Citāda adopcija jeb Neiespējamais kļuvis iespējams

Gandrīz darba intervija
Ar šo rakstu gribu piesaistīt uzmanību. Tiesa, ne sev, bet kādam cilvēkam, kurš, iespējams, tieši šobrīd ir uztraucies un gaidu pilns. Darbiniece, iedrošinoši pieturēdama pie pleca, viņu iebīda pa kabineta durvīm, un tur nu viņi sēž – divi svešinieki. Vīrietis un sieviete. Viņš instinktīvi nojauš, ka vajadzētu iepatikties, bet viss ķermenis kļuvis smagnējs, un, nezinādams, kur likt rokas, viņš tās iešauj caurajās kabatās. Psiholoģītei, kā viņu te, bērnunamā, dēvē, klēpī vairākas dokumentu mapes. Tur par viņu. Viņam nekad nav paticis brīdis, kad tās izceļ no dzeltenā skapja. Tas nesola neko labu. Jo nekā laba jau arī tur nav. Kavējis skolu, bēdzis, zadzis, vairākas reizes bijis slimnīcā, arī psihenē. Nekas nesanāks, iešaujas prātā.


Nepieņems. Neņems. 
Svešie kaut ko prasa – laikam par skolu un labu uzvedību, bet vārdi izgaist, tā arī līdz apziņai netikuši, un viņš neatbild. Psiholoģīte, pieklusinājusi balsi, kaut ko viņiem nočukst, un viņš ar pašu acs kaktiņu uzmet skatienu – jā, sejas izteiksmes ir mainījušās. 
Izgāzies. 
Neņems. 
Viņš zagšus paskatās uz durvīm."

Kavējis skolu, bēdzis, zadzis, vairākas reizes bijis slimnīcā, arī psihenē. Nekas nesanāks, iešaujas prātā.
 

Lielākoties tieši tāda ir bērna un potenciālo vecāku pirmā tikšanās. Gandrīz vai darba intervija. Arī secība visnotaļ līdzinās pieņemšanai amatā – pirms abas puses viena otru ierauga vaigā, pirmo iespaidu par mazo cilvēku rada papīri, kas nosūtīti adoptētājiem, un tikai tad seko (vai neseko) saruna dzīvajā, parasti kabinetā. Teikšu, kā ir – ja mani pusaudžu gados tamlīdzīgi testētu un intervētu, neviens nebūtu tik traks, lai mani pieņemtu. Turklāt vēl man vajadzētu pārdzīvot atteikumu – kā jau jebkuram, kura CV un intervija neatbilst pieprasījumam. Bet runa ir par bērnu. Un pamatu pamatos stāsts ir par attiecībām. 


Mēs daudz esam runājuši par to, ka Latvija 2021. gadā būs valsts bez pēckara laika paliekas – bērnunamiem. Es no sirds gribu savu Latviju bez tiem. Mana komanda – “Pleca” cilvēki, kas deg par šo ideju – vēlas to pašu. Un esmu pilnīgi pārliecināts, ka ikviens no jums, kas iesaistījies “Pleca” kustībā, ziedojis naudu labdarības maratonā “Dod Pieci” vai sekojis līdzi raidījumu un rakstu sērijai “Sistēmas bērni”, kas atklāja bērnu aprūpes skaudro realitāti, – katrs no jums un mēs visi kopā alkstam ieraudzīt savu valsti bez bērnunamiem. 

Fakti liecina, ka tas ir iespējams. Ņemsim kaut vai adoptētājus – Latvijā ir vairāk nekā 150 cilvēku, kas vēlētos adoptēt, un viņu skaits arvien pieaug. Morāli nobriedušas ģimenes, kuras ir gatavas un spējīgas savas vērtības un jēgpilno dzīves skatījumu nodot nākamajām paaudzēm. Turklāt – viņi negaida perfektu zīdaini ar blondiem matiņiem. 

Tikmēr paši bērni, mitinādamies iestādēs, ilgojas pēc tā paša – pēc ģimenēm. Tātad mums ir bērni, kas vēlas sirds siltumu un mājas, un ir ģimenes, kas gribētu to visu nodrošināt. 
Tad nu palīdzēsim viņiem satikties. Pa īstam.  
 

