Pieņemt savā ģimenē svešu bērnu - ko tas nozīmē. Jēkabpiliešu Elīnas un Sandra Bataragu stāsts

Sistēmas bērni. Kad pirmo reizi izdzirdēju šo jaunlaiku terminu, es stipri sabijos. Jo īstenībā ar šo vārdo apzīmē nevis vienkārši bērnus, kas aug bērnunamos, bet gan bērnunamu sistēmas salauztas, iztukšotas vai mazvērtības kompleksu pārpilnas personības. Protams, viss bieži sākas ar nelabvēlīgiem apstākļiem ģimenē, un nepavisam negribu teikt, ka visos bērnunamos personāls būtu nevērīgs vai vienaldzīgs pret šiem bērniem.

Nē, tur ir daudz jauku un rūpīgu cilvēku. Taču ar to nepietiek, jo bērnunama iemītniekiem savu zīmogu uzspiež pati sistēma. Šie bērni nereti ir iebaidīti, ar psiholoģiska rakstura traumām, jo katram jācīnās par uzmanību, par atzinību, lai nekļūtu par izstumto, lai nenāktos ciest no citu bērnu izsmiekla un vardarbības. Kā labot šo sistēmu? Tikai likvidējot to. Vai arī – vienkārši izraujot bērnus no sistēmas ciešajiem apskāvieniem.

Audžubērni ģimenē  

Jēkabpilieši Elīna un Sandris Bataragi ir jauni un pozitīvi cilvēki, kuriem nav vienaldzīgi līdzcilvēku likteņi. Viņi jau krietni pirms "Dod pieci" aktivitātēm pagājušā gada nogalē skaidri zināja, ka ir gatavi kļūt par audžuvecākiem. Nu jau septiņus mēnešus viņu pašu meitiņa Hanna (4 gadi) mācās dalīties un rotaļāties ar jauno ģimenes locekli Rūdolfu (2 gadi; vārds mainīts), bet kopš decembra ģimenei pievienojusies arī Katrīna (8 gadi; vārds mainīts) – bērns ar īpašām vajadzībām.

Var teikt, ka Rūda bērnība jau ir salabota, Katrīnai gan vēl priekšā garš ārstēšanās un adaptācijas process, tomēr galvenais – visi ģimenes locekļi lieliski saprotas savā starpā un priecājas, ka ir atraduši cits citu.

Par to pārliecinājos arī es, satiekot kuplo ģimeni Rīgā neilgi pirms jaunā Bērnu rotaļu un attīstības centra atklāšanas.

– Lēmums pieņemt ģimenē audžubērnu no bērnunama parasti nerodas tāpat vien – tam visbiežāk ir kāds dziļāks pamats vai varbūt nepārvarama tieksme dalīties ar kādu dzīvespriekā un mīlestībā. Kā šis lēmums nobrieda Bataragu ģimenē?

Elīna: – Man un Sandrim audžubērnu jautājumā domas un sajūtas vienmēr bijušas ļoti līdzīgas. Vēlme uzņemt ģimenē bērnunama bērnu mums abiem bija jau sen. Es pati kopš bērnības esmu domājusi par to, cik nepareizi ir, ja bērnam jādzīvo bērnunamā. Aptuveni 10–12 gadu vecumā manī bija radusies strikta pārliecība, ka man nebūs pašai savu mazuļu, kamēr vien bērnunamos būs bērni.

Zemapziņā tas varbūt saistīts arī ar to, ka mana vecmāmiņa zaudēja vecākus agrā bērnībā un bija spiesta pelnīt iztiku, strādājot kolhozā jau kopš sešu gadu vecuma. Šis stāsts mani bērnībā stipri iespaidoja. Beidzot mēs ar vīru esam piepildījuši savu sen loloto vēlmi – dalīties emocijās, māju sajūtā un rūpēs ar saviem audžubērniem.

– Rūdis jūsu ģimenē ienāca pērnvasar. Obligātajos audžuvecāku kursos tikko bijāt apguvuši teorētisku informāciju par audžubērniem, bet tad pēkšņi – konkrēts bērns ar individuālām vajadzībām, raksturu, veselības problēmām.

Elīna: – Atšķirībā no Katrīnas, kuru meklējām paši, Rūdi pirmo reizi ieraudzījām tikai tad, kad mums viņu atveda. Jā, zinājām, ka viņam ir vecmāmiņa ar invaliditāti, kura audzina divas Rūda vecākās pusmāsas, bet viņa nevarēja uzņemties rūpes par mazuli. Lai gan bāriņtiesa pa telefonu teica, ka Rūdis ir vesels, tas, izrādās, nozīmē tikai to, ka nav nopietnu saslimšanu.

