Valsts tērē 30 miljonus eiro gadā 1200 bērnunama bērnu aprūpei

Daudziem no ģimenēm izņemtiem bērniem patīk bērnunamā, un šeit tiešām izskatās jauki. Bērniem ir pieejami dators, televizors, interešu pulciņi. Tomēr šajā glīti atjaunotajā bērnunamā izaug cilvēki, kuri nav gatavi patstāvīgai dzīvei. Trīs no Priedītes (Daugavpils) audzēkņiem pēdējo piecu gadu laikā ir izdarījuši pašnāvību. Vismaz trim divdesmitgadniecēm, kuras šeit uzaugušas, tagad pašām ir piedzimuši bērni, un viņas ir tos pametušas. Divi mazuļi jau adoptēti, bet divi aug šajā pašā bērnunamā, kur dzīvoja viņu mammas.

Mums jau tā pašvaldībā tik daudz tukšu ēku! Kur paliks tie cilvēki, kuri ieguvuši augstāko izglītību darbam ar bērniem? Tāpēc es joprojām nevaru piekrist, ka mums nav vajadzīgi bērnunami - tā domā kāda pašvaldības atbildīgā amatpersona

Beidzot Labklājības ministrijā atzīst — bērnunamu sistēma atražo cilvēkus, kuri nespēj par sevi parūpēties un veidot ģimeni. Taču tā vietā, lai gādātu par ģimenisku vidi katram bez vecāku uzmanības palikušajam, valsts šogad sāk īstenot 90 miljonus vērtu «deinstitucionalizācijas plānu», kas paredz līdz 2023. gadam visu bērnunamu vietā izveidot… mazākus bērnunamus! Katrā nebūtu vairāk par 24 audzēkņiem. Vai tas ir labākais risinājums bērniem, un kāpēc Latvijā tik ilgi turpina pastāvēt bērnunami?

Mamma pameta, meita pameta…
Cik vien Valērija (22) atceras mammu un tēti, viņi vienmēr bijuši reibonī vai paģirās. Tāpēc meitene ar mazo brāli dzīvoja savā vaļā. Kad sociālais dienests nolēma bērnus izņemt no ģimenes, vecvecāki piekrita kļūt par aizbildņiem. Taču viņi nebija ne rātni, ne izpalīdzīgi bērni, tāpēc vecmamma atteicās par viņiem gādāt, un 13 gadu vecumā Valērija ar brāli nokļuva Priedītē. Meitenei šīs pārmaiņas patika — vienmēr silta gulta, ēdiens, apģērbs un daudz draugu, kuriem līdzīga dzīves pieredze. Tad 17 gadu vecumā Valērija pati kļuva par māti. Trīs mēnešus pēc dzemdībām dzīvoja jauno māmiņu atbalsta centrā Avotiņi Naujenē, meitiņa bija kopā ar viņu. Bet, kad Valērijai palika 18 un Daugavpils pašvaldība viņai kā bērnunama audzēknei piešķīra dzīvokli, jaunā sieviete, tieši tāpat kā reiz mamma, sāka dzert, lietot draugu sagādātas ripiņas un par meitiņu aizmirsa. Mazā pirmos divus dzīves gadus pavadīja bērnunamā Kalkūni, pēc tam Priedītē. Mamma reizi pa reizei iegriezās, bet pārstāja meitu apciemot, kad bāriņtiesa atrada bērnam audžuģimeni. Tagad meitenītei ir četri gadi, un viņa atradusi vecākus — ir adoptēta.

«Kamēr meita dzīvoja bērnunamā, viņas mamma uzskatīja, ka tas ir normāli. Tāda ir daudzu bijušo bērnunamu audzēkņu uztvere. Kā man teica kāda no meitenēm: «Es tā dzīvoju un izdzīvoju! Arī mans bērns izdzīvos,» stāsta Daugavpils bāriņtiesas locekle Natālija Smirnova, kura 15 gadus seko bērnunama Priedīte darbībai un secinājusi: tas jāslēdz. Lai cik labs būtu bērnunams, tas nespēj bērnam sniegt galveno — ģimenisku vidi.

Viskaitīgāk un visdārgāk
Lai gan pašvaldībai viena bērna uzturēšana iestādē izmaksā daudzreiz dārgāk nekā audžuģimenē, vietvaras turpina uzturēt bērnunamus. Tieši ar daudzām nullēm rakstāmie skaitļi arī slēpj atbildi uz jautājumu, kāpēc bērnunami turpina pastāvēt.

No veselā saprāta viedokļa pašvaldībām nebūtu jāuztur sistēma, kurā bērniem «viskaitīgākais pakalpojums ir visdārgākais», saka Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļas vadītāja Laila Grāvere. Tomēr tieši tā notiek — pašvaldības turpina finansēt bērnunamus, lai uzturētu darbavietas un ēkas. To neslēpj arī Daugavpils domes Sociālo jautājumu komitejas priekšsēdētāja Helēna Soldatjonoka: «Milzu līdzekļi ir ieguldīti ēkas renovācijā. Un tagad šī ēka paliks tukša? Mums jau tā pašvaldībā tik daudz tukšu ēku! Kur paliks tie cilvēki, kuri ieguvuši augstāko izglītību darbam ar bērniem? Tāpēc es joprojām nevaru piekrist, ka mums nav vajadzīgi bērnunami,» viņa skaidro.

Autors: Gunita Nagle

Avots: Irir.lv

Visu rakstu lasiet “Ir” 27. septembra numurā