Latviešu pāris, kurš daudzus gadus nevarēja tikt pie bērniņa, tagad audzina gandrīz dvīņus

Vadims un Lilija Gežas salaulājās 2006.gadā, bet pēc gada sāka aizdomāties par bērniņiem. Viņi bija iecerējuši kuplu ģimeni ar četrām atvasēm. "Bet tad mēs saskārāmies ar to, ka grūtniecība neiestājās, kā mēs bijām cerējuši. Likās, ka tā jau visām ģimenēm notiek. Pēc ārsta ieteikuma mēģinājām samazināt stresu un sakārtot elementārās pašaprūpes lietas.

Laikam ejot, sapratām, ka kaut kas tomēr nav kārtībā, ja jau grūtniecība neiestājas tik ilgstoši. Tāpēc mēs sākām iet pie dažādiem ārstiem, tostarp ginekologa. Veicām visādus izmeklējumus, kuros atklāja nelielas atkāpes, bet nebija nekas īpašs. Nebija nekādu lielo diagnožu, kas tiešām varēja izslēgt grūtniecību. Darījām visu, ko ārsti ieteica, bet rezultāta nebija.

Bija pagājuši aptuveni septiņi gadi, bijām pārvākušies dzīvot uz Vāciju, kur vīrs rakstīja savu doktora darbu fizikā. Izlēmām, ka arī Vācijā vajag sākt iet pie ārstiem, jo tā ir lielāka valsts un lielākas iespējas. Tur neko jaunu mums nepateica, un situācija palika bez atrisinājuma.

Mums iestājās ļoti liels izmisums, jo likās, ka esam konsultējušies pie daudziem ārstiem un izmēģinājuši dažādas metodes (gan lietojot zāles, gan uzlabojot dzīves veidu), bet rezultāta nav. Tad mūs pārņēma sēras. Kāda grāmata man palīdzēja iziet cauri šīm sērām. Mēs sapratām, ka sapni par bioloģiskajiem bērniem laikam jāliek pie malas, jo rezultāta nav un mēs visu laiku dzīvojam saspringumā un bēdās, ka mūsu sapnis neīstenojas," Lilija stāstīja.

Pēc septiņiem gadiem beidzot pieņēma, ka bioloģisko bērnu viņiem nebūs

Izdzīvojuši sēras vairāku mēnešu garumā, pāris pieņēma faktu, ka bioloģisko bērnu viņiem nebūs, un sāka domāt, kā tālāk rīkoties. "Mums kā ģimenei bija vēlme dalīt mīlestību tālāk. Tad mēs sākām aizdomāties par adopciju."

"Mēs toreiz dzīvojām Vācijā, bet aizbraucām uz Latviju un uzrakstījām iesniegumu, ka gribam adoptēt bērnu. Mums Latvijā bija īpašums, un speciālisti izvērtēja mūs. Bāriņtiesā mums pateica, ka laikā, kad parādīsies bērniņš, mums būs jāatgriežas Latvijā, jo citādi tā sanāk ārvalstu adopcija, kas ir pavisam cits juridisks process."

Iestājoties rindā uz bērniņu, laulāto sirdīs beidzot parādījās prieks: "Mēs kā vecāki gribam bērniņu, bet kāds bērniņš grib vecākus! Mūsu sēras, sāpes un pārdzīvojumi, izejot tiem cauri, pārvērtās priekā."

Lai cik labi Vācijā, tomēr atgriežas Latvijā

"Tieši tajā laikā vīrs aizstāvēja savu doktora grādu. Mēs nonācām dilemmas priekšā - vai braucam atpakaļ uz Latviju un kaut kad nonākam līdz adopcijai, vai tomēr paliekam dzīvot Vācijā. Tur bija ļoti ērti, forši un daudz ceļojumu iespēju, kā arī ļoti labas algas. Tas nebija viegls lēmums, bet mēs tomēr izlēmām, ka gribam visas iegūtās zināšanas atvest atpakaļ uz Latviju un paši būt Latvijā. Domājām - gan jau kaut kad mums pienāktu adopcijas rinda," Lilija stāstīja.