Dokumentos, kurus saņēmām līdz ar Rūdi, atklājām vairākas veselības problēmas, nemaz nerunājot par to, ka bērns bija fiziski novārdzināts. Ienākot mūsu ģimenē, viņš pusotra gada vecumā svēra aptuveni septiņus kilogramus. Kauli un āda – burtiskā nozīmē. Viņš bija tik viegls, ka varēju ilgu laiku viņu nest uz vienas rokas, nejūtot ne mazāko nogurumu.

Mums ir liels prieks par to, ka Rūdis beidzot iemācījās niķoties, pretoties, raudāt, jo tā bērns signalizē, ka viņam kaut kas neiet pie sirds.

Rūdis dūšīgi ēd jau kopš pirmās dienas, viņš ir mūsu lielās ģimenes sparīgākais ēdājs (smaida). Protams, sākumā devām viņam ne vien veselīgu un spēcinošu ēdienu, bet arī sintētiskos vitamīnus, lai organismā atjaunotos izsīkušie resursi. Rūdim bija ādas, elpceļu un citas problēmas, bet ar tām divu mēnešu laikā tikām galā.

Tomēr vislielākās raizes mums ar vīru darīja viņa psiholoģiskais stāvoklis – mazajam puisītim nebija nekādu bērnam raksturīgu emociju izpausmju, viņš raudzījās pasaulē vienaldzīgi, tukšām acīm. Tas bija kaut kas līdzīgs depresijai. Ne viņš raudāja, ne smējās, ne niķojās. Un tikai pamazām, pacietīgi un uzmanīgi radinot viņu pie jaunajiem apstākļiem, ļaujot viņam sajust, ka viņš tagad pieder pie mūsu ģimenes, viņš emocionāli atvērās un sāka mums uzticēties.

Mums ir liels prieks par to, ka Rūdis beidzot iemācījās niķoties, pretoties, raudāt, jo tā bērns signalizē, ka viņam kaut kas neiet pie sirds. Tagad audžudēlā nevar ne pazīt toreizējo trauslo bērniņu. Viņš ir dzīvespriecīgs, veselīgs, dažkārt atļaujas pat ņemt nost mantas lielajām meitenēm. Viņš ir pastiepies garumā, vajadzīgajās vietās parādījušies veselīgi apaļumi, un viņam ļoti patīk, ka viņu kutina.

– Tad nobrieda lēmums par otru audžubērnu…

Sandris: – Dažu mēnešu laikā Rūdis jau bija tik ļoti iedzīvojies mūsu ģimenē, ka visu varējām darīt tikpat brīvi kā iepriekš, kad mums bija tikai Hanna. Gājām pastaigās gar Daugavu, kaut kur tālāk dodoties vai braucot uz tirgu, salikām bērnus tandēma ratos, lai ātrāk varētu tikt uz priekšu. Tā pamazām viss iegāja parastajās sliedēs, un jutām, ka pienācis laiks pieņemt ģimenē otru audžubērnu, kā jau sākotnēji bijām plānojuši.

Elīna: – Kamēr tikām pie Katrīnas, pagāja krietns laiciņš, jo meklējumu procesā bija sarežģījumi. Sazinājos ar Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekciju un teicu, ka mēs esam gatavi uzņemt ģimenē meiteni vecumā no 5 līdz 10 gadiem, bet saņēmu atbildi, ka tādu bērnu neesot un vairākas ģimenes jau gaidot rindā uz šādām meitenēm bez brāļiem un māsām. Mums piedāvāja paņemt divus vai trīs bērnus no vienas ģimenes, bet abi ar vīru esam cieši nolēmuši pagaidām vairāk par diviem audžubērniem neuzņemt, lai varētu nodrošināt viņiem pienācīgu aprūpi un lai paši nepārdegtu no pārmērīgas slodzes. Zinu, ka arī citām audžuģimenēm bērnu meklējumi norit visai lēni.

– Kā tā? Kur tad noslēpti tie 1200 bērnunamu bērni, par kuriem ziņo mediji un par ko liecina arī oficiālie valsts institūciju dati?

