Ilze: "Kad mazais nonāca pie manis, viņam bija izpuvuši visi zobiņi!" Grūta, bet vajadzīga saruna, kā varam palīdzēt bērnunamu bērniem

Sarunā piedalās audžumamma, žurnāliste un #dodpieci akcijas vēstnese Evita Puriņa, radio pieci.lv labdarības maratona #dodpieci ētera balss Magnuss Eriņš, LTV1 raidījuma Kurš ir kurš? vadītāja aktrise Zane Daudziņa un Rāmavas Depkina muižas pārvaldniece Ilze Stefaņenkova, kura adoptējusi divus bērnus, vēl viens ir viņas aizbildniecībā.

Kāda ir jūsu saikne ar šo tematu?
Evita: – Mēs ar vīru jau divus gadus esam audžuģimene, zinām, kas notiek sistēmas virtuvē. Nav noslēpums, ka ikvienam bērnam ir nepieciešama ģimene, tomēr pašlaik Latvijā ir vairāk nekā pusotrs tūkstotis bērnu, kas dzīvo bērnunamos. Nereti viņu stāsts nav laimīgs – piedzīvojuši vecāku nāvi, vardarbību vai nevēlēšanos uzņemties jebkādu atbildību.

Juridiski brīvie un caurmērā veselie bērni ir adoptēti, savukārt tie, kuru vecākiem tiek dota iespēja laboties, nonāk audžuģimenēs vai bērnunamā.

Mūsu ģimenē aug trīs pašu bērni, un par audžuģimeni esam kļuvuši diviem bērniem. Pirmais, nepilnus divus gadus vecs bērns, pie mums bija apmēram gadu un pēc tam atgriezās pie saviem bioloģiskajiem vecākiem. Par otru bērnu rūpējamies jau ilgāk nekā gadu.

Ilze: – Mans stāsts ir netipisks. Apmēram pirms trīspadsmit gadiem aktīvi strādāju mediju biznesā, tomēr pēdējos divus gadus dzīvoju ar apziņu, ka tas nav mans aicinājums. Par spīti tam, ka biznesā bija iespēja realizēt savus mērķus un ambīcijas, nejutu piepildījumu. Izlēmu pārdot biznesu un atrast savu dzīves ceļu.

Dievs atklāja, ka man jādodas uz bērnunamu un jākļūst par mammu kādam no bērniem. Brīdī, kad izlēmu adoptēt savu vecāko meitu, kurai tobrīd bija septiņi gadi, uzzināju, ka citā bērnunamā aug viņas brālītis. Vēlāk tapa skaidrs, ka tai pašai mātei ir atņemts arī trešais bērns. Šobrīd manā un vīra Mareka ģimenē aug septiņi bērni, no kuriem trīs pie manis nonāca adopcijas procesā.

Magnuss: – Esmu dzimis deviņdesmitajos gados, pēc Padomju Savienības sabrukuma, un ne ģimenē, ne tuvāko paziņu lokā neesmu saskāries ar cilvēkiem, kas ir adoptēti vai adoptējuši.

Pat ja kāds bijis adoptēts, spējis integrēties sabiedrībā tā, ka neesmu to manījis. Līdz #dodpieci akcijai man nebija ne mazākās nojausmas par to, kas notiek bērnunamos. Bija radusies ilūzija, ka bērnunams ir vieta, kur uzturas bez ģimenēm palikušie bērni un par viņiem rūpējas profesionāļi. Nebiju arī informēts, cik ilgs ir process, lai ģimene iegūtu aizbildņa, audžuģimenes vai adoptētāja statusu. Uzzinot, kāda ir patiesā situācija, var rasties milzīgs šoks.

Zane: – Pēc savas pieredzes varu teikt, ka desmit gadu griezumā palaikam sevi pieķeru pie domas, kas ir tas, kas man liedz reaģēt atsaucīgi uz šo problēmu. Manā gadījumā vienmēr atduros pret to, ka nedzīvoju viena. Šobrīd ģimenē esam pieci, tāpēc ir ļoti svarīgi ņemt vērā pilnīgi visu ģimenes locekļu viedokli.

Zinot, ka no agra rīta līdz vēlam vakaram esmu aizņemta darbā, kas, manuprāt, šobrīd arī ir mana misija, nezinu, vai spētu uzņemties pilnvērtīgu atbildību par vēl vienu dzīvību. Būtībā, ja spertu šādu soli, paņemtu bērnus savai mammai, kura tuvojas 80 gadu slieksnim. Tas nebūtu godīgs lēmums.

