Šķirstīju sarakstu un ieraudzīju savu dēliņu!

Ja pirms gadiem četriem kāds teiktu, ka Maijas un Mārtiņa Kavosu ģimenē tagad augs divi mazi bērni un vēl balodis, visdrīzāk viņi nenoticētu. Viens – jā, varbūt, bet divi... Tomēr savā 18. laulības gadā viņi kļuvuši par vecākiem Gabrielam (4) un Annai (1,4), un mājvietu ģimenē radis arī balodis Laimonis.
 

Sarunājos ar Maiju, un abas gan raudam, gan smejamies, gan kādā brīdī klusējam. Šis nav parasts adopcijas stāsts – lai gan kurš no tiem tāds ir… Maijas vārdiem sakot, šis stāsts ir par sastapšanos ar savas dvēseles tumšāko nakti. Par gaidām un izsapņoto mammas laimi, par skaudro realitāti, par pēcdzemdību depresiju bez grūtniecības un pašām dzemdībām, par savas mātes izprašanu, par dabas valodu baložu izskatā un arī par tik ilgi loloto rozā ballīti. 

Maija stāsta visu, atkailinot savu dvēseli viena vienīga iemesla dēļ – lai citām mammām adoptētājām būtu kaut niecīgs atbalsta plecs. 

“Pati meklēju informāciju un neatradu, taču tajā grūtajā sākumposmā ir tik svarīgi zināt, ka tu neesi viens tādā situācijā. Ka tā vēl kādam ir,” saka Maija.

Ko tālāk?

Ar Mārtiņu esam precējušies jau 18 gadu, bet savu bioloģisko bērniņu mums nav. Mums ir, kā tagad to moderni sauc, psiholoģiskā neauglība. Mēs to pieņēmām un dzīvojām, orientējoties uz savu attīstību, uz karjeru, arī ceļojām. Baudījām divvientulību, līdz vienā brīdī sapratām – te nu mēs esam. 

Atceros vakaru pirms četriem gadiem. Biju tikko piepildījusi savu sapni un iegādājusies grāmatu plauktu, kas aizņēma visu sienu. Tas bija pilns ar skaisti saliktām grāmatām, mēs uz to skatījāmies, baudījām vīnu un domājām – ko tālāk? Vai arī turpmāk mūs gaida tikpat sakārtota, komfortabla un patiesībā garlaicīga dzīve? Abi sapratām, ka tādā komfortā līdz mūža galam nodzīvot negribam. Mākslīgo apaugļošanu jau biju izpētījusi pirms tam un sapratusi, ka tas nav mans stāsts, ka neesmu gatava iet cauri tam procesam, tāpēc kā alternatīva bija doma par adopciju. Jau pirms daudziem gadiem nolēmām, ka tad, ja būsim gatavi atvērt savas durvis bērniņam, tas būs mūsu ceļš. Tovakar bijām gatavi spert šo soli. 

Process sākas ar pieteikuma iesniegšanu bāriņtiesā, kur jānorāda bērna vēlamais vecums, dzimums, tautība, reliģiskā piederība. Kaut gan lēmums it kā bija pieņemts, man pietrūka tā īstā impulsa šo iesniegumu uzrakstīt. Mani visu laiku nodarbināja jautājums, kas traucēja to pirmo soli spert, – kas notiks, kad mūsu idillē, ko veidojām mēs ar vīru, mūsu suns un kaķis, ienāks bērniņš? Kā mēs viņu uzņemsim, kā viņš iejutīsies mūsu sistēmā? Vai šīs pārmaiņas neizjauks to mūsu ideālo sistēmu?

Atbildes nebija, un nebija arī neviena, ar ko es varētu par to parunāt. Šajā procesā tu esi viens, citus cilvēkus, kas iet to pašu ceļu un ar kuriem vari dalīties savās sajūtās, satiec tikai tad, kad nonāc apmācībās. 

Es ļoti mīlu dabu un daudzas lietas skatos caur kaut kādām dabas norisēm. Īpaši tuvi man ir dzīvnieki, un reiz uz ielas netālu no mājām atradu ievainotu balodi. Tas bija pavisam mazs, tikko iemācījies lidot un jau savainojies. Ietinu to lakatā un nesu mājās. Veterinārārsts izrakstīja antibiotikas, deva norādes, kā putniņu aprūpēt, un caur to man atnāca atbilde – tajā brīdī, kad tu kādu atved mājās un sāc par viņu rūpēties, viņš kļūst par daļu no tavas ģimenes.