Elīna: – Pirmā problēma – Valsts bērnu tiesības aizsardzības inspekcijas mājaslapā publiskotā informācija par pieejamajiem bērniem neatbilst reālajai situācijai. Otra problēma – nav minēts bērnu veselības stāvoklis. Lielākā daļa šo bērnu nav veseli, un reti kurš ir gatavs uzņemt slimus bērnus. Iemesls nav meklējams cilvēku vērtību skalā, bet gan neinformētībā.

Sabiedrībā ir daudz aizspriedumu par tādām slimībām kā HIV, C hepatīts un citām. Daudzi nezina, ka ar šīm saslimšanām mūsdienās var labi sadzīvot un apkārtējie ar tām var nesaslimt, ja ievēro piesardzību. Par šiem jautājumiem ir jāinformē sabiedrība. Tas palīdzētu daudziem bērnunamu bērniem ātrāk atrast mājas.

– Varbūt tāpēc daļai bērnu, kuriem ir lielākas veselības problēmas, it kā tiek uzlikts neredzams, bet labi sajūtams sistēmas zīmogs – tevi neviens negribēs!

Elīna: – Tas ir kā apburtais loks. Uzņemošās ģimenes ļoti bieži atsakās no bērniem ar dažādām saslimšanām. Un, manuprāt, ar laiku bāriņtiesas pārstāj lolot cerības atrast šiem bērniem ģimeni. Un tā bērni tiek norakstīti.

Arī mūsu audžumeitu neviens mums nepiedāvāja – mēs viņu atradām citādi. Mēs sakām, ka Ziemassvētku vecītis mums atsūtīja vēstuli. Kad iepazinu audžumeitu, domāju – kāpēc kādam šķiet, ka šis bērns nav gana labs? Kāds ir iemesls? Jo Katrīna IR gana labs bērns, un viņi visi tādi ir, ja nokļūst pie īstajiem vecākiem.

Protams, ir kaut kādi riski, ka viņi varētu izturēties agresīvi pret ģimenē esošajiem bērniem vai ka audžuvecākiem būs grūti tikt ar viņiem galā. Tomēr šos riskus var maksimāli samazināt, atrodot bērnam piemērotu ģimeni. Reizēm šķiet, ka iestāžu darbinieki negrib nopūlēties un tērēt daudz laika ģimenei piemērotu bērnu meklējumos.

Dažreiz viņi tikai pasaka, ka tas ir sarežģīts bērns, ka tur vairs neko nevar darīt. Runājot par diagnozēm – mūsu audžumeitas gadījumā man ir tāda sajūta, ka bērnam noteiktas tādas diagnozes, kuru smaguma pakāpe veidojusies sistēmas bezdarbības rezultātā. Šobrīd gan to droši nevaru apgalvot. Lai to noskaidrotu, nepieciešams ilgāks laiks.
Bērns ar īpašām vajadzībām?

– Elīna, savā blogā Manas debesis rakstāt, ka jums nepatīk formulējums "bērns ar īpašām vajadzībām". Varbūt esat izdomājusi, kā būtu labāk?

Elīna: – Man nepatīk šķirot bērnus un iedalīt viņus kādās īpašās grupās. Varbūt tāpēc, ka īpašas vajadzības, manuprāt, ir katram no mums – gan bērniem, gan pieaugušajiem. Sanāk, ka mūsu sabiedrībā tiek kultivēts kaut kāds ideālais modelis – kādai jābūt sievietei, kādam jābūt vīrietim, kā jāuzvedas bērnam.

Galu galā mēs neviens īsti šiem standartiem neatbilstam un mums visiem jāsecina, ka mēs neesam pareizi. Piemēram, mūsu audžumeita vienkārši ir bērns, kuram jāatrisina dažas veselības problēmas. Un viss! Piemēram, vai  cilvēku ar vāju imunitāti varam saukt par cilvēku ar īpašām vajadzībām? Tieši tāpat ir ar mūsu audžumeitu – viņai ir veselības problēmas, bet šoreiz tās atšķiras no apkārtējo veselības problēmām.

Turklāt, jo vairāk runāju ar vecākiem, kuriem ir bērni ar īpašām vajadzībām, jo vairāk pārliecinos, ka mūsu audžumeitas problēmas ir salīdzinoši nelielas. Salīdzinājumā ar tiem bērniem, kuriem tiešām ir lieli veselības sarežģījumi (nevar pārvietoties, paši nevar paēst, daudz bojājumu fiziskajā ķermenī u. c.), Katrīnas problēmas vismaz ir risināmas, un mēs jau esam sākuši to darīt.