Pārdomu laikā viņi pieļāva, ka varētu kļūt par adoptētājiem Vācijā. "Finansiālais nodrošinājums Vācijā ir ļoti, ļoti labs, sociālās iespējas arī ir ļoti labas, un ceļojuma iespējas, kas mums ir svarīgas, ir labas. Tomēr pieņēmām lēmumu, ka gribam kalpot savai valstij. Mēs ticējām, ka visas šīs iespējas mēs varam realizēt arī Latvijā, tiesa, zinājām, ka tas būs grūtāk."

Latvijā pāris atgriezās 2016.gada decembrī. Janvārī Lilija bija atradusi darbu sociālajā sfērā, bet Vadims atgriezās iepriekšējā darbā Latvijas Universitātē.

Šoks, ka jau pēc divām nedēļām atrasts puisītis

"Divas nedēļas pēc tam, kad biju atradusi darbu, mēs saņēmām zvanu no Labklājības ministrijas, ka mums ir atrasts puisītis. Mēs bijām šokā, jo tikko bijām nomainījuši valsti, dzīvesvietu, valodu, kultūru, darba vietu. Rinda uz adoptējamiem bērniem ilgst gadiem, mēs tajā nogaidījām divus gadus, un likās, ka būs jāgaida vēl vismaz pusgads. Tas bija negaidīts process."

Tad viņi saņēma adoptējamā puisēna lietu un fotogrāfijas, tiesa, neskaidras un neizprotamas. Tāpēc viņi nolēma doties uz bērnunamu un klātienē iepazīties ar 2,5 gadus veco zēnu.

"Ļoti labi atceros to mirkli, kad mūs kabinetā pasauca psihologs, pastāstīja par bērniņu plašāk un vairāk, un lūdza uzgaidīt kabinetā, lai atvestu bērniņu. Tad viņš ieveda mazu, mazu puisīti, kurš savos 2,5 gados neko nerunāja, tikai izdvesa dažādas skaņas. Mēs uz viņu skatījāmies, psihologs turpināja atbildēt uz mūsu jautājumiem, bet mēs uzreiz sapratām, ka tas būs mūsu dēls. Mums nebija nekāds klikšķis, pēkšņas emocijas un jūtas. Tā tas nenotiek. Mēs redzējām vienkārši bērnu. Bērnu, kuram vajag vecākus. Un mēs bijām gatavi par tādiem kļūt. Sapratām, ka tas ir mūsu puika, ko mēs gaidījām tik ilgus gadus!" Lilija dalījās īpašās dienas pārdzīvojumos.

Foto: no personīgā arhīva

Pirmā kļūda pa ceļam uz mājām - lielveikals

Pēc šīs tikšanās laulātie regulāri devās uz puisēna bērnunamu. "Kad kontakts izveidojās ciešs un puika sāka raudāt, mums prom braucot, sapratām, ka pienācis īstais laiks, lai ņemtu viņu uz mājām. Viņš bija sācis ilgoties pēc mums. Un mēs pēc viņa."

Ģimene iesēdināja mazo puiku mašīnā un devās uz savām mājām, taču pa ceļam izlēma iebraukt lielveikalā, lai sarūpētu vakariņām nepieciešamos produktus. "Pirms tam viņš nebija bijis ārpus bērnunama, izņemot slimnīcā, tāpēc tagad redzam, ka pieļāvām kļūdu, iebraukdami veikalā. Bērnam bija lielas acis, viņš skraidīja, bija ļoti izbrīnīts un uzvilkts par visu notiekošo, bet vakarā, protams, viņam nāca ārā spēcīgas emocijas, jo šādas pārmaiņas mazam bērniņam bija stipri par daudz."

Pēc dažiem gadiem pāris uzrakstīja iesniegumu, ka vēlas adoptēt vēl vienu bērniņu. Šoreiz viņi piekrita arī vecāka bērna adopcijai, jo tas vairs nelikās tik biedējoši. Pēc ilgāka laika viņu ģimenē ienāca piecgadīga meitiņa, kurai ar brāli ir tikai divu mēnešu vecuma starpība. "Var teikt, ka mums ir dvīņi." Tagad abi Gežu ģimenes bērni mācās 1.klasē.