Tas bija vajadzīgais impulss, lai es varētu to iesniegumu bāriņtiesai uzrakstīt.

Dēls no saraksta

Pēc laika sākās apmācības par to, kāda ir traumatiska bērna aprūpe, kas psiholoģiski notiek ar šo bērniņu, kādas ir metodes, lai veiksmīgi ar to tiktu galā. Cilvēkus sagatavo gaidāmajai situācijai, kas varētu būt. Un es piedzīvoju lūzuma punktu. Mums bija jāiziet obligātā prakse vienā no krīzes centriem. Pavadījām tur visu dienu kopā ar bērniem, kuri tajā brīdī tur bija ievietoti, sastapāmies ar pusaugu meitenēm, pirmsskolas vecuma bērniem. Klausījāmies šos stāstus, kur bija dusmas, agresija, kas pusaudžu vecumposmā ir īpaši izteikta, arī aizvainojums uz saviem bioloģiskajiem vecākiem. No kursos apgūtā zinājām, ka šiem bērniem dusmas ir īpaši raksturīgas un tās var izpausties asi, destruktīvi, piemēram, dauzot un laužot mēbeles. 
 

Atnākusi mājās, skatījos uz savu grāmatu skapi un domāju – vai esmu gatava kaut kam tādam? Vai esmu atvērta tam haosam, kas ienāks manā mājā? 

Tajā vakarā mēs ar vīru ilgi runājām, es ļoti raudāju, man tiešām bija grūti un it nemaz nebija pārliecības, ka to varēšu izturēt. Nolēmu, ka iešu uz bāriņtiesu un atsaukšu iesniegumu, kaut gan bija atlicis tikai nokārtot eksāmenu, lai saņemtu apliecību un iegūtu adoptētāja statusu. 
 

Bija lietains novembra rīts, gāju uz darbu, un pie gājēju pārejas manā acu priekšā nobrauca baltu balodi. Redzēju viņa pēdējo elpas vilcienu, un viss – putns palika uz ielas. Tajā brīdī man saslēdzās – nē, Maija, tu pieteikumu nevari ņemt atpakaļ! Tu esi vienu balodi izglābusi – tad kāpēc tu atsakies glābt vēl kādu? Šis iepriekš izglābtais balodis palika pie manis dzīvot kā papagailis, es viņu tik ļoti iemīlēju, kaut gan pirms tam man nebija nekādas saskares ar putniem. Daba man atkal iedeva atbildi. 
 

Mēs ar vīru veiksmīgi nokārtojām eksāmenu, un bāriņtiesa mums piešķīra adoptētāja statusu. Uzreiz pēc tam mūs iekļāva adopcijas rindā. Mums nebija svarīga bērna tautība, dzimums, nebija arī nekādu noteiktu prasību attiecībā uz veselības stāvokli. Tikai norādījām, ka gribam bērniņu vecumposmā līdz diviem gadiem. 
 

Reizi ceturksnī Labklājības ministrija visiem adoptētājiem izsūta sarakstus ar bērniem, kuri ir ārpus adopcijas rindas, jo līdz šim viņiem nav izdevies atrast mājas. 

Saraksts ir ļoti garš, kādas 300 lapas A4 formātā, un tajā nav sīkāku ziņu par bērniem, tikai dzimums, vecums, neliels apraksts un daži fakti par to, no kādas ģimenes viņš nācis.
Esmu pasniedzēja Rīgas Tehniskajā universitātē, un pirms lekcijas man bija brīvs laiks. Domāju – palūkošos, kas tajā sarakstā ir. Šķirstīju un ieraudzīju savu dēliņu! Viņam tobrīd bija seši mēneši. Klāt bija izraksts no slimnīcas par viņa piedzimšanu – vesels puika. Bet bailes viesa tas, ka vecāki bija heroīna lietotāji, tāpēc viņam statuss bija atradenis – vecāki nebija zināmi. Sajutu, ka tas ir bērniņš, ar kuru gribētu iepazīties. Nokārtojām formalitātes un braucām uz Madonu pie audžuģimenes, kur puisēns dzīvoja. Diemžēl pēc vizītes mums nācās informēt Rīgas bāriņtiesu par ģimenē notiekošo. Šī audžuģimene bija no tām, kas ņēma bērnus naudas dēļ. 

Mūsu puisēns dzīvoja pusbadā, viņš visu laiku bija gulējis redeļu gultiņā, visa galviņa bija nogulēta. Ieskatoties bērnam acīs, tas bija jau vecs, noguris cilvēks. 

