Kāda ir atšķirība starp viesģimeni, aizbildni, audžuģimeni un adoptētāju?

Viesģimene

“Tas ir vairāk kā tāds draugs bērnam. Tā nav bērna uzņemšana ģimenē. Arī mēs ar sievu esam viesģimene kādai meitenei bērnunamā, jo mēs sapratām, ka mums nav kapacitātes viņu uzņemt savā ģimenē pastāvīgi, bet mēs esam viņas draugi, tiekamies regulāri,” saka Kaspars Prūsis.

Būtībā viesģimene ir laulātie (persona), kuri vēlas sniegt atbalstu ārpusģimenes aprūpes iestādē ievietotam bērnam, pavadot laiku ar bērnu ārpusģimenes aprūpes iestādē vai ārpus tās.

Iesniegumu ar lūgumu piešķirt viesģimenes statusu jāiesniedz laulāto (personas) dzīvesvietas bāriņtiesā.
 

Pirms lēmuma pieņemšanas par viesģimenes statusa piešķiršanu, bāriņtiesa izvērtē laulāto (personas) motivāciju kļūt par viesģimeni, savstarpējās attiecības ģimenē, spējas aprūpēt bērnu, sadzīves un materiālos apstākļus. Informāciju pēc minētajiem kritērijiem bāriņtiesa atkārtoti pieprasa un izvērtē ne retāk kā reizi gadā pēc viesģimenes statusa piešķiršanas. Pirms viesģimenes statusa piešķiršanas bāriņtiesa pieprasa informāciju arī par laulāto (personas) veselības stāvokli, izvērtē Sodu reģistrā iekļautās ziņas, kā arī nosūta laulātos (personu) pie psihologa.
 

Pirms bērna uzņemšanas viesģimenē laulātie (personas) noslēdz rakstveida vienošanos ar bērnu aprūpes iestādi, kurā bērns ievietots.
Kaspars Prūsis piebilst, ka par viesģimeni var kļūt tikai bērnunama bērniem.

Aizbildnis

“Lai saprastu pārējos trīs statusus: aizbildņi, audžuģimene un adoptētājs, sākumā ir jāsaprot, kā tā sistēma darbojas. Ja bērnam ir problēmas bioloģiskajā ģimenē un kaut kādu iemeslu dēļ viņš no šīs ģimenes ir jāizņem, tad pirmais, ko dara, meklē aizbildni. Un to parasti meklē starp tiem, kuri pazīst bērnu, tur var būt omīte, pilngadīgs brālis vai māsa, krustmāte, kaimiņiene, skolotāja, kāds, kas šo bērnu pazīst. Aizbildnis tad kļūst par tādu bērna pilnvērtīgu juridisko pārstāvi ar visām vecāku tiesībām un pienākumiem,” paskaidro Prūsis.

Ja nav iespējams atrast aizbildni, tad meklē kādu svešu ģimeni, kas varētu šo bērnu uzņemt pie sevis, un tās tad sauc par audžuģimenēm.

Bāriņtiesa var iecelt bērnam aizbildni, ja:

• bērna vecāki ir miruši vai izsludināti par mirušiem;
• bērna vecākiem ir pārtrauktas vai atņemtas aizgādības tiesības;
• bērna vecāki ir pazuduši un izsludināti meklēšanā;
• bērna vecāki slimības dēļ nespēj pienācīgi aprūpēt un uzraudzīt bērnu;
• abi bērna vecāki ir nepilngadīgi;
• radušās būtiskas domstarpības bērna un vecāku attiecībās;
• radušies citi neatliekami gadījumi (nodrošinot normatīvajos aktos noteikto prasību ievērošanu).

Kas var būt par aizbildni?
Par aizbildni var būt pilngadīga persona no tuvākiem un tālākiem radiniekiem vai arī kāda cita persona, kas vēlas uzņemties aizbildņa pienākumus.

Audžuģimene

“Tā ir ģimene, kas uzņem bērnu uz krīzes situācijas laiku, kamēr atrisinās situācija bioloģiskajā ģimenē. Audžuģimene bērnam ir uz to laiku, kamēr viņš atgriežas bioloģiskajā ģimenē vai ir juridiski brīvs un var nonākt pie adoptētājiem,” skaidro Prūsis.

Par audžuģimeni var kļūt laulātie, kā arī persona, kura nav laulībā. Viens no kritērijiem kļūšanai par audžuģimeni ir laulāto (personas) vecums – no 25 līdz 60 gadiem. Laulātajiem (personai) jāvēršas deklarētās dzīvesvietas bāriņtiesā, jāiesniedz iesniegums, kā arī psihiatra un narkologa atzinumi.

Pēc bāriņtiesas lēmuma par piemērotību audžuģimenes pienākumu veikšanai laulātajiem (personai) ir pienākums apgūt mācību kursu atbilstoši audžuģimenes mācību programmai. Pēc mācību programmas sekmīgas apgūšanas laulātie (persona) saņem apliecību.

Pirms bērna ievietošanas audžuģimenē, bāriņtiesa noskaidro bērna viedokli (ja bērns to ir spējīgs formulēt), ievēro bērna intereses un izvērtē, vai audžuģimene spēs pienācīgi parūpēties par bērnu.
 