Nevajag bērniņam uzlikt pārāk lielas gaidas! 

Lilija, kura pēdējo gadu laikā ir kļuvusi par novērtētu speciālisti adopcijas jautājumos un arī strādā uzņemošo ģimeņu jomā, pastāstīja, ka viens no lielākajiem adoptētāju klupšanas akmeņiem, kas sagādā lielas problēmas, ir pārāk augstās gaidas no ģimenē ienākošā bērniņa.

Ļoti daudzi gaida, ka ģimenē ienākošais bērniņš būs ar konkrētām īpašībām, izskatu, ka varēs darīt kopā konkrētas lietas, ka uzreiz varēs viņu iemīlēt un pieņemt, ka arī tuviniekiem viņš patiks, ka izveidosies cieša saikne u.tml. Tā kā bieži šīs lielās gaidas neapstiprinās, cilvēki jūtas vīlušies un neapmierināti.

Adoptētājiem būtu jāsaprot, ka viņu ģimenē ienāks bērns, kuram ir traumatiska pieredze, nevis viņš nācis no gandrīz ideālas ģimenes, kurā viņam vienu reizi mūžā uzkliegts. Adopcijai nodotie bērniņi var būt piedzīvojuši pamešanu novārtā, badu, fizisku, emocionālu un seksuālu vardarbību, kā arī citus traumējošus notikumus.

Būt blakus un atbalstīt, nevis aizdzīt uz otru istabu

Tieši tāpēc adoptētājiem vajadzētu iegūt specifiskas zināšanas, kā šādus traumu piedzīvojušus bērnus audzināt. Sākumā Gežu ģimenei šādu zināšanu nebija, tāpēc viņi nesaprata, kāpēc bērns psiho, kliedz histērijā, nenāk klēpī un nespēlējas. Viņiem bija šoks un nesapratne, kā rīkoties, jo adoptētajiem bērniem nedarbojas tradicionālās audzināšanas metodes, piemēram, kad bērnam liek iet apdomāties uz otru istabu.

Viņi ieguva šīs zināšanas, un situācija ģimenē normalizējās. Kad dēlam bija labs garastāvoklis, viņi ar spēļu palīdzību mācījās izturēties cieņpilni viens pret otru. Savukārt, kad viņš sadusmojās, tad centās būt blakus, nevis aizdzīt uz otru istabu, tādā veidā nostiprinot bērna apziņā pārliecību, ka viņš ir nevērtīgs, pametams un vientuļš. Viņi cenšas saglabāt ar bērniem emocionālo kontaktu, nevis pārraut to.

Foto: no personīgā arhīva

Aiz katras histērijas slēpjas vajadzība

Lilija atklāj ļoti svarīgu atziņu, kas esot gandrīz ietetovēta viņas sirdī: aiz katras uzvedības slēpjas konkrētas vajadzības. Ja bērns psiho, sit, kliedz vai rīkojas citādi agresīvi, vecākiem vajadzētu padomāt, kāda vajadzība aiz šīs uzvedības slēpjas.

Bioloģisko vecāku pamestiem un pēc tam adoptētajiem bērniem galvenā vajadzība parasti ir pēc mīlestības un tuvības. Tāpat viņiem ir vajadzība pēc apstiprinājuma, ka viņi ir vērtīgi un vajadzīgi, kaut arī bioloģiskie vecāki no viņiem atteicās.

Bērniem ir jāzina viņu pagātne

Geži ir pārliecināti, ka adoptētiem bērniem ir jāzina sava vēsture, izcelšanās un smagā pieredze, tāpēc viņi no saviem bērniem neslēpj, ka ir adoptēti.