Ne viņš raudāja, ne viņam bija noteikts dienas ritms – ļoti  satraumēts bērns. Tā kā mums šī bija pirmā pieredze ar bērniem, nenobijāmies, turklāt es tiešām jutu – jā, tas ir mans bērns! Viņš bija ļoti līdzīgs vīram, smaidīgs, tāds gaišs puisītis.

Pēcdzemdību depresija

Interesanti, ka tajā dienā, kad Labklājības ministrija izdeva rīkojumu, kas deva mums iespēju iet uz bāriņtiesu un tad satikt mūsu puisīti, mans balodis izdēja olu. Vetārsts teica, un tāpēc visu laiku domāju, ka tas ir puisis. Nevarēju saprast, kas ar putniņu notiek, pārdzīvoju, jo domāju, ka viņam radušās kādas veselības problēmas un viņš mirst. Bija liels pārsteigums, kad ligzdiņā ieraudzīju olu. Tā bija tukša, protams, bet simboliski vēstīja, ka dzimst kaut kas jauns. 

Atvedām mājās mūsu bērniņu, nu it kā būtu jāsākas gaišajam posmam – biju savedusi balonus, pasūtījusi torti. Bet nekas nenotika tā, kā biju plānojusi. Bijām fakta priekšā, ka bērns ir slims, viņam plaušās ir trokšņi, un mēs nezinājām, kā rīkoties. Zvanīju ģimenes dakterim, kurš lika klausīties, kā bērns naktī elpo. Visu to nakti biju stresā un klausījos viņa elpošanu.
 

Manas gaidas tika sagrautas, uzreiz sākās smags darbs, turklāt man nebija nevienas atbalsta personas – ne manas mammas, ne kādas citas pieredzējušas sievietes. Tajā laikā man arī nebija informācijas par pep mammām, kas tagad ir liels atbalsts adoptētājiem. Tas ir ļoti vajadzīgs, visiem iesaku izmantot. Lai kā šķistu, ka tur jau nekā sarežģīta nav, ar to var tikt galā, – noteikti nē, jo nekad neviens nevar būt gatavs tām situācijām, kas nāks! Šie bērniņi tiešām ir ar savām traumām, un nevar zināt, kā tā trauma izpaudīsies un kā pieaugušais, kuram arī ir kādas savas traumas, kaut vai tā pati neauglība, to spēs tolerēt. Bērns atraus vaļā šo pieaugušā cilvēka traumu, un nāksies strādāt arī ar sevi.
Protams, ir laimīgie stāsti, kuros ir atbalsts, tāpēc var skaisti iziet cauri šim sākumposmam, bet mums nebija tas gadījums. 
 

Es paliku viena ar šo bērnu. Viņa trauma bija atplēsta, arī manējā tika atplēsta, un mums abiem sāpēja vienlaikus. Kad jutu, ka pati vairs netieku galā, sāku iet eksistenciālajā psihoterapijā. Man bija pēcdzemdību depresija – jā, tāda pati, kāda mēdz būt bioloģiskajām mammām. Pēc visiem simptomiem – klasiska. Man sākās bailes no bērna. 

Bija pat situācijas, kad vīram jāiet uz darbu, un man sākas panikas lēkme, trūkst elpas, es nezinu, kā ar šo bērnu palikt vienā istabā. 

Bet tas nevienā brīdī nebija stāsts par to, ka ar bērnu kaut kas nav kārtībā. Es zināju, ka ar viņu viss ir labi, bet ar mani nav kārtībā. Daudz lasīju, meklēju informāciju, bet nekur neatradu nevienu adoptētājas stāstu, kas rezonētu, bija tikai dzemdējušu sieviešu pieredzes. Stāsti, ko man nācās dzirdēt, bija par to, cik ļoti visi gaida savu bērniņu, tad viņš atnāk, jūs viņu uzņemat, kursos jau esat tam sagatavoti, un nu jāsākas šai aprūpei. Viss fokuss ir uz bērniņu, bet nekur nav stāsta par to, ka kaut kas var notikt ar mani, ka arī man var būt vajadzīgs šis atbalsts, ka man var būt pēcdzemdību depresija un ka tas ir normāli. 

Tas bija smags posms, jo pie visa vēl laiks ir terminēts. Tiek doti seši mēneši, un tad jāsaka galavārds. Vai nu mēs ar vīru sakām jā šim bērnam, un tad ir tiesas process, kur mūs atzīst par viņa vecākiem, vai arī pasakām nē, un tad bērniņš nokļūst atpakaļ sistēmā. Tas man bija vēl lielāks slogs, jo sapratu, ka visa atbildība gulstas uz mani un gala lēmums būs jāpieņem man. 
 