Kādas ir šo īpašo bērnu reālās iespējas dzīvot parastu, ikdienišķu dzīvi? Jo vairāk par to domājām, jo vairāk uzzinājām, ka daudziem  paziņām, radiem, draugiem pašu ģimenē ir bijušas šādas un līdzīgas diagnozes, bet mēs par to pat nenojautām.

Un tad tapa skaidrs – ja šie bērni aug ģimenē, kur viņiem tic, kur viņus mīl, tad daudz kas ir iespējams, bet, ja viņi dzīvo sistēmā, attīstība nenotiek. Tad šos bērnus gaida pansionāts. Un tur viņi nodzīvotu visu savu atlikušo dzīvi, pat nezinot, ka varēja būt citādi...

– Kā mainījās jūsu sajūtas, pamazām iepazīstot audžumeitu?

Elīna: – Varu atzīties, ka, pieņemot audžumeitu, iekšēji biju sagatavojusies lielam karam ar sabiedrību. Man šķita, ka viņu nepieņems. Bet viss izrādījās citādi. Starp mums ir daudz cilvēku, kuri pret šādiem bērniem izturas ar iecietību, sapratni, mīlestību un cieņu.

Un kādēļ gan ne? Arī bērni ar tiešām smagām diagnozēm grib būt laimīgi un ir to pelnījuši. Domāju, ka viss, kas notiek internetā, televīzijā un žurnālu rakstos, ir atmodinājis sabiedrību.

Cilvēki labāk saprot šīs problēmas, daudzi iesaistās, mainās attieksme pret novārtā pamestajiem bērniem, mazinās aizspriedumi, sabiedrība ir gatava viņus pieņemt.

– Katrīna jūsu ģimenē ir tikai nedaudz vairāk par mēnesi, bet esat jau paspējuši aizvest viņu pie vairākiem speciālistiem, arī pie fizioterapeita.

Elīna: – Pašlaik lielākās raizes mums ir par viņas kājām, bet ceru, izdosies to atrisināt vismaz tā, lai pārvietošanās būtu pēc iespējas ērtāka un mazāk sāpīga. Tam nepieciešams neatlaidīgs darbs un ticība. Tagad viņa valkā ortopēdiskos apavus un var doties tikai īsās pastaigās. Mums jau ir bijusi pirmā tikšanās ar fizioterapeitu, bet viņš uzreiz nevarēja atklāt īsto cēloni. Iespējams, iemesls ir psiholoģiska rakstura, bet izpaužas fiziski.

– Jūs ar Sandri jau esat veiksmīgi palīdzējuši Katrīnai pārvarēt pirmo emocionālo spriedzi jaunajos apstākļos. Stāstījāt, ka viņas emocionālais stāvoklis sākumā bija pilnīgi pretējs Rūda noslēgtajam raksturam.

Elīna: – Jau tad, kad tikai tikos ar Katrīnu bērnunamā, redzēju, cik ļoti viņa emocionāli pieķeras cilvēkiem, kas pret viņu izturas draudzīgi. Kad neilgi pirms Ziemassvētkiem pārvedu viņu mājās, emocijas un mīļums plūda pāri malām – viņa gribēja samīļot pat pilnīgi svešus cilvēkus veikalā, bet mūsu draugiem un paziņām, ar kuriem tikāmies svētkos, viņa, daudz negudrojot, metās klēpī.

Protams, visi to uztvēra pozitīvi un ar smaidu, tomēr pakāpeniski sāku radināt Katrīnu piebremzēt savus jūtu uzplūdus, skaidroju, ka svešam cilvēkam nevar mesties ap kaklu. Tā nu katru reizi, kad kaut kur dodamies, pārrunājam, kā jāuzvedas, kas jāsaka un kad nevajag runāt, piemēram, ja es runāju ar dakteri. Pēc tādām pārrunām ir manāmas izmaiņas viņas uzvedībā.

Bija jauki, kad vizītē pie fizioterapeita pēc apskates un pārrunām, viņa man klusītiņām pajautāja: “Mēs taču jau esam pazīstami! Vai tagad drīkst?” Es apstiprinoši pamāju, un viņa samīļoja nu jau pazīstamo dakteri. Viņš to uztvēra ļoti draudzīgi. Tas mani nepārsteidz – viņa visiem patīk.
“Te ir tavas mājas! Punkts!”

– Katrīnai ir astoņi gadi, tātad viņai jāiet skolā.

