Viņu adoptēja no Latvijas uz ASV un vēlāk atdeva prom citai ģimenei. 31 gadu vecās Anas stāsts

Medijs “New York Post” vēstī, ka tagad 31 gadu vecā Šērmere dzīvo Kvīnsā. 2000. gadā īsti pēc Jaungada tēvs viņu aizveda uz viņas labākās draudzenes māju un teica, ka viņa šeit nedēļu padzīvos. Draudzenes mamma viņai atklāja šokējošās ziņas, jo vecāki nevarēja saņemties to izdarīt. “Tu dzīvosi pie ģimenes Ohaio,” viņai paziņoja, mierinot, ka ir rezervēta atpakaļceļa biļete gadījumā, ja viņai divu nedēļu laikā tur neiepatiksies. Tikai tad, kad Ana jau bija nonākusi Ohaio, atklājās, ka nekādas atpakaļceļa biļetes nav.

Tagad Šērmere strādā par stjuarti un pandēmijas laikā piepelnās, vedot pastaigās suņus un strādājot par auklīti. Viņa atklāj, ka nonākšana jaunā ģimenē bija labākais, kas ar viņu jebkad noticis, tāpēc viņa uzskata, ka Mikas un Džeimsa Stauferu nosodīšana, jo viņi atdeva citai ģimenei savu adoptēto dēlu, ir kļūda. “Es varu pateikt, ka viņi, visticamāk, izdarīja visu, kas bija viņu spēkos,” saka Latvijā dzimusī sieviete.

Māte narkomāne, smagi gadi bērnunamā 

Latvijā Ana dzīvojusi kopā ar savu māti, kura bija atkarīga no narkotikām, un mazo brālīti. Māte par viņiem nav rūpējusies. Trīs gadu vecumā viņa nonāca bērnunamā, kur ļoti trūka darbinieku, un katrs bērns bija “pats par sevi”. Viņi bija pabaroti, izglītoti un viņiem bija jumts virs galvas, tomēr pat guļot esot bijusi jātur viena acs vaļā.

Anu adoptēja, kad viņai bija septiņi gadi. Jaunā ģimene bija ļoti jauka un turīga. Viņiem jau bija gan adoptēti, gan bioloģiskie bērni. Kopā ar Anu no Latvijas tika adoptēti vēl trīs bārenīši. Kuplā ģimene dzīvoja Merilendā un aptuveni gadu viss bija labi.

Meitene stāsta, ka viņas uzvedība skolā un ārpus tās bijusi briesmīga, viņa nesatika ar savu mammu. Un tas nebija parasts stāsts, ka starp abām nebija “klikšķa”. Ja Ana būtu varējusi, viņa nodarītu pāri savai mātei, neslēpj sieviete.

“Mēs izdarījām visu: ģimenes terapiju, visa veida ārstus, smadzeņu pārbaudes, lai redzētu, kas notiek medicīniski. Mani uzlika uz antidepresantiem,” atklāj Ana, kura piedzīvoja lēkmes, stundām kliedzot istabā un darot sev pāri. “Un es nezināju, kas notiek. Man bija apmēram 8 gadi, bija lielas valodas barjeras,” viņa klāsta.

Meitene tika izmesta no visām iespējamām skolām Merilendas apkaimē, tāpēc nonāca internātskolā Virdžīnijā, bet arī tur uzvedība neuzlabojās. Tobrīd Anai bija 10 vai 11 gadi.

Viņas vecāki piecus gadus cīnījās, lai tiktu galā ar grūtībām un nesaskaņām, tomēr nekas neizdevās.

Šokējošās ziņas

Vienu dienu tēvs paziņoja, ka daži viņa draugi grib meiteni satikt. Tobrīd Ana nenojauta, ka tiek atrādīta citai ģimenei, lai viņi pārliecinātos, vai grib viņu adoptēt, tomēr 2000. gadā labākās draudzenes māte atklāja Anai patiesību – viņa dosies dzīvot uz Ohaio. “Es zinu, tas skan briesmīgi, ka manas labākās draudzenes mammai tas bija jādara. Bet ja tas nāktu no manas mammas, tas varētu būt ļoti traumējoši, tāpēc es saprotu, kāpēc viņa gribēja sevi pasargāt no manas reakcijas,” atklāj meitene.

Viņa stāsta: “Es nonācu mazā ģimenē Ohaio, viņiem bija tikai viena meita. Tas bija dīvaini. Viņi teica: “Laipni lūgta, mēs esam priecīgi tevi uzņemt. Laipni aicināta savās mājās.” Es atbildēju: “Bet tas ir tikai uz divām nedēļām, man ir biļete atpakaļ.” Un tad viņi man atklāja, ka es nedošos atpakaļ.”

“Mana pirmā ģimene bija ļoti liberāla un atvērta. Šī bija ļoti reliģiski kristieši. Reliģija noteica viņu dzīvi. Tas bija vēl viens kultūršoks. Bet tā bija mazāka ģimene. Man bija māsa aptuveni manā vecumā un pēc septiņiem mēnešiem man kļuva pavisam ērti. Viņi mani nespieda saukt sevi par mammu un tēti, tas bija citādāk,” stāsta meitene, kura mazākā ģimenē jutās mājīgāk un aizvien turpināja apmeklēt ārstus, kā arī doties uz terapiju.

