Kurā vecumā bērnam atklāt, ka neesam īstie vecāki?

Konsultē nodibinājuma Centrs Dardedze psiholoģe Daina Dziļuma.

Pieredze:
„Ar īsto bērna tēvu izšķīros, kad maziņajam bija nepilns gadiņš. Tā viņš arī gāja un aizgāja, un nekad mūsu dzīvē nav rādījies — dzīvo citā Latvijas pilsētā. Kad meitiņai bija apmēram pusotrs gadiņš, iepazinos ar citu vīrieti, un viņiem izveidojās ļoti, ļoti labs kontakts. Pēc pāris gadiem apprecējāmies, vīrs meitai deva savu uzvārdu. Tagad meitenei ir jau 13 gadi, bet... Mēs nekad viņai neesam stāstījuši par bioloģisko tēvu. Apzinos, ka Latvija ir maza un viņu dzīves ceļi tomēr var krustoties. Kā mums rīkoties? Pusaudža vecums visticamāk nav labākais, kad atklāt patiesību...”


Jāpastāsta pašiem tuvākajiem cilvēkiem!
Bērnam noteikti ir daudz labāk zināt patiesību par savu dzīvi, nekā nezināt. Pat situācijās, kad vecākiem šķiet, ka bērns nekad neuzzinās noklusēto faktu par savu izcelšanos, pastāv iespēja, ka bērns to uzzina un tieši tā arī visbiežāk notiek.
Ir būtiska atšķirība, vai bērns patiesību par savu dzīvi uzzina no vistuvākajiem cilvēkiem, vecākiem, vai neprognozējamā veidā no citiem — paziņām, svešiniekiem. Bērns tādā veidā var piedzīvot ļoti spēcīgas negatīvas emocijas. Šāda situācija būtu traumatiska, jo viņam vistuvākie cilvēki nav teikuši patiesību, tas ir, melojuši, un līdz ar to bērnam zūd drošības izjūta, uzticēšanās, var teikt, zūd pamats zem kājām.
Protams, vislabāk patiesību atklāt jau ļoti agrā vecumā. Pusaudža vecumā jārēķinās, ka bērna reakcijas var būt arī negatīvas, un tomēr labāk ir teikt patiesību, nekā turpināt klusēt. Vēstulē aprakstītajā gadījumā ir svarīgi, ka vecāki bērna priekšā atzīst savu kļūdu — mēs nedarījām pareizi, ka tev to savlaicīgi nepastāstījām. Un tad paskaidrot, kāpēc pirms daudziem gadiem viņi ir izlēmuši jautājumu par meitas bioloģisko tēvu noklusēt.

Tagad meitenei ir jau 13 gadi, bet... Mēs nekad viņai neesam stāstījuši par bioloģisko tēvu.

Kas notiek, ja nepasakām?
Tā kā visbiežāk tiek slēptas sliktās lietas, par ko jākaunas, arī šādas izjūtas, visdrīzāk, bērns attiecinās uz savu dzīvi un sevi, proti, tas ir šausmīgi, ka esmu cita tēta/mammas bērns, tas ir briesmīgi, ka esmu nācis no bērnu nama.
Pat, ja pieņemam — kaut arī realitātē tādu garantiju nav —, ka bērns 100% neuzzinās par saviem bioloģiskajiem vecākiem, šāda nozīmīga fakta noklusēšana atstāj negatīvu iespaidu uz attiecībām, jo grūti iedomāties tuvas attiecības, kurās nav atklātības.

Kad atklāt patiesību?
Kad un kā bērnam stāstīt par citu mammu/tēti? Sarunu noteikti nevajadzētu atlikt ar domu, ka bērns paaugsies un tad labāk visu sapratīs. Gluži otrādi - vislabāk to darīt jau ļoti mazā vecumā un darīt to tieši tāpat, kā mēs runājamies ar mazuli par citām norisēm viņa dzīvē. Protams, tas uzreiz nebūs detalizēts situācijas izklāsts, bet pavisam vienkāršots, bērna vecumam atbilstošs stāsts. Bērnam ir svarīgi saprast savu dzīves stāstu. Vecāki var veidot foto albumu, kurā būtu kādas bildes, piemēram, no bērnu nama vai rokās citai mammai/tētim, kā arī īpašas tās dienas bildes, kad bērniņš nonāca ģimenē. Tas palīdz bērnam saprast savu dzīves stāstu un bērns jūt arī to, ka vecākiem nav kauns par viņa pagātni. Skatoties šādas bildes un runājot ar jau pavisam mazu bērniņu, kurš varbūt vēl tikai norāda uz bildi ar pirkstiņu, vecākiem ir iespēja pašiem pierast pie šādām sarunām. Protams, valodai attīstoties, bērns sāks uzdot arī pirmos jautājumus un uz tiem vajadzētu atbildēt pēc iespējas atklāti, bet mazam bērnam ne pārāk detalizēti, jo tās arī viņu parasti neinteresē.
Lai arī vecāki, bieži ir ļoti satraukti pirms šādas sarunas, kad vēlas atklāt bērnam ziņu par vienu vai abiem īstajiem vecākiem, parasti uztraukumam nav pamata. Mazs bērns pasauli uztver daudz vienkāršāk un parasti viegli pieņem šo informāciju. Bērnam nav tāda priekšstata, ka kāds no veidiem, kā bērns nokļūst pie saviem vecākiem, būtu sliktāks vai nepareizāks par citiem. Ir labi, ja arī vecāki adopciju uztver tieši tā, kā savu ceļu, lai satiktos ar savu bērniņu.