Elīna: – Jā, viņa ir sākusi mācīties Antūžu speciālajā internātskolā. Katru rītu ar skolas autobusu viņa dodas uz skolu, un pēc stundām visus bērnus pārved mājās. Katrīna mācās pēc atvieglotas mācību programmas, lai gan, manuprāt, viņai potenciāli ir labākas spējas. Lai tās realizētu, nepieciešams laiks. Tagad prioritāri ir jāsakārto viņas psiholoģiskais stāvoklis.

Saistībā ar skolu bija arī kāds savdabīgs gadījums. Kad pēc svētku brīvdienām Katrīnai pirmo dienu bija jāiet uz skolu, es viņu pamodināju, un viņa par šo pavisam ikdienišķo faktu bija tādā sajūsmā, ka visu rītu staigāja pa māju, visiem paziņodama: “Mammu, tu mani pamodināji! Tu pamodināji mani, mammu, lai es ietu uz skolu!” Tas bija tik mīļi! Pieļauju, ka tas ir bijis viņas slēptais sapnis – lai mamma viņu pamodinātu pirms došanās uz skolu.

– Bērniem, kas ir pabijuši bērnunamos, nereti ir ļoti neparasta loģika – viņi mēdz intuitīvi slēpt savas īstās izjūtas, jo baidās saņemt sodu. Vai kaut ko līdzīgu esat novērojusi arī Katrīnas uzvedībā?

Elīna: – Nu jau Katrīna ir daudzmaz ar mums apradusi un saprot, ka viņai nav ne no kā jābaidās. Ja nu vienīgi no mazā Rūda, kas mēdz atņemt lielajām meitenēm mantas, jo emocionāli jūtas pārāks par nedrošo Katrīnu (smaida). Taču nesen Katrīna mani pārsteidza, pēkšņi paziņojot, ka pēc stundām paliks internātskolā un nebrauks mājās.

Es, protams, par šādu paziņojumu ļoti uztraucos un intensīvi pārcilāju prātā visas sarežģītās situācijas, lai saprastu, ko darām nepareizi. Taču, kā vēlāk izrādījās, viņa mani vienkārši pārbaudīja – gribēja zināt, kā es reaģēšu (šādu domu izteica kāda audžumamma ar lielāku pieredzi).

Kad nākamreiz sākās runas par nebraukšanu mājās, es stingri pateicu, ka viņa katru rītu brauks uz skolu un katru vakaru brauks mājās. “Te ir tavas mājas! Punkts!” Katrīna bija ļoti priecīga par tādu atbildi un reaģēja ļoti emocionāli, beigās vēl šķelmīgi piebilstot: “Es zinu!”

Ik dienas man Katrīnai jāatkārto, ka viņa ir superīga, skaista, gudra, un tāda viņa arī tiešām ir, tikai pašai tam jānotic.

Pagaidām viņas aizsargpoza ir: “Es nevaru, man nesanāk!” Es zinu, ka viņai sanāk, vienkārši kādā brīdī viņa to nevēlas darīt. Ja bērnam vairākus gadus ir skaidrots, ka viņš nav gudrs, tad galu galā viņš to pieņem kā faktu un pat necenšas kaut ko mainīt.

Tāpēc ir jābūt ļoti uzmanīgiem ar piezīmēm un replikām. Bērni ir jāstimulē ar uzslavām un labiem vārdiem – pat tad, ja tiešām nesanāk tik labi, kā varbūt gribētos. Bet bērns cenšas, un tas ir galvenais. Nākamreiz noteikti sanāks labāk.

Katrīnas progress jau ir jūtams šī viena mēneša laikā, kamēr viņa ir pie mums (starp citu, to ievēroja un pozitīvi novērtēja arī bāriņtiesas komisija, kas nesen mūs apciemoja, un mūsu draugi). Es redzu, ka viņas skatiens kļūst aizvien tīrāks, ka viņa aizvien vairāk un skaidrāk sāk runāt. Sākumā ne vienmēr varējām saprast, ko viņa saka, bet arī tagad tie, kas viņu nepazīst, ne vienmēr saprot. Neraugoties uz diagnozi, vide, kurā viņa atradās, diemžēl nestimulēja runas attīstību. Tā nu pamazām mācu viņai arī pareizi un skaidri runāt, nelietot vārdus no bēbīšu valodas repertuāra.
Ģimenē, kur saprot un samīļo

– Jūsu stāstā viss izklausās tik vienkārši un jauki, it kā bērna ienākšana audžuģimenē notiktu bez jebkādiem sarežģījumiem. Kā uz to visu reaģē jūsu pašu meitiņa Hanna?