Pēcdzemdību depresijas pamatā bieži ir meitas sarežģītās attiecības ar mammu. Manā gadījumā šī pieredze bija ļoti smaga. Manas un mammas attiecības psiholoģijā sauktu par toksiskām, tāpēc man vienā brīdī bija jāizvēlas, vai nu es dzīvoju savu, vai arī mammas dzīvi. Izvēlējos savu dzīvi un caur to arī pieņēmu apzinātu lēmumu, ka savu dzimtu neturpināšu. Mammas ceļavārdi man bija – tu būsi slikta mamma, tu būsi slikta sieva, tev dzīvē nekas neizdosies. Ar šiem mammas vārdiem man bija jāiziet dzīvē un jākļūst par māti. Protams, manu pēcdzemdību depresiju caurvija doma, ka esmu un būšu slikta māte. Tikai terapijas laikā saņēmu šo spēju elpot, šo apziņu, ka es, Maija, varu būt māte. Vārdi, kas iedrošināja un kas vēl joprojām man skan galvā, – nav labu vai sliktu mammu, ir tikai pietiekami laba mamma! Ja arī kļūdīsies – un visas mammas kļūdās –, vienmēr ir iespēja palūgt piedošanu. 

Domāju, ja mana mamma kaut reizi dzīvē būtu man palūgusi piedošanu, es viņai piedotu nedomājot. Un šī piedošana būtu pamats, uz kura es atjaunotu attiecības, neskatoties uz to, ko viņa ir vai nav izdarījusi savās sāpēs un savās ciešanās. 

Ejot cauri depresijai, es satikos arī ar savu mammu, psiholoģiski sajutu, kā viņa nevarēja ar mani izveidot šo piesaisti. Viņai bija depresija, un tad ir tā, ka tu esi ar bērnu, bet tai pašā laikā tu viņu nejūti. Tu vari izcili veikt fizioloģisko aprūpi, un mana mamma to darīja, bet emocionālās saiknes, šī emocionālā siltuma nav. Tu vienkārši nesaslēdzies. Man pazuda nosodījums pret mammu, jo beidzot, pirmo reizi dzīvē, es viņu sapratu.

Vienoja sāpes

Bērnu aprūpēju pēc vislabākās sirdsapziņas, taču tie seši mēneši tuvojās beigām, un tikai es pati jutu, ka ar šo zēnu nesaslēdzos. Visu grūtāku padarīja tas, ka bērns nespēja uzticēties. Viņš negribēja, lai viņu ņem klēpī, samīļo. Bija neiespējami viņu iemidzināt uz rokām, jo puisītis visu laiku bijis viens pats gultiņā. Viņam bija histērija no redeļu gultiņas, zīdainītis ar galvu sitās pret grīdu tāpēc, ka viņam sāp! Viņam nebija nekādas piesaistes, tāpēc nevarējām paņemt uz rokām un nomierināt. Mēs viņam bijām tikai fizioloģiskie aprūpētāji, kuri pabaro, nomaina autiņbiksītes, apģērbj, ieliek ratos un izved ārā. Bērna skatiens bija tukšs. 

Atceros vienu rītu, kad puisēns gultiņā mētājās, nevarēja rast mieru, un es viņu paņēmu blakus pie sevis lielajā gultā, taču tas viņam radīja trauksmi. Es viņam biju sveša, viņš man neuzticējās un tāpēc nevarēja nomierināties manā azotē. Tā mēs abi divi, tādi sāpju sagrauzti, klusējām un skatījāmies viens otram acīs. Es nekad neaizmirsīšu tās acis! Tik padzīvojušas, tik vecas, tik dziļas, un tās manī skatījās nenovēršoties, tik caururbjoši. Tā, it kā redzētu manu dvēseli un to, cik esmu atkailināta savās sāpēs. Savā puisēnā redzēju tieši tādu pašu dvēseli. Gandrīz fiziski dzirdēju, kā viņš kliedz pēc palīdzības un cik viņš ir bezspēcīgs. Torīt sapratu – jā, mēs viens otram esam sveši cilvēki, mēs viens otram neuzticamies, bet mums abiem sāp. Un tas mūs vieno.
 

Tajā rītā es viņam pateicu jā, kaut gan sajūta, ka esmu slikta mamma, nebija pazudusi. Taču zināju, ka viņš ir labs bērns.

