Viesturs Rudzītis: "Adoptējamais bērns jāiemīl ļoti pakāpeniski"
Šogad labdarības maratonā "Dod pieci” atbalstīs ģimenes, kas nolēmušas uzņemt bērnus no bērnunamiem. Top atbalsta programma "Plecs", kas savu darbību sāks jau nākamgad, kļūstot par jaunu spēlētāju ārpusģimenes aprūpes sistēmā un nodrošinot tiešu atbalstu un saikni ar ģimenēm, kas gatavas savās mājās uzņemt bērnunamu bērnus. Cilvēkiem būs iespēja saņemt nepieciešamo informāciju un atbalstu vienuviet.
Piedāvājam nelielu ieskatu sarunā ar psihoterapeitu Viesturu Rudzīti par to, ko nozīmē adopcija, un ar kādām emocionālajām grūtībām ir jārēķinās cilvēkiem, kas vēlas adoptēt bērnu no bērnunama.
"Kad mums pašiem dzimst bērns, viņš ienāk mūsu dzīvē
pakāpeniski. Mēs kā bērni esam sapņojuši, kā būs, kad mums
pašiem būs bērni. Kad apprecamies, mēs domājam, kā tas būs, kad
iestāsies grūtniecība. Kad tas notiek, tad grūtniecības sākumā
ir grūtniecības toksikoze, kas savā ziņā ir tāda kā
psihosomatiska iekšējā cīņa – vai es to bērnu varu pieņemt vai
nē. Vēlāk sieviete sāk sajust augļa kustības... Tas ir
laiks, kad jau abiem vecākiem ir skaidrs, ka atpakaļceļa vairs
būt nevar. Bērns tiek pieņemts. Viņš piedzimst un tu
viņu pieņem tādu, kāds viņš ir. Tā pamazām notiek sava
bērna pieņemšas process.
Gribas, lai viss notiek uzreiz, bet tas nav iespējams. Ir jādod sev laiks, jāielaiž sevī, lai iemīlētu. Ja šo periodu sasteidz, tad bieži vecāki nonāk pie mazvērtības sajūtām.
Bet, kad adoptē, piemēram, trīs gadus vecu bērnu, tad
visas šīs fantāzijas atnāk kā lavīna. Ja sev jājautā – vai es
šo bērnu mīlu? Vai es viņu pieņemu? Tas viss ir it kā sevi
“čakarēt”... Tas nozīmē, ka adoptējamais bērns sevī ir
jāielaiž ļoti pakāpeniski. Tāpat tas būs 10 reizes ātrāk kā dabiskā
veidā.
Tas ir tāpat, kā tad, kad apprecamies ar partneri, kuram jau ir
bērns. Gribas, lai viss notiek uzreiz, bet tas nav iespējams. Ir
jādod sev laiks, jāielaiž sevī, lai iemīlētu. Ja šo periodu
sasteidz, tad bieži vecāki nonāk pie mazvērtības sajūtām. Ja šis
periods ir maksimāli lēns, nesasteigts un dabisks, tad rezultāti ir
labi".
Trīs bez vecāku gādības palikušo bērnu ārpus ģimenes
aprūpes formas, kas nav bērnunams:
Aizbildņi. Pārstāv bērnu intereses un tiesības
līdz pilngadībai.
Audžuģimenes. Rūpējas par bērnu, kamēr viņš vēl
nevar atgriezties bioloģiskajā ģimenē vai tikt adoptēts.
Adoptētāji. Bērnu uzņem savā ģimenē.
Tāpat ir viesģimenes. Šajā gadījumā bērns netiek
pilnībā izņemts no bērnunama, taču nodrošina saskarsmi ar bērnu
vismaz brīvdienās un svētkos.