"Stāstot par viņu bioloģiskajiem vecākiem, ir svarīgi uzsvērt, ka bērns ir vērtīgs, un smagie notikumi nenotika viņa vainas dēļ, bet gan tāpēc, ka bioloģiskie vecāki nespēja par viņu parūpēties. Savarīgi arī neaizvainot bioloģiskos vecākus, jo viņi ir daļa no bērna dzīves. Bērnam jāsaka, ka viņš ir liels dārgums. Bērnam ir vajadzīga drošās piesaistes persona, kas nekur nepazudīs no bērna dzīves, kas viņu sapratīs un atbalstīs, kas viņu pieņems tādu, kāds viņš ir, kas mēģinās viņam palīdzēt, nevis nosodīt un rāt par to, kāds viņš ir, kas mīlēs viņu bez nosacījumiem," Lilija dalās ar savām pārdomām.

"Bērniem ir ārkārtīgi svarīgi zināt viņu stāstu un to, kas ar viņiem pagātnē ir noticis. Bērniem obligāti ir jāzina viņu vēsture. Protams, jāstāsta atbilstoši viņu vecumam. Daudz vecāku mums prasa, kurš ir tas brīdis, kad sākt runāt? Tas brīdis nāk pats par sevi, to nevar atlikt uz vēlāku laiku. Tiklīdz bērniņš sāk uzdot jautājumu, tā ir jāsāk stāstīt. Reiz, kad mana māsa bija stāvoklī un mūsu dēlam bija trīs gadi, viņš pajautāja, vai bijis manā puncī. Tā bija kā zaļā gaisma, ka sākam par to runāt. Protams, tas jādara bērna attīstības līmenim atbilstošā veidā. Es toreiz atbildēju viņam divus teikumus, un viņu plašāka atbilde neinteresēja - viņš skrēja tālāk."

Ja no bērniem slēpj patiesību, viņos rodas trauksme

Gežu bērni ik pa laikam uzdod jautājumus par savu pagātni un tad vecāki labprāt stāsta. "Viņiem ir jāsaliek pagātnes notikumi pa plauktiņiem. Tā bērnam veidojas veselīga izpratne un viņi jūt, ka ir pieņemti. Tāds ir viņu dzīves ceļš! Tas nav nekas tāds, par ko būtu jākaunas. Tiklīdz mēs sākam slēpt informāciju par bērna izcelsmi, viņam ir trauksme un nesaprašana."

Ļoti slikti, ja adoptētie bērni par savu pagātni uzzina nevis no vecākiem, bet gan klasesbiedriem, kaimiņiem vai citiem cilvēkiem. "Tad viņi piedzīvo milzīgu krīzi, jo nesaprot, kas notiek. Sākumā viņi noliedz, ka tā nav taisnība. Ļoti slikti, ka bērni par savu adopciju uzzina pusaudža vecumā, kad viņiem ir identitātes krīze un viņi veidojas kā personības. Ja šajā brīdī viņiem uzgāžas virsū negaidīta informācija par viņu adopciju, var rasties pamatīgi sarežģījumi, pat letāls iznākums.

"Tāpēc ir ļoti svarīgi stāstīt patiesību jau no sākuma. Tas jādara pozitīvā noskaņā un jāakcentē tas, ka mēs tomēr esam satikušies, neskatoties uz pagātnes notikumiem. Gan bērniem bez mums, gan mums bez bērniem gāja grūti, bet tagad mēs esam satikušies!"

Atļaut arī vīram uzņemties atbildību par bērniem

Vēl Lilija uzsver, ka ļoti svarīga ir vecāku vienota nostāja dažādos bērnu audzināšanas jautājumos. "Jebkurā ģimenē ir ļoti būtiski, lai būtu vecāku vienotība un kopīgs skatījums. Es kā sieviete ātrāk nonācu līdz lēmumam par adopciju, bet savā sirdī sajutu, ka vīru nevajadzētu steidzināt un viņam pašam jānonāk līdz šim lēmumam. Tā arī bija. Es gaidīju, un viņš nonāca līdz adopcijas lēmumam. Tikai tad mēs kopā rakstījām iesniegumu."

