, cik īsā laikā Juris vairs nebija
kontrolējams: apziņas trūkumi, apātija, zagšana un melošana bija
kļuvusi par mūsu ģimenes ikdienu. Aizvien biežāk Juris tika
pieķerts ļaunprātīgi plēšot rotaļlietas, piečurājot istabas kaktus,
aizdambējot tualetes podu un zīmīgo zobu pēdu atstāšana istabas
augu lapās, Jurim bija sava veida sports.
Pēkšņi Katrīne skaļi un spalgi sāka smieties. Pilnīgi neadekvāti situācijai. Un tādas reizes vēlāk atkārtojās.
Solījums
Atceros, kā viena no manām meitām noklausījās, ko Juris, iegrimis
sevī, murmināja. Viņš runāja par to, kā visus mūs noduršot,
nošaušot, sadedzināšot un pēc tam apēdīšot. To normāls bērns pat
dusmās neizdomātu. Sākām sazvanīties ar bērnunamu, no kura bērnus
atvedām, lai lūgtu padomu. Pēc kāda laika ieradās psiholoģe. Viņa
izrādīja milzīgu nesaprati, sāka pārmest jaunākajam dēlam, kuram
tolaik bija tikai 8 gadi, ka viņš noteikti slikti izturoties pret
Juri. Bērnunama darbinieki uzstāja, ka ģimene neizrādot pietiekamu
mīlestību bērniem, ka lai kādus “nedarbiņus” bērni darītu, ģimenei
jāatgādina, ka viņi tik un tā bērnus mīl. Jurim viņi ieteica, pēc
nedarba pastrādāšanas man pateikt, ka viņam jaunā mamma ir ļoti
mīļa un tad jau viss būšot kārtībā. Nesapratu, vai tiešām tik
vienkārši viss notiek? Psiholoģe no Jura ieguva publisku solījumu,
ka viņš tagad būšot labs dēls.
Uz Rīgu
Ar laiku pamanīju, ka starp Juri un Katrīni ir dzimusi sāncensība.
Viņi viens otru apmeloja dažādos nedarbos, reizēm vaina tika
novelta pat uz manu 17 gadus veco dēlu, kurš nedarbu pastrādāšanas
laikā nebija mājās. Situācija sāka palikt nepanesama. Sapratu, ka
nevaru nesavtīgi nodoties šiem bērniem, ja apdraudēta manu bērnu
psiholoģiskā labsajūta. Pēc pus gada ilgas neveiksmīgas cenšanās
situāciju uzlabot ar psihologa palīdzību, es uz Rīgu aizsūtīju
iesniegumu par Jura aizbildniecības pārtraukšanu. Process vilkās
lēni, lai gan tika solīts, ka divu nedēļu laikā viss tiks
nokārtots. Rīgas bāriņtiesas pārstāvji mēģināja pierunāt
neatteikties no aizbildniecības. Turklāt pat mēneša laikā netika
izskatīts manis iesūtītais iesniegums. Telefona sarunās teica, ka
sanāksmes dažādu iemeslu dēļ tiekot atliktas. Vēl pēc kāda mēneša,
vairs nespēdama izturēt spriedzi, kas valdīja mājās, pati braucu uz
Rīgas bāriņtiesu un teicu, ka ar Juri vairs mājās nebraukšu.
Protams, pārmetumu upe gāzās man pāri, bet paliku pie sava. Ģimene
jau pārāk bija cietusi no šī psiholoģiskā terora. Tas bija
jāizbeidz. Bāriņtiesā stundas laikā izskatīja iesniegumu.
Darbiniece, kas mani pieņēma, veica pāris telefonu sarunas, un man
par milzīgu pārsteigumu, sāka pārmest, kāpēc Juris nav vests pie
psihiatra uz kārtējo ārstēšanu. Izrādās, ka mēs nemaz nebijām
informēti par Jura veselības stāvokli. Radušajā situācijā atbildīgo
atrast bija neiespējami.
Darbiniece, kas mani pieņēma, veica pāris telefonu sarunas, un man par milzīgu pārsteigumu, sāka pārmest, kāpēc Juris nav vests pie psihiatra uz kārtējo ārstēšanu.
Atskaņas no bērnunama
Atgriezusies mājās viena, mani pārņēma neziņa un depresija, kā
tagad rīkoties. Sapratu tikai vienu: labāk nepaliks. Jo arī
Katrīnei pamazām sāka “augt radziņi”. Sākumā mūs informēja, ka
Katrīnes māte ir ārstējusies Rīgā Tvaika ielas psihiatriskajā
slimnīcā, bet meitenīte ir normāla. Viņai esot nieru mazspēja, kā
rezultātā arī urīna nesaturēšana, tādēļ naktīs viņa piečurājot
gultu. Kā izrādījās, ko dēvēja par slimību, bija niķis. Vēlāk no
Katrīnes izdibinājām, ka bērnunamā bērniem stāstīja, ka naktīs pa
gaiteņiem staigājot dusmīgi vilki. Laikam tādēļ, lai bērni nemaz
nedomātu naktīs staigāt apkārt... Tad audzinātājām ir mazāk darba.