Jaunie vecāki viņu pārdēvēja par Reičelu, tomēr vārds neiegājās. Aptuveni pēc gada viņa savus jaunos vecākus sāka saukt par mammu un tēti.

Ohaio viņai tika veltīts vairāk laika, meitene mācījās mājmācībā, kas viņai un viņas uzvedības problēmām bija piemērotākais izglītības iegūšanas veids. Šajā brīdī sāka uzlaboties viņas sekmes, jo Ana varēja mācīties savā tempā.

Es nezināju, ka draudēt bērniem ar sišanu nebija pareizi. Bērnunamā, ja kāds nakts vidū paņēma tavu lelli, tu viņam iesiti. Bet Ohaio es iemācījos dalīties un nebūt agresīva.

Jaunie vecāki meiteni arī iemācīja socializēties. “Es nezināju, ka draudēt bērniem ar sišanu nebija pareizi. Bērnunamā, ja kāds nakts vidū paņēma tavu lelli, tu viņam iesiti. Bet Ohaio es iemācījos dalīties un nebūt agresīva,” viņa atklāj, norādot, ka nonākšana citā ģimenē bija labākais lēmums, jo jaunie vecāki vairāk varēja apmierināt viņas vajadzības. “Ne visam šeit bija medicīnisks izskaidrojums. Ar savu jauno ģimeni man izdevās paveikt daudz tāda, ko es nekad necerēju paveikt. Es pabeidzu vidusskolu, iemācījos vadīt automašīnu. Nekad nedomāju, ka varēšu noturēties darbā, un pusaudžu gados man jau bija savs mauriņu pļaušanas un bērnu pieskatīšanas bizness,” Ana saka.

Iepriekšējā ģimenē turpretim viss tika risināts ar naudu, jo tās viņiem bija daudz, bet tas nebija piemērotākais veids. Iemācīšanās strādāt kļuva par lielu Anas identitātes daļu, kuru neviens viņai nevar atņemt.

Meitene saka, ka daudz ko iemācījās no abām ģimenēm, jo gluži nebija liberālais Merilendas bērns, bet tāpat viņa nebija bērns no mazas pilsētiņas Ohaio. Zīmīgi, ka viņas pirmā ģimene nepalaida garām nevienu Anas dzimšanas dienu vai Ziemassvētkus. Viņi tikai nedzīvoja kopā un viņiem bija dažādi uzvārdi.

"Man ir divas ģimenes"

“Šodien man ir sajūta, ka man ir divas ģimenes. Man ir 10 brāļi un māsas, kuri ir brīnišķīgi, un daudziem no viņiem jau ir bērni. Es pat Austrumeiropā atradu savu bioloģisko brāli. Viņam arī ir maza meitiņa. Bija saldsērīgi viņu satikt, jo viņa dzīve bija daudz grūtāka, no 14 gadu vecuma augot uz ielas. Un viņam nebija neviena, bet man ir šī lielā ģimene,” viņa atklāj.

Ana uzskata, ka vecākiem bija kauns, ka viņi atdod meitu citai ģimenei. “Viņi nevienam negribēja stāstīt, ka to izdarīja. Viņi vienmēr izdomāja atrunas par to, kur es esmu,” atklāj Ana, kura vēlāk paskaidroja citiem, kas patiesībā notika. “Es lūdzu nevainot manus vecākus,” saka meitene.

Latvijas ārsti sešu gadu vecumā mani nosauca par atpalikušu. Šeit man diagnosticēja autiskā spektra traucējumus. Bija daudz faktoru: es piedzimu ar augļa alkohola sindromu.

Izdzirdot notikušo ar Haksliju, Ana sāka prātot par savu situāciju. “Ir daudz medicīnisku vajadzību un lieta tāda, ka mēs neesam šajā [Stauferu] ģimenē. Mēs neredzam cīņu un ciešanas. Mēs nezinām, kāda ir atmosfēra ģimenē,” viņa saka, atklājot, ka pirmā ģimene pat slēpa no citiem ievainojumus uz savām rokām. Ana saprot, ka viņas uzvedība pakļāva briesmām gan vecākus, gan sevi, gan pārējos bērnus, lai gan viņa neapgalvo, ka līdzīgi notiek Hakslija ģimenē.

Ana nedomā, ka Hakslija ģimenei puika vienkārši nepatika, tāpēc viņi viņu izmeta. “Kādā brīdī tev nākas meklēt citus veidus. Galu galā tas ir citu bērnu labsajūtai un drošībai,” stāsta no Latvijas adoptētā sieviete, kurai nonākšana citā ģimenē bija kā atdzimšana un iespēja saņemt to palīdzību, kas viņai bija vajadzīga. Viņa gan citiem vecākiem iesaka būt godīgiem pret savām atvasēm, to būtu gribējusi arī no savas pirmās ģimenes.

Pirmā ģimene ar laiku meitenei atdeva visus viņas dokumentus. “Es tos lasīju un raudāju. Latvijas ārsti sešu gadu vecumā mani nosauca par atpalikušu. Šeit man diagnosticēja autiskā spektra traucējumus. Bija daudz faktoru: es piedzimu ar augļa alkohola sindromu. Manai mammai bija 15, kad es nācu pasaulē, un viņa bija ballīšu meitene. Bija skaidrs, ka ir smadzeņu bojājumi,” atklāj Ana, kura tagad laiku pa laikam pasmejas par šiem dokumentiem.  

Avots: Jauns.lv