Pirms bērna ievietošanas audžuģimenē, bāriņtiesa sniedz audžuģimenei pēc iespējas plašāku informāciju gan par bērnu, gan par bērna saskarsmi ar radiniekiem un citām bērnam tuvām personām. Pēc minētās informācijas saņemšanas audžuģimenei ir pienākums 10 dienu laikā personīgi iepazīties ar bērnu un pieņemt lēmumu par bērna ņemšanu aprūpē un uzraudzībā.
 

Adoptētājs

“Adoptētājs ir bērna pastāvīgā ģimene, kas bērnu spēj uzņemt pilnvērtīgi, kā savu ģimenes locekli. Sākotnēji adopciju piedāvā audžuģimenei, bet ja viņi atsakās, tad meklē citu pastāvīgu ģimeni, kas vēlētos bērnu adoptēt. Atšķirība ir tajā, ka audžuģimene faktiski ir kā pakalpojuma sniedzējs, kamēr bērns ir audžuģimenē, juridiskais pārstāvis bērnam ir bāriņtiesa. Ja bērnam neatrod aizbildņus vai audžuģimeni, tad bērns tiek ievietots institūcijā (bērnunamā),” saka Kaspars Prūsis.

Adoptēt bērnu var persona, sākot no 25 gadu vecuma. Starp adoptētāju un adoptējamo jābūt vismaz 18 gadu starpībai. Bērnu var adoptēt gan laulāts pāris, gan viena pati persona. Savukārt, ja personas dzīvo kopā un ved kopīgu saimniecību un nav reģistrējuši laulību, tad bērnu var adoptēt tikai viena no personām.

Audžuģimeņu un adoptētāju skaits sarūk

Pēdējā gada laikā vērojama audžuģimeņu samazināšanās tendence. “Mēs katru nedēļu saņemam ziņas par to, ka kādam bērnam tiek meklēta audžuģimene, bet bieži mums vienkārši jāsaka, ka mums nav, ko piedāvāt. Ikdienā ļoti daudz bērnus izņem no ģimenēm, kuriem kaut kur ir jāpaliek, un bieži vien viņi nonāk institūcijās, jo viņiem nav šīs ģimeniskās vides, kur nonākt,” saka Kaspars.

Arī adoptētāju skaits samazinās. “Labā tendence ir, ka kādreiz adoptētāji gribēja adoptēt tikai mazus bērnus, tagad cilvēki ir atvērti arī lielāku bērnu adopcijai,” teic Kaspars, piebilstot, ka Latvijā joprojām netrūkst adoptētāju zīdaiņiem, tur esot pat rinda.

Tikmēr bērnu skaits, kuriem ir nepieciešama adopcija vai audžuģimene, nemainās. “Ir ļoti grūti izdarīt statistiski godīgus secinājumus, jo ārpusģimenes aprūpē bērnu skaits samazinās, bet nesamazinās bērnu skaits institūcijās. Otra sliktā ziņa – audžuģimeņu skaits samazinās un bāriņtiesas, redzot problēmas ģimenēs, bieži vien situāciju novilcina līdz kritiskai, pirms izņem bērnu no ģimenes. Nereti tiek pievērtas acis uz nopietniem bērnu tiesību pārkāpumiem. Kad izņem jau šo bērnu no ģimenes, tad tur ir jau tik kritiska situācija, ka atgriešana nav iespējama un arī palīdzēt ir grūtāk. Audžuģimeņu nepietiekamība rada citas blaknes.”

Kā šiem bērniem palīdzēt atkal noticēt ģimenes definīcijai?

“Jāsaprot, ka tas nebūs solo sprints, bet ilgstošs maratons!” – saka Kaspars, uzsverot laika nozīmi šajā grūtajā ceļā. Taču arī neiespējami tas neesot.

“Tas arī ir viens no punktiem, ko mēs mācām apmācībās, kā palīdzēt bērnam uzticēties, kā palīdzēt tikt pāri tam, ko viņš ir piedzīvojis, tas nav neiespējami, bet prasa laiku un no vecāka saprast, kas notiek. Arī man ir bijušas grūtas situācijas ar adoptēto puiku, bet lielāku izaicinājumu rada nevis bērna uzvedība, bet grūtāk panesamais ir tas, ka tu nezini, kas tagad notiek, kāpēc bērns tā uzvedas, vai es rīkojos pareizi...”stāsta Kaspars.

Tāpat ļoti būtisks ir arī atbalsts, ko visbiežāk sniedz cilvēki, kuri atradušies tādās pašās situācijās – citi adoptētāji, audžuģimenes.

“Galvenais, ja cilvēks jau ir izlēmis, ka viņš grib adoptēt, tas jau ir augsts līmenis, bet mēs vairāk domājam par tiem, kas šaubās, nezina vai baidās, nav pārliecināti par sevi, tad šiem cilvēkiem gribu teikt, ka jāiet un jāizzina, jāuzdod jautājumi, jo tagad ir pieejami ļoti daudz resursu, lai to darītu,” piebilst Kaspars.

Resursi, kur meklēt atbalstu, palīdzību un informāciju: 

1. Palīdzība bāreņiem
2. Atbalsta centrs TILTS
3. Rīgas bāriņtiesa
4. Latvijas bērnu labklājības tīkls
5. Ārpusģimenes aprūpe