Nav jābūt mācītam psihologam, lai saprastu, ka piecgadīgu bērnu
naktī no gultas ar varu ārā vairs nedabūsi. Aizvedot meiteni pie
ārsta, apstiprinājās, ka nieres ir veselas. Nu cīnījāmies, kā
pratām. Naktīs cēlāmies un modinājām Katrīni, lai aizvestu uz
tualeti. Tas jau bija izveidojies, kā sava veida rituāls. Bijām jau
nonākuši līdz tādam progresam, ka gada laikā, ko Katrīne pavadīja
pie mums, viņa pāris reižu nebija pieslapinājusi gultiņu. Kad sākās
problēmas ar Juri, Katrīne tika pieķerta ļauni smīnot. Arī tas bija
bāreņu nama pirksts. Tur tika piekopta “salīdzināšanas politika”.
Kāpēc tu nevari uzvesties tik labi, kā Jānītis, Pēterītis vai
Anniņa? Viņa jutās pārāka, jo galvenais viņu līdzšinējās dzīvītes
mērķis tika nosprausts ģimenes iegūšana. Bērni man bija stāstījuši,
ka audzinātāji draudējuši, ja viņi slikti uzvedīšoties, nedabūšot
ģimeni.
Šausmas turpinās
To, ka ar Katrīni būs arī lielākas problēmas par gultiņā čurāšanu,
sapratu kādu ģimenes svētku laikā. Bija atbraukuši viesi, kuri, pa
grupiņām izklīduši, pastaigājās pa plašās mājas pagalmu. Istabā
biju es, manas mātes māsa, mana meita un Katrīne. Pēkšņi Katrīne
skaļi un spalgi sāka smieties. Pilnīgi neadekvāti situācijai. Un
tādas reizes vēlāk atkārtojās. Katrīne turpināja Jura iesākto.
Plakāti ar aktieru un dziedātāju attēliem, ko bērni bija salīmējuši
savās istabās pie sienām, regulāri tika skrubināti stūrīti pa
stūrītim. Nedarbi atkārtojās un veidojās no jauna. Pienāca ziema un
raizes dubultojās, jo aukstums vairāk vai mazāk ierobežoja. Pa
lauku vairs tā nevar izskraidīties, kā vasarā. Smaka istabā kļuva
nepanesama, jo telpas ziemas periodā nav iespējams pilnībā
izvēdināt, neizsaldējot istabu. Pienākot pavasarim, biju jau bija
tik tuvu nervu sabrukumam, kā vēl nekad. Centieni Katrīnei iemācīt
lasīt, rakstīt un skaitīt bija tikpat bezjēdzīgi kā Jurim.
Uzvedības uzlabojums bija jūtams tad, kad Katrīne atgriezās no divu
nedēļu ārstēšanās kursa Jelgavas psihiatriskajā slimnīcā. Ārsti
apgalvoja, ka viņai visu laiku bija nepieciešama psihiatra
uzraudzība. To izdevās uzzināt vienotās ārstniecības sistēmas dēļ.
Dakteri sazinājās ar iepriekšējiem Katrīnes ārstiem. Rezultātā,
pienākot pavasarim, arī Katrīne tika aizvesta uz Rīgu. Mēģinājām
atrast atbildīgo personu situācijā, kad mēs netikām informēti par
ārstēšanu, kas nepieciešama abiem bērniem. Tikai saņēmu neveiklu
atvainošanos, par „radušos kļūmi”. Redz, bērnunama audzinātāji
neesot pilnvaroti par šādām lietām runāt, bet direktore bija
laimīga, ka kāds ieinteresējies par “problemātiskajiem
bērniem”.
Mēģinājām atrast atbildīgo personu situācijā, kad mēs netikām informēti par ārstēšanu, kas nepieciešama abiem bērniem. Tikai saņēmu neveiklu atvainošanos, par „radušos kļūmi”.
Salauztās sirdis
Neapgalvoju, ka visiem aizbildņiem tā neveicas, kā nepaveicās mūsu
ģimenei. Vēlāk mēs dzirdējām, ka ir bijuši cilvēki, kas arī guvuši
negatīvu pieredzi sadarbībā ar šo bērnunamu. Kādas paziņas
pozitīvās pieredzes rezultātā, bērnus arī adoptēja. Bet es bieži
domāju vai sagrautas ģimenes un izpostītus bērnu likteņus var
nosaukt par kļūmi? Cilvēki jau nesaprot, kā mēs jutāmies, bieži
tika dzirdēti pārmetumi, kā mēs tā varējām izrīkoties ar maziem
bērniem, dodot viņiem cerību par jaunu ģimeni. Tomēr es ne mirkli
šo rīcību neesmu nožēlojusi. Labāk klausos cilvēku neiecietīgajos
komentāros, nekā pieļauju, ka mani bērni pieredz tās šausmas vēl
kaut stundu ilgāk. Vai valsts birokrātijas dzirnavas, un bērnunama
smagā roka drīkst samalt divu nevainīgu bērnu un viņu jaunās
ģimenes ikdienu? Kopš šiem notikumiem ir pagājuši 7 gadi. Domāju,
ka daudzas lietas aizbildniecības sistēmā nu jau ir sakārtotas.
Tomēr manai ģimenei un man joprojām sāp…
Iesūtījusi: 6 bērnu mamma Inese