Elīna: – Gluži bez sarežģījumiem jau neiztikām. Jāatzīst, ka pašā sākumā mēs rīkojāmies kļūdaini – Sandris pārņēma Hannu, es vairāk biju kopā ar Rūdi. Hanna to uztvēra tā, ka tagad mamma ir projām no viņas. Kad Sandris aizbrauca komandējumā un man nācās būt nemitīgi kopā ar abiem bērniem, viss iegāja pareizajās sliedēs.

Esam mācījušies no pašu kļūdām. Tagad Hanna nejūt nekādu konkurenci, starp bērniem valda saskaņa, jo esam izvēlējušies piemērotu taktiku – kādā brīdī, kad citu bērnu nav blakus, samīļoju Hannu, pēc iespējas vairāk saku, ka viņa ir mana mīļā meitiņa, un aprunājos ar viņu, lai viņa sajūt, ka nekas nav mainījies.

Tāpat arī ar Rūdi un Katrīnu atsevišķi aprunājos un samīļoju. Tā viņi jūt, ka ir īpaši. Bet, kad viņi visi ir kopā, pret visiem attieksme ir vienāda. Tad uzrunāju viņus visus kopā: “Mani mīļie bērni!” vai “Kā man ir paveicies ar bērniem!” Līdz ar to viņiem savā starpā nav sacensības.

Katrīnai kā jaunpienācējai gan dažreiz it kā mazliet parādās tieksme sacensties, bet es domāju, ka tas ir milzu uzmanības trūkuma dēļ, kas bijis daudzu gadu garumā.

– Kā sākas parasts rīts jūsu mājās? Vai ir liela kņada un burzma?

Sandris: – Nē, nekādas kņadas nav. Rūdis parasti ceļas pirmais, viņš mums tas agrais putniņš. Tagad, kad ir bērnudārzs un skola, abas meitenes zina, kas viņām jādara – celšanās, mazgāšanās, ģērbšanās un brokastošana notiek mierīgi, bez trokšņa. Es aizvedu Katrīnu līdz skolas autobusam, kas no rīta paņem visus internātskolas bērnus un vakarā atved atpakaļ. Rūdim vajag tikai iedot paēst, un viņš ir mierīgs.

Elīna: – Mēs parasti ceļamies septiņos. Tad, kad visi aiziet un Sandris ir darbā, mājās paliekam tikai mēs ar Rūdi un mierīgi baudām rītu. Rūdis labi guļ diendusu – var nogulēt līdz trīs stundām. Tad nu es daru savus mājas darbiņus – to jau netrūkst nekad. Vakarā bērnus liekam agri gulēt – sākam procedūru astoņos, un pusstundas laikā jau visi ir gultās. Tad mēs ar Sandri varam mazliet laika atlicināt sev.

– Elīna, vai jūs kā žurnāliste paspējat uzrakstīt arī kādu rakstu medijiem, kaut vai, lai asinātu spalvu?

Elīna: – Nē, kopš mums ir audžudēls, es no visiem darbiem esmu atteikusies. Arī iepriekš īpaši daudz nestrādāju, vairāk nodarbojos ar projektiem, ko varēju uzrakstīt naktīs, kad Hanna gulēja, bet tagad to nedaru, lai pietiktu enerģijas dienas darbiem. Man jābūt žirgtai un priecīgai mammai!

– Tad jūs varat izpausties kā žurnāliste savā blogā Manas debesis. Jāatzīst, ka tā tiešām ir visai vērtīga un arī talantīgi uzrakstīta lasāmviela. Jūs noteikti varat dot daudz labu padomu topošajām audžuģimenēm.

Elīna: – Jā, tas arī notiek. Sazināmies gan vairāk ar interneta starpniecību. Ir cilvēki, kuri raksta, lai paustu atbalstu manam blogam, un saka paldies, ka pasaku vārdos to, ko citas ģimenes ir tik daudzus gadus jutušas un domājušas. Jautājumi ir vairāk no tiem, kas vēlas kļūt par audžuvecākiem, bet šaubās, ko darīt, ja nesaskanēs, ja neizdosies.

Es necenšos radīt ilūziju, ka, paņemot bērnus ģimenē, viss būs perfekti. Tā dzīvē nenotiek. Tomēr iedrošinu, ka viņi tiks galā ar visām problēmām, ja būs tam gatavi

Teksts

Gunta Kļaviņa, "Patiesā Dzīve"

No portāla Kasjauns.lv