Sabiedrībā valda arī dažādi aizspriedumi, kas, jūsuprāt, cilvēkus attur uzņemties šādu atbildību?
Ilze: – Uzskatu, ka mūsu sabiedrībai ir nepilnīgas zināšanas par šiem tematiem. Savukārt nezināšana izraisa bailes.

Evita: – Atceros, mēs ar vīru domājām, kā būs, ka mūsu bērniem tagad uz kādu laiku būs jāsadzīvo ar citu bērnu, taču viņiem nebija nekādu jautājumu, tas likās pašsaprotami. Jau pēc trešās dienas viņi šo bērnu uztvēra kā savējo. Manuprāt, tas ir milzīgs ieguvums pašu bērniem – parādīt, ka tas nav ārpus normas.

Arī man sākumā bija bail no cilvēku jautājumiem. Brīžiem nepameta sajūta, ka man par šo izvēli ir jāattaisnojas. Sabiedrība vēl joprojām nespēj to pieņemt. Īpaši ārstniecības iestādēs uzdod ļoti daudz neadekvātu jautājumu.

Ilze: – Kad paņēmu bērnus, biju viena, vēl nebiju precējusies. Šķita, ka cilvēki no malas mani vēro ar interesei – nu kā tad viņa tagad viena tiks galā? Lai gan pareizāk būtu uzdot jautājumu – kā es varu viņai palīdzēt? Savukārt, kad bija jātiek pāri vairākām ar audzināšanu saistītām problēmām, komentāri no radinieku puses bija – nu ko tu gribi, viņi ir bērnunama bērni, tādi gēni. Ir lietas, ko nākas pieņemt.

Zane: – Bet tā taču ir arī tradicionālās ģimenēs! Arī mūsu vecāki audzināšanas procesā uz kaut ko pievēra acis.

Magnuss: – Svarīgi, lai ģimenei ir kopīga misijas apziņa, tad nekādi ārējie apstākļi to nevar sašķobīt.

Zane: – Manuprāt, sabiedrība ir pietiekami empātiska un vēlas palīdzēt, bet trūkst informācijas, kā to izdarīt. Jāveido sistēma, kurā var piedalīties visi. Piemēram, ja ir ģimene, kas būtu gatava uzņemties šo atbildību, bet nedara to finansiālu apsvērumu dēļ, tad ir kāds, kas palīdz. Un otrādi – ja kāds var veltīt laiku un uzmanību šiem bērniem, tas ir jādara.

Mums nav pat pētījuma, cik daudz cilvēku vēlētos kļūt par audžuģimenēm, bet šķērslis, piemēram, ir nepietiekami iztikas līdzekļi, maza vai nepiemērota dzīvojamā platība. Sadarbojoties to visu var risināt. Atceros kādu stāstu, kā Kanādā vecs vīrs pēc brīvprātības principa devās uz tuvējo slimnīcu vienkārši palīdzēt. Viņš baroja, ģērba, spēlējās ar bērniem, kurus tuvinieki nenāca apraudzīt. Vēlāk medicīnas māsas redzēja, kā mainās bērnu uzvedība, viņi burtiski atplauka.

Ilze: – Jautājums par iešanu uz bērnunamiem nav viennozīmīgs. Laikā, kad devos ciemos pie sava otrā bērna, katra atvadīšanās bija milzīga trauma – ar asarām un sāpēm. Katru reizi no jauna ir jāpiedzīvo, kā cilvēks iet projām. Tāda labās tantes vai onkuļa nākšana un iešana var veicināt arī to, ka bērns absolūti nocietinās. Kāda jēga pielaist kādu sev tuvāk vai uzticēties, ja visi vienmēr aiziet?

Zane: – Ir jāmaina sabiedrības doma, ka paņemt bērnu nav nekas dīvains. Latvijā ir neskaitāmas ģimenes, kas veselības dēļ nemaz nevar tikt pie bērniņa. Kāpēc mēs ļaujam milzīgu skaitu bērnu adoptēt uz ārvalstīm?

Evita: – Adoptēt var tikai juridiski brīvus bērnus, un tā ir liela problēma, jo bērnunamos pārsvarā ir bērni, kuru vecākiem tiek dota iespēja laboties. Tā kā mums ir audžuģimenes statuss, daudzi jautā – kā jūs tā varat, iemīlēt bērnu un tad atdot? Bet runa jau nav par mani!

Ja ir iespēja kādam bērnam palīdzēt vismaz uz laiku, tad tavs egoisms kļūt otršķirīgs. Arī tas viens gads bērnam ir ļoti svarīgs. Atšķirība ir tik milzīga – cik traumēts pie mums atnāca pirmais bērniņš no bērnunama, un cik normāls ir bērns, kas bija audžuģimenē.