Kā pozitīvu pieredzi Lilija min to, ka viņa darba dēļ kādu laiku nevarēja braukt pie dēla uz bērnunamu. Vīrs devās viens pats, un tas palīdzēja viņam mierīgi un netraucēti nodibināt saikni ar dēlu.

Nav pareizi, ka sieviete lielāko daļu atbildības par bērniem uzņemas uz sevis. Tāpēc Lilija apzināti dažreiz atteikusi bērniem palīdzību, rosinot iet pie tēta. Ar dēlu šajā ziņā bija vieglāk - viņam ar tēti uzreiz izveidojās labs kontakts. Bet ar meitiņu vajadzēja paiet diezgan ilgam laikam, līdz viņa sāka uzticēties tētim. Šī piesardzība saistīta ar viņas pagātnes notikumiem, jo "viņas pieredzē vīrieša loma nebija pozitīva, līdz ar to viņas attiecības sākumā ar vīru bija grūtas".

"Meitai kontakts ar tēti veidojās pakāpeniski un ilgākā laika posmā, bet šobrīd tētis ir galvenais. Ja tētis brauc komandējumā, tad ir lielas asaras," Lilija priecājas par vīra un meitas labajām attiecībām.

Arī slimnīcā par bērnu var parūpēties vīrs

"Ļoti svarīgi, lai sieviete atceras, ka jādod vīrietim vieta ģimenē pat tad, ja bērniņš ļoti pieķeras mammai. Būtiski, lai sieviete akceptētu, atbalstītu un veicinātu vīrieša lomu," Lilija saka un atminas laiku, kad dēlam vajadzēja taisīt otro operāciju. Toreiz viņa pat neiedomājās, ka pie dēla slimnīcā varētu uzturēties Vadims, taču izrādījās, ka viņš ar visu lieliski tika galā.

Vēl dažreiz ir bijis tā, ka bērni kaut ko jautā tētim, bet Lilija pasteidzas un atbild viņa vietā. "Patiesībā mēs sievietes bieži vien atbildības segu uzvelkam sev un pašas padarām vīrus par nevarīgiem. Mēs pašas bieži vien uzņemamies pārāk lielu atbildību un vīriešiem nedodam vietu. Tādās situācijās bērnu kontakts ar tētiem var būt vājāks. Tas nav pareizi! Tā ir mūsu sieviešu kļūda!"

Šie jau ir MANI bērni!

Sarunas noslēgumā Lilija uzsver, ka viņa gan adoptēto dēlu, gan meitu uztvērusi par saviem bērniem. Dažkārt viņa saskaras ar līdzcilvēku, tostarp mediķu, piezīmēm, ka ir labi adoptēt bērnus, bet pāris droši vien kādreiz gribēs arī savus bioloģiskos bērnus.

 

"Šie bērni ir mani bērni. Svešu bērnu nav! Ja šie bērni nonāk manā ģimenē, tad viņi ir mani bērni."

Lilija aicina katru adoptētāju pārdomāt, vai viņš spēs pieņemto bērniņu uztvert kā pilnībā savu bērnu. "Vai cilvēks adoptēto bērnu spēs uzņemt kā savu bērnu vai tomēr dzīvos ar gaidām, kad viņam kādreiz piedzims savi bioloģiskie bērni? Adoptētie bērni zemapziņā jūt, ja vecāki tomēr līdz galam viņus nepieņem kā savus, tāpēc bieži vien neizveidojas dziļā saikne. Būtu labāk, ja vecāki adoptēto bērnu pieņemtu kā savu bērnu. Ar to sajūtu visām pusēm dzīvot ir vieglāk un foršāk."

Gežu ģimene cer, ka viņiem varētu pievienoties vēl kāds bērniņš, tāpēc viņi ir uzrakstījuši trešo iesniegumu bērna adopcijai. "Es jau tagad esmu mamma. Par mammu sieviete nekļūst tikai tad, ja viņa savu bērnu piedzemdē." Lilija uzskata, ka bērnus var arī "dzemdēt ar sirdi", nevis tikai miesu.

Avots: jauns.lv