Es gribētu, lai sabiedrībā netiktu nosodīti tie vecāki, kuri pasaka nē. Reizēm tas ir pareizākais lēmums, jo tās sāpes var būt milzīgas. Sāp tā, ka tev dvēseli rauj ārā. Kā filozofs Kirkegors ir teicis, tā ir sastapšanās ar savu dvēseles tumšāko nakti. Cik no mums tiešām ir gatavi ar to nakti sastapties?! 

Tiesas diena man bija smaga, jo depresija nebija beigusies. Ārstēšanās process notika, lietoju antidepresantus, kas bija palīdzoši, jo noņēma to fonu, ka esmu slikta mamma, un visas tās daudzās bailes. Es varēju satikties ar savu bērnu un sākt pamazītēm veidot emocionālo kontaktu. Taču tajā dienā biju vēl diezgan sliktā emocionālā stāvoklī, un tad tiesnese man jautāja: “Vai jūs šo bērnu mīlat?” Stāvēju tiesas zālē, kur ir bāriņtiesa, prokurors, tiesnese, tiesneses mantija, Latvijas Republikas ģerbonis, un man tagad jāatbild… Ja man būtu godīgi jāatbild, es teiktu – nē. Es vēl nebiju iemīlējusi šo bērnu. Es viņu biju satikusi, biju viņu aprūpējusi, iepazinusi, bet es viņu vēl nemīlēju. Taču es sameloju un pateicu – jā, es mīlu šo bērnu. Tas bija smagi, taču gribēju palikt uzticīga tajā agrajā rītā pieņemtajam lēmumam.  

Par mammu ir jāpiedzimst

Kad tiesas spriedums stājās spēkā, mans putns vēlreiz izdēja olu. Tā bija valoda, kas runāja tikai ar mani. Kā apstiprinājums tam, ka manā dzīvē kaut kas ir piedzimis, bet vēl nav izšķīlies. Pagāja apmēram gads, kad bērns sāka nākt mums klēpī. Viņš sāka ļauties pieskārieniem, un es sāku just saikni ar viņu. Gabrielam tagad ir četri gadi, un varu teikt, ka man nav lielākas mīlestības dzīvē par šo bērnu. Viņš ir mans dēls! 

Agrāk domāju, ka adoptētājas ir ieguvējas, jo viņām ir iespēja tikt pie bērniņa bez dzemdību sāpēm, bez visām tām komplikācijām, kas pēc tam var būt, taču tagad es saku – nē, tā nav. Par mammu sievietei ir jāpiedzimst, un to nevar izdarīt ar rozā baloniem, ar skaistām tortēm, ar ziedu pušķiem un laimīgiem apsveicējiem. 

Par mammu piedzimst tikai sāpēs. Bērns dzimst sāpēs, tu dzimsti sāpēs, un arī mātes mīlestībai ir jāiziet cauri tai dvēseles tumšākajai naktij, lai tu ar šo bērnu sastaptos. 

Tagad mēs ar dēlu esam draugi, viņš ir tik ļoti līdzīgs man – radošs, jūtīgs. Viņam patīk zīmēt, arī es gleznoju. Viņam patīk dziedāt, un viņā ir tā enerģija, kas ir man. Emocionāli mēs viens otru saprotam, sajūtam no pusvārda. Gabriels zina, ka ir adoptēts, to visu viņam stāstām bērnam saprotamā līmenī.  

Taču mūsu dzīvē negaidīti ienāca arī meitiņa. Mēs ar vīru nedomājām, ka mums būs vēl kāds bērns, jo tas ceļš bija diezgan smags, nebijām gatavi vēlreiz tiem ērkšķiem, taču vienā svētdienas vakarā saņēmu zvanu no bāriņtiesas, ka dzemdību namā ir atstāta meitenīte ar tieši tādu pašu stāstu, kāds ir manam puisītim. Mazulītei nevar atrast audžuģimeni, un mums jautāja, vai vēlamies kļūt par viņas aizbildņiem. Šajā gadījumā bija zināma bērna mamma un tētis, abi bija ierakstīti dzimšanas apliecībā, bet viņi jau dzemdību namā pateica, ka piekrīt bērna adopcijai. Tas vēl bija jānokārto juridiski, tāpēc tūlītēja adopcija nebija iespējama. 