Kādas ir sistēmas lielākās problēmas no valsts viedokļa?
Ilze: – Adopcijas sistēmā ir daudz problēmu. Manas meitas un dēla adopcijas process ilga apmēram trīs gadus. Pa šo laiku pie manis nonāca dokuments ar informāciju, ka mātei piedzimis trešais bērns. Tā kā juridiski viņš vēl bija pie mātes, bāriņtiesā iesniedzu dokumentu, lai mani informē, ja arī šis bērns tiks izņemts no ģimenes. Ilgu laiku nebija nekādas ziņas, bet man tas nelika mieru, tāpēc vēlreiz ar šo jautājumu devos pie bāriņtiesas.

Izrādījās, ka trešais bērns jau pusgadu bija izņemts no ģimenes. Viņš bija pabijis krīzes centrā un citā audžuģimenē. Manuprāt, būtu loģiski, ja par šā bērna izņemšanu no ģimenes vispirms paziņotu man, jo biju iesniegusi dokumentu ar šādu lūgumu, turklāt pie manis jau dzīvoja šā bērna bioloģiskais brālis un māsa. Sociālais dienests, bāriņtiesa, adopcijas vai audžuģimeņu nodaļas atrodas vienā ēkā, taču savā starpā šīs institūcijas nesadarbojas, un tā ir liela problēma.

Vēlāk izrādījās, ka jaunākais brālis četrus gadus, teorētiski esot īstās mātes uzraudzībā, bija svaidīts no ģimenes uz ģimeni. Pie mums šim piecus gadus vecajam bērnam jau bija piektās mājas. Latvijas likumdošana nosaka: ja vecākiem dažādu iemeslu dēļ tiek atņemts viens bērns, katrs nākamais no jauna iet šim procesam cauri. Kaut gan realitātē, ja vecāki nav spējuši uzņemties atbildību par vienu bērnu, ir maz garantijas, ka viņi tiks galā ar nākamo.

Stipri šaubos, ka tos pirmos četrus gadus sociālais dienests bija interesējies par mazāko šīs ģimenes atvasi, jo, kad bērns nonāca pie manis, viņam bija izpuvuši visi zobi, nerunājot par citām fiziskajām un psiholoģiskajām problēmām. Ja tā bija augsta riska ģimene, kā iespējams, ka četrus gadus šis bērns bija neredzams?

Evita: – Protams, valsts paredz audžuģimeņu sagatavošanas kursus, bezmaksas psihologa konsultācijas un audžuģimeņu atbalsta grupas, bet realitātē ilūzijas, kā viss notiks, sabrūk, līdzko bērns ienāk ģimenē.

Mūsu pirmais audžubērns Pļavnieku bērnunamā bija nodzīvojis apmēram pusotru gadu, un pie mums nonāca ar dažādām psiholoģiskām traumām, piemēram, spēcīgi sita galvu pret dažādām virsmām, nemitīgi agresīvi pieprasīja ēdienu, un ar to visu ir jātiek galā.

Valsts struktūra uz bērniem skatās kā uz datiem, nevis dzīviem cilvēkiem. Kādā intervijā Daugavpils bērnunama direktore reiz teica: “Mums bērnunamā vajag vairāk bērnu, jo tad samazināsies telpu uzturēšanas izmaksas.” Laukos bērnunams ir darbavieta, pašvaldībām tas ir ienākumu avots. Jāmaina attieksme – mums jāiestājas par to, ka šie bērni ir daļa no mums, nevis tikai mapīte plauktā. Vai pirms vēlēšanām bērnunamu politika kādam šķiet aktuāls jautājums? Nē!

Ilze: – Gan man, gan bērniem bija iespēja izmantot dažādu psihologu palīdzību. Lielākais jautājums ir par speciālistiem, cik kompetenti viņi sniedz kvalitatīvas konsultācijas, un kāds ir personīgais kontakts ar klientu. Mammas darbs nav viegls, ikdienā visas problēmas ir jārisina pašai.

Evita: – Savukārt tām ģimenēm, kas bērnu adoptē, psiholoģiskā palīdzība tiek nodrošināta tikai pirmos divus gadus, taču reālās problēmas bieži vien sākas vēlāk, kad bērns paaugas. Septiņos vai desmit gados, kad viņš sāk prasīt, kur ir mani vecāki. Kad kaut kas sāk nepatikt.