Izvairies no vērtējuma!
Ir vecāki, kas par adopciju sāk runāt, kad bērns sāk uzdot jautājumus par tēmu, no kurienes rodas bērni. Arī tas ir labs veids, kā sākt sarunu par to, ka veidi, kā bērns nokļūst pie vecākiem, var būt dažādi. Stāstot par bioloģiskajiem vecākiem, vajadzētu izvairīties no negatīviem apzīmējumiem, bet drīzāk izmantot tādus formulējumus kā „nevarēja rūpēties, audzināt”. Bērnam augot lielākam, stāsts, gluži dabiski, pamazām papildināsies ar detaļām, jo arī bērns uzdos jautājumus. Protams, par šo tēmu nav jārunā visu laiku. Kad rodas kāds jautājums, tad arī jāatbild bērnam.
Ko darīt, ja bērnu savulaik bioloģiskais tēvs pametis un viņu uzaudzinājusi mamma ar savu jauno dzīvesdraugu? Arī šajā gadījumā jāpastāsta patiesība, kā viss noticis, taču jāizvairās no negatīva vērtējuma. Bērns vai pusaudzis situāciju novērtēs pats! Turklāt nevajag baidīties no tā, ka bērns var vēlēties uzmeklēt bioloģisko tēvu! Arī tas ir tikai dabiski gribēt iepazīt cilvēku, kurš tevi radījis. Parasti šīs jaunās attiecības nemaina bērna un līdzšinējo vecāku attiecības. Jo tāda ir dzīve — ne vienmēr tuvākās attiecības mums izveidojas uz bioloģiskiem pamatiem, nereti tās rodas tieši ar likteņa piespēlētajiem cilvēkiem.

Esmu adoptētais bērns, bet to uzzināju pašā trakākajā tīņa vecumā — man bija 16 gadi.

Pieredzes stāsti no mammam.lv/tetiem.lv lasītājiem:
Inga: "Esmu adoptētais bērns, bet to uzzināju pašā trakākajā tīņa vecumā — man bija 16 gadi. Tobrīd negribēju nevienu redzēt, jo nesapratu, kāpēc mani vecāki neko neteica. Noslēdzos sevī un nevienu nelaidu klāt, tik ar savu labāko draudzeni runājām par šo tēmu. Biju apvainojusies, sāpēja (pirmā reakcija). Pārmetu viņiem vienīgi to, ka paši patiesību neizstāstīja, bet pateicu lielu paldies, ka viņi mani neatstāja. Daudz domāju, kāda būtu bijusi mana dzīve bērnunamā... Esmu laimīga, ka man ir tik jauki vecāki. Tagad maniem vecākiem lielākais prieks un acuraugs ir mana meitiņa. Par bioloģiskajiem vecākiem neko nezinu un, godīgi sakot, pat nevēlos zināt, jo vecāki nav tie, kas uztaisa, piedzemdē bērnu un tad pamet, bet tie, kas rūpējas, mīl un ir blakus tavos dzīves svarīgākajos notikumos."

Santa: "Līdzko bērni sāka interesēties par savu nākšanu pasaulē, pateicu taisnību, un tagad, kad bērni ir jau pusaudži, zinu, ka esmu pareizi darījusi, jo man nav bijis jāmelo. Šai sakarā no bērniem neesmu dzirdējusi nevienu sliktu vārdu. Kad bērni prasīja, kā pasaulē nākuši, sīki izstāstīju visu — gan, kā mēs satikāmies, gan, kā kopā visi laimīgi mājās ieradāmies."

Sarmīte: "Jo ātrāk bērnam teiksit, ka neesat tā māmiņa, kas viņa dzemdējusi, jo labāk. To saku pēc savas pieredzes. Dēliņu paņēmām no slimnīcas trīs dienas vecu.  Kā un kas, tas ir garš stāsts... Jau, sākot runāt, bērnam stāstīju un rādīju bildes, ka šī ir māmiņa, kam tu biji puncī, bet es esmu māmiņa, kas tevi audzina. Reiz bija gadījums, kad otra māmiņa bija ciemos: dēliņš piegāja klāt un tā arī pateica, es zinu, ka tu esi māmiņa, kam es biju puncī, bet šī ir mana māmiņa, kas mani audzina.  Puikam jau deviņi gadi, bet es esmu tā īstā mamma, un mēs esam īstie vecāki. Viegli nav, bet ticiet man, tas ir skaisti! Ir brīži, kad nolaižas rokas, bet tas mazais brīnums, kurš nebija nevienam vajadzīgs, tagad saka: Jūs esat mani mamma un tētis, un tā ir mana ome, un tā ir mana māsa."

Veronika: "Esmu adoptējusi divus brīnumiņus. Tagad jau abiem ir četri gadi. Kad paņēmu dēliņu un meitiņu no bērnu nama, viņiem bija trīs mēneši. Stāstot, ka bērniņš ir adoptēts, grūtākais ir atrast  vārdus, kā to pateikt. Jā, viens no variantiem ir stāstīt, ka tu nebiji manā puncītī, bet citas tantes puncītī. Šobrīd arī pati pie šī varianta pieturos, domājot, ka ar laiku bērnu jautājumi paši uzvedinās — kā stāstīt tālāk. Daloties savā pieredzē, varu tikai teikt, ka nevajag baidīties adoptēt. Neticēju, bet tā tiešām notiek. Ieraugot kādu konkrētu bērniņu, nostrādā kaut kāds klikšķis — tas ir mans bērniņš (mans dēliņš un meitiņa nebija vienīgie bērni, kurus redzēju bērnu namā).