Būt viesģimenei vai adoptēt?

Es zinu, ka šie jautājumi ir neizsmeļami, neatbildami un ļoti smagi, taču, kamēr Latvijā ir tik daudz bērnu namu un atstātu bērniņu, mums ir par to jādomā un iespēju robežās jāpalīdz.

Viss sākās ar to, ka janvāra sākumā manu meitu Annu ievietoja Bērnu Gaiļezerā, kur veseļojāmies nedēļu. Pāris dienas palātu dalījām ar mazu meitenīti – 7 mēnešus vecu Samantu, kura ir no kāda bērnu sociālās aprūpes nama Rīgā. Par viņu šo laiku rūpējās māsiņas un tie cilvēki, ar kuriem viņa dalīja palātu. Sākumā tā bija kāda ģimene no Rīgas, tad mēs ar vīru. Līdz Samantas satikšanas brīdim bērni bērnunamos man bija vien TV un internetā aprakstīta problēma un raisīja līdzjūtību, taču ne iedziļināšanos šajos jautājumos, jo „mani jau tas neskar” (nosodāmi, zinu…).

Zinu, ka pēc gada zvanīšu atkal un taujāšu par Samantu. Bet pagaidām es katru dienu viņu atceros un domās mīļoju gluži kā savu bērniņu.

Taču brīdis, kad sastapu Samantu un vairs nedalīju, kurš ir mans, kurš svešs bērns, brīdis, kad mazais cilvēks tev saķer rociņu, prasās klēpī un smaida par kutināšanu, par mīļu vārdu, ir tik emocionāls, ka vienīgā doma, kas pavada mani vēl tagad, jau esot prom no slimnīcas – kā palīdzēt mazajai Samantai, vai varam savā ģimenē uzņemt vēl vienu mazuli blakus esošajiem diviem – trīsgadīgajai Annai un Samantas vienaudzei Līvai! Sadzīves apstākļi un finanses šo jautājumu padara sāpīgu, taču viesģimenes statusa iegūšana (proti, ģimene, kas kontaktējas ar bērnu, uz laiku uzņem savā dzīvesvietā, palīdz, gādā utt.) šķiet labs risinājums... līdz brīdim, kad Pētera Kļavas atziņa un pašas veselais saprāts liek aizdomāties – kā bērniņš jutīsies, kad pēc jaukas ciemošanās, izklaidēm un rūpēm atgriezīsies bērnu namā?

Vai mazajai Samantai nebūs milzīgas sirdssāpes, ka viņai ir mammīte-krustmammīte, kura tomēr negrib viņu visu laiku sev blakus? Vai viņa kādā brīdī nevainos sevi, ka kaut kas ar viņu nav kārtībā, ja jau „krustvecāki” neņem viņu uz pastāvīgu dzīvi pie sevis? Varbūt labāk ņemt par krustbērnu jau skolas vecuma bērniņu, kurš saprot, ka ir krustvecāki, pie kuriem ciemojas, un tad atgriežas bērnu namā?

Līdz Samantas satikšanas brīdim bērni bērnunamos man bija vien TV un internetā aprakstīta problēma un raisīja līdzjūtību, taču ne iedziļināšanos šajos jautājumos.

Dienā, kad izrakstīja meitiņu, taču Samanta bija jāatstāj viena pati palātā, mani pārņēma milzīga grūtsirdība… Nākamajā dienā piezvanīju uz bērnu namu, lai noskaidrotu Samantas līdzšinējo dzīves gājumu. Izrādās, viņai ir vecāki, taču Samanta ir izņemta no ģimenes janvāra sākumā it kā vecāku „sociālo problēmu” dēļ. Vecākiem tiek dots gads, lai mainītu situāciju, apstākļus un atgūtu bērniņu. Arī abi vecāki esot bērnu nama audzēkņi, bez kaitīgiem ieradumiem, taču „netiekot paši ar sevi galā”... Vairāk neko nezinu, taču laipnā darbiniece pa telefonu teica, ka vecāki, viņasprāt, mainīšoties, ka viņi interesējas par meitenīti un grib laboties. Pēc gada situācija būs skaidra – vai mazā Samanta ir atpakaļ ģimenē  vai nav un gaida audžuģimeni. Pagaidām neviena ģimene nevar pretendēt uz Samantas adopciju vai viesģimenes statusu.

Es ceru un ticu, ka būs labi. Sirds man nedaudz mierīgāka, zinot, ka vecāki ir un vēlas laboties, taču zinu, ka pēc gada zvanīšu atkal un taujāšu par Samantu. Bet pagaidām es katru dienu viņu atceros un domās mīļoju gluži kā savu bērniņu.