Magnuss: – Uzskatu, ka to, kāpēc pilnvērtīgai bērna dzīvei ir nepieciešama ģimene, ir jāsāk mācīt jau skolā. Lai mēs jau preventīvi sagatavotu sabiedrību, kas spēj uzņemties atbildību arī par bērniem, ko vecāki atstājuši. Tāpat, lai bērni nonāktu ģimenēs, topošajiem vecākiem ne vien jātiek pāri savām bailēm un neziņai, bet jāpārvar arī milzīga birokrātijas siena. Tajā brīdī, kad sapratīsim, ka tas nav nekas dīvains un sarežģīts, viss strauji mainīsies.

Zane: – Mana pieredze rāda, ka šāda tipa kampaņas – aicinājums piesprādzēties vai nebraukt dzērumā – ir tiešām mainījušas sabiedrības apziņu. Kopumā domāšana par to, kā varu palīdzēt citiem, mūsos urda procesu, kas liek sev uzdot jautājumus – kāpēc neesmu laimīgs? Kā man pietrūkst? Kāpēc nav piepildījuma?

Vai adopcija, aizgādniecība un kļūšana par audžuģimeni tiešām ir vienīgais veids, kā palīdzēt?
Zane: – Vistiešākā saskare ar šo tematu mums ar vīru ir krustdēls. Pirms sešiem gadiem piedalījos akcijā Latvijas lepnums, un izlēmām kļūt par krustvecākiem puisim ratiņkrēslā, kurš arī ir bērnunama bērns. Viņam gan tobrīd bija 22 gadi, bet skaidrs, ka atbalsts ir nepieciešams jebkurā vecumā.

Evita: – Tas ir mīts, ka bārenis pēc astoņpadsmit gadu sasniegšanas nu ir pieaudzis un vairs nav bērns bez vecākiem.

Mēs taču saviem vecākiem esam bērni līdz sirmam vecumam. Citreiz arī divdesmit vienu gadu vecam jaunietim ir vajadzīgs atbalsts. Diemžēl mūsu valstī, līdzko bērns ir sasniedzis pilngadību, viņš tiek iemests lielajā dzīvē ar minimālu finansiālu atbalstu un bez jebkādas psiholoģiskās palīdzības.

Iespējams, būs cilvēki, kas vēlēsies paņemt bērnus, racionāli neapsverot savas reālās iespējas – gan fiziskajā, gan garīgajā ziņā. Domāju, ka vēlme uzņemties atbildību ne par savu bērnu nerodas vienā dienā. Tā ir tāda kā misijas apziņa, kas nav dota visiem.

Zane: – Man gan šķiet, ka tie, kurus tas neuzrunā, nekad to nedarīs. Mediju aktivitāte par šo tēmu liek domāt – es nevaru savā ģimenē uzņemt bērnu, bet ko es varu darīt?

Pirmām kārtām ir svarīgi atsaukties uz tādiem labdarības projektiem, kas uzrunā. Protams, finansiālais aspekts šiem bērniem nereti ir atrisināts, bet arī ziedot naudu ir labāk nekā palikt vienaldzīgam. Manuprāt, ikvienam būtu vērts ir uzdot sev jautājumu – kur es varu būt noderīgs?

Evita: – Ir ļoti normāli, ka visiem cilvēkiem nav aicinājuma paņemt savā ģimenē bērnu, bet ir jāsāk runāt, ka tā nav vienīgā iespēja, kā palīdzēt. Es ceru, ka ar laiku bērnunami kļūs arī atvērtāki sabiedrībai. Cilvēki varēs veltīt savu laiku, piemēram, vedot pastaigās zīdaiņus, ko divas auklītes nevar pilnvērtīgi izdarīt. Lai cilvēks varētu doties uz šo iestādi ar jautājumu – kā varu palīdzēt?

Ilze: – Vislielākais atbalsts bija mani vecāki. Tagad saprotu, cik liela nozīme ir arī krustvecākiem, lai kaut vai vienu vakaru varu aiziet uz koncertu. Pēc tam vecāki atnāks mājās daudz laimīgāki un piepildīti. Man ir draudzene, kas mums ar bērniem regulāri dāvina biļetes uz Operu. It kā sīkums, bet tas ir liels pasākums – mēs sapucējamies un dodamies uz izrādi. Audzinot bērnus, bija brīži, kad jutos tik sagurusi, ka piedāvājumi pieskatīt bērnus, nopļaut mauriņu vai nomazgāt logus būtu lielākā dāvana.

Magnuss: – Mums vēl ir daudz jāaug, lai kļūtu par sabiedrību, kas redz plašāk un spēj parūpēties ne tikai paši par sevi, bet arī par citiem.

Foto: Toms Norde, no žurnāla "OK!" arhīva

Teksts: Kristīne Geida, žurnāls "OK!"

Informācija no ziņu portāla Kasjauns.lv