Attiecības kā prioritāte – arī dokumentos
Jau kopš vasaras sākuma “Plecs” kopā ar Bāriņtiesu asociāciju strādājis pie atbildīga sistēmiska modeļa, kurš bērniem, kas vecāki par diviem gadiem, un adoptētājiem palīdzētu iepazīties pēc iespējas dabiskākos apstākļos un maksimāli ievērojot bērna intereses. Tik tikko “Plecs” kopīgiem spēkiem ar Bāriņtiesu asociāciju un Labklājības ministriju (LM) panācis, ka mainās LM iekšējie noteikumi – tagad adopcijas procesam ir gluži cita pieeja, proti, oficiāli pateikts, ka tieši emocionālā saikne ir prioritāte numur viens. Līdz ar to esam sasnieguši to, ka papīros vairs nav neviena attaisnojuma, lai nedarītu tā, kā bērnam un ģimenei būtu labāk. 

Tomēr izmaiņas dokumentos neatbild uz jautājumu, kurš, kad un kā tās īstenos. Objektīvi vērtējot, bāriņtiesas ir pārslogotas. Tāpēc mēs, “Plecs”, atklāti un publiski sakām: lieciet to uz “Pleca” pleciem! Pateicoties jūsu ziedojumiem, mums šobrīd pietiek naudas, lai realizētu šo soli, un bērnu vārdā to noteikti atradīsim arī ilgtermiņa mērķiem.
 

Pēc iespējas dabiskāk
Kāpēc mēs to uzņemamies? Teikšu, kā ir – es apbrīnoju ārpusģimenes aprūpē nonākušu bērnu. Lai kā man dzīvē būtu gājis, viņa pieredze ir daudz skarbāka, nekā vispār spēju iedomāties. Viena nodevība sekojusi nākamajai, un tomēr viņš – par spīti visam – saviem pāridarītājiem jeb pieaugušajiem dod vēl vienu iespēju. Un pēc tam – vēl vienu. Viņš nečīkst, bet iet uz priekšu – kā nu māk un var. Tādas bērnības nedrīkstētu būt nevienam, un esmu gatavs darīt visu iespējamo, lai viņš no aprūpes nama izkļūtu pēc iespējas ātrāk. 
No šī mirkļa “Plecs” kopā ar Bāriņtiesu asociāciju sāk – sistemātiski un visā Latvijā, nepārtraukti un neatlaidīgi – organizēt tikšanās pasākumus, kuros potenciālie vecāki bērnus un bērni – pieaugušos varētu iepazīt brīvā un nepiespiestā gaisotnē. Tālu no kabinetiem, toties krietni tuvāk satikšanās brīnumam – ejot pārgājienā, rotaļājoties, uzsitot futeni, sēžot pie ugunskura, sarunājoties, smejoties, uzmetot pa skatienam vai uz brīdi pakāpjoties sāņus... Kā jau dzīvē. Tikai attiecības – ir bijušas simpātijas abu starpā vai ne – izšķirs to, vai sekos arī oficiāls norīkojums par iepazīšanos, un uz jautājumu “vai tu gribētu ar viņiem tikties vēlreiz?” bērns ar pilnām tiesībām varēs atbildēt gan apstiprinoši, gan noliedzoši. 

Praksē bieži redzam, ka neviens pirms satikšanās nezina, ko gaidījis īstenībā. Iecerējuši trīsgadīgu meitenīti, vecāki pieņem deviņgadīgu puisīti. Vai – divas māsiņas. Pusaudzis, kurš bērnunamā nicīgi izteicies par “babuļiem”, neviļus atplaukst, sajutis pirmspensijas vecuma omītes pāri plūstošo siltumu. Tas ir iemesls, kāpēc runājam par satikšanās brīnumu.
Šajā vietā es varētu arī likt punktu. Galvenais ir pateikts. 

Vēl tikai aicinājums iesaistīties un sadarboties. Labklājības ministrija, bāriņtiesas, bērnunami, audžuvecāki un adoptētāji – visa informācija un anketa potenciālajiem vecākiem atrodama “Pleca” mājaslapā (www.plecs.lv)
Atbalstīt “Plecu” aicināts arī ikviens, kurš, izlasījis šo rakstu, ir ar mani vienisprātis. Lai viss darbotos ilgi un laimīgi, vajadzēs vēl vairāk draugu nekā šobrīd. Jo šī tālu nav vienīgā atbildība, ko uzņemamies, lai sasniegtu mērķi.
Vilcināties nedrīkstam. Bērni gaida.