Mums bija piecas minūtes laika domāt. Sapratām, ka mēs varam kaut kādus lēmumus pieņemt šajā pasaulē, rīkoties un lietas ietekmēt, bet tas ir pilnīgi neaizsargāts bērns un tā ir viņa pirmā sastapšanās ar pasauli. Kāda būs šī pasaule? Tā ir arī mana atbildība, ko es  kā sabiedrības daļa darīšu, lai palīdzētu šim mazajam cilvēkam. Vai es šajā brīdī izvēlēšos komfortu, vai arī teikšu jā tai dzīvei, kas notiks ar šādu manu izvēli. Kad jautāju vīram, ko mēs darīsim, viņš tikai noteica: “Vai tad te ir jādomā? Jābrauc pakaļ!” 

Dzemdību namā ieraudzījām ļoti skaistu meitenīti, ļoti maziņu – viņa svēra 2,5 kilogramus. Tik mazu bērnu nekad nebijām redzējuši. Pārvedām meitiņu mājās, un tad man bija tas cerētais un lolotais mammas vieglums. Viss rozā, saikne uzreiz, dēliņam uzreiz sajūsma, ka ir māsiņa.  

Mans balodis, kurš pie mums bija nodzīvojis trīs gadus, neilgi pirms meitiņas atnākšanas aizlidoja. Un kopš tiesas sprieduma, ka esam šī zēna vecāki, putns vairs neizdēja nevienu olu. Taču mums atkal ir savs balodis. Laimonis. Jo dzimis laimes krekliņā. Šo balodi atradām pastaigas laikā ar meitu. Arī bija ievainots un dabā izdzīvot nespētu, jo nevar palidot. 
 

Starp citu, dēlu nosaucām par Gabrielu, jo tas nozīmē – vēstnesis. Pateicoties baloža vēstījumam, mēs satikāmies. Un palikām kopā. 

Abi mūsu bērni ļoti mīl putnus, dēls tos sauc par saviem mīlulīšiem, spēj nosaukt daudzas putnu sugas. Man ir sapnis izveidot dekoratīvo baložu māju, un tas būs mantojums, ko atstāšu saviem bērniem.

Tā ir mūsu Anna!

Tagad iesaistos daudzās atbalsta grupās, runāju ar mammām un stāstu, ka, jā, var būt arī smagi, bet tas nenozīmē, ka ir problēma ar tavu izvēli vai ar bērnu. Problēma ir ar tavu stāstu, un tev tas ir jāizdzīvo. Tikai jāsaprot, vai tā izvēle, ko šobrīd izdari, spēs to tavu stāstu izstāstīt līdz galam un izdzīvot. Ja esi par vāju, nenosodi sevi. Tas ir ļoti godīgi, turklāt ir jāspēj pieņemt arī to, ka tas nav tavs ceļš un tu pakāpies atpakaļ.

Savukārt, ja saki jā, tad tici – kaut arī nedaudz vēlāk, bet tu nonāksi līdz tiem baloniem un tortēm. Dzīve tev to uzdāvinās.

Tagad mūsu meitiņai ir pusotrs gads, un gaidām tiesas sēdi, kurā varēsim pabeigt juridiskās formalitātes un oficiāli kļūt par viņas vecākiem. Viņas vārds Anna, to viņai iedeva bioloģiskā mamma, bet mums tas ir ļoti īpašs vārds. Līdzko dēls sāka runāt, tātad no apmēram divu gadu vecuma, viņš visu laiku minēja vārdu Anna. Zinājām, ka viņam ir bioloģiskā māsa Anna, kura arī ir adoptēta, bet kuru viņš dzīvē nav saticis. Domāju, varbūt starp abiem ir kāda neizskaidrojama saikne un bērns to jūt. Kad bāriņtiesas darbiniece atsūtīja informāciju par meitenīti un tur bija rakstīts, ka viņas vārds ir Anna, sapratu – tā ir mūsu Anna! 

Dēls no pirmā satikšanās mirkļa ar viņu visu laiku priecīgi sauca – mana māsa, mana māsa! Joprojām tā ir, un viņš grib, lai māsa guļ pie viņa istabā, abi visu dara kopā. Protams, arī pakašķējas, bet visam pāri ir tā mīlestība, un viņiem ir saikne. Man tas radījis pārliecību, ka cauri dzīvei viņi ies kopā un viens otram būs atbalsts. Arī tad, kad viņiem jau pieaugušā vecumā vajadzēs ieintegrēt sevī katram savu dzīvesstāstu. Tas nav viegls, taču abiem līdzīgs, tāpēc viņi varēs viens otru atbalstīt arī šajā ceļā. Un viņi nebūs vieni.