Atkal zvērīga GREIZSIRDĪBAS scēna: Atbildi, kur tu biji?!

Greizsirdīgi esam visi
Greizsirdība var būt normāla attiecību izpausme, ja tā izpaužas reti. Tā var skart gan sievietes, gan vīriešus, turklāt visdažādākajos vecumos, sākot no bērnības līdz pat sirmam vecumam. Greizsirdība un mīlestība, līdzībās runājot, atrodas uz viena lineāla, tikai katra savā galā. Vai starp abām būs kilometri vai tikai daži centimetri - lielākoties atkarīgs no cilvēka personības un rakstura īpatnībām.
Ir tautas, kur greizsirdība ir kulturāli determinēta - Itālijas reģionos, Meksikā, Spānijā, Kaukāza reģionos. Tur ir senas tradīcijas, kā jāuzvedas situācijā, kad, piemēram, kāds uzmetis aci tavai sievai... Baltijas reģionā nav tradīciju, kā būtu jārīkojas, lai aizstāvētu savas dzimtas godu.
Greizsirdība attiecībās parādās tad, kad vienam cilvēkam ir vara pār otru vai ir vēlme iegūt varu. Līdz ar to greizsirdība ne vienmēr būs tad, kad cilvēks otru mīlēs.

Divi biežākie formulējumi
Var izdalīt divus biežāk nosauktos cilvēku formulējumus, kāpēc viņi ir greizsirdīgi.

•    Esmu greizsirdīgs tādēļ, ka otrs potenciāli spējīgs krāpt.
Šajā gadījumā greizsirdīgs cilvēks ir pārliecināts, ka otrs spējīgs ieinteresēties un izveidot attiecības ārpus jau esošajām. Pamatā tam var būt individuāla pieredze - iespējams, iepriekšējā dzīves posmā notikusi krāpšana vai partneris melojis, vai arī varbūt cilvēks pats to darījis. Tikpat labi greizsirdības iemesls var būt atziņas, kas radušās, vērojot vecāku attiecības. Greizsirdība var izpausties, sākot no aizdomām par otru cilvēku, līdz pat murgiem, kas jau uzskatāms par patoloģiju, kad cilvēkam ir uzmācīgas domas par to, ka otrs viņu krāpj. Protams, par murgiem tos var uzskatīt tikai tad. ja reāli otrs nekrāpj.

•    Esmu greizsirdīgs tādēļ, ka baidos otru pazaudēt.
Šajā gadījumā viens no partneriem ir tā iemīlējies jeb, precīzāk runājot, – ir tik emocionāli atkarīgs no otra, ka bez otra nespēj dzīvot. Viņš uzskata – ja partnera nebūs blakus, dzīvei nebūs vairs nekādas jēgas. Tādas fantāzijas parasti pamatojas uz bērnībā līdz galam neizdzīvotām situācijām, kad bērns dažādu iemeslu dēļ ticis bieži (sistemātiski!) pamests vienatnē, kā rezultātā viņam izveidojusies nedrošības sajūta. Kad šādas fantāzijas greizsirdības iesaiņojumā parādās pieaugušā vecumā, tas liecina par nopietnu un ļoti dziļu psiholoģisku problēmu. Tad var runāt par greizsirdību kā personības pazīmi par zināmu mazvērtības, nepilnvērtības sajūtu. Pieaugušā vecumā cilvēks saka – ja tu mani pametīsi, es izdarīšu pašnāvību. Protams, ka jebkuram cilvēkam, kam kas tāds ir pateikts, rodas intensīva vēlēšanās bēgt tālu prom, jo neviens negrib uzņemties atbildību par otra cilvēka dzīvi, kur nu vēl par nāvi. Interesanti, ka kādu laiku šantāžists partneri var pieturēt, bet parasti pēc laika bumerangs nāk atpakaļ – partnerim parādās niknums un vēlēšanās atbrīvoties no šī cilvēka.

Ieskaties spogulī!
Var izdalīt vēl vienu greizsirdības variantu, kas var būt gan ar vienu, gan otru formulējumu – tā sauktā projektīvā greizsirdība. Proti, mūsu spriedumi par otru cilvēku balstās uz mūsu personīgo pieredzi. Ļoti bieži – lai cik paradoksāli tas nebūtu -– greizsirdīgie vai nu paši potenciāli sapņo par krāpšanu, vai arī krāp). Viņi projicē uz otru cilvēku to, ko paši ir darījuši vai ko spēj izdarīt. Viņi saskata otrā cilvēkā trūkumu, ko nevēlas redzēt sevī.

Pārdzīvojam vai murgojam?
Medicīniski greizsirdību var iedalīt trijās grupās.

1.    Iegūtā vai posttraumatiskā greizsirdība. Esošajās vai iepriekšējās attiecībās bijis kāds pārpratums, neuzticība vai krāpšana - jebkurā gadījumā bijis kāds iemesls, kādēļ parādījusies greizsirdība, un cilvēks vairs nespēj uzticēties.

Kā ārstēt? Visu maina jauna pozitīva pieredze, jaunas, labas un atbalstošas attiecības un laiks, kas dod iespēju visu salikt pa plauktiem. Cilvēks arī bez speciālista palīdzības var tikt ar to galā, uzticoties kādam draugam un izrunājot problēmu, kā rezultātā notiek psiholoģiska pašizārstēšanās. Ja nelīdz ne laiks, ne jaunās attiecības, būtu vēlams aiziet pie psihologa vai psihoterapeita. Atkarībā no greizsirdības iemesla - krāpšana, iepriekšējo attiecību sabrukums, pārpratums - iespējama problēmas korekcija, kas prasīs īsāku vai garāku laika posmu.

2.    Greizsirdība kā personības pazīme. Cēlonis meklējams agrīnā bērnībā var būt ne tikai greizsirdība, bet arī nedrošības un nepilnvērtības sajūta. Lai justos pilnvērtīgāks, cilvēks vēlas kontrolēt apkārt notiekošo, tai skaitā - arī partneri. Visbiežāk tas novērojams cilvēkiem, kurus var saukt par emocionāli atkarīgiem, kā arī personām ar demonstratīvām iezīmēm. Parasti to pamana tikai tad, kad dzi|āk iepazīst otru cilvēku, kad redz. kā viņš interpretē pasauli. Parasti, ja cilvēkam greizsirdība ir kā personības pazīme, viņš būs greizsirdīgs ne tikai attiecībās ar partneri. Viņš var būt greizsirdīgs pret partnera draugiem, jo cilvēks vēlas pilnu varu un kontroli. Būs arī mazvērtības kompleksi, tendence interpretēt, ka pārējie cenšas nodarīt pāri, ka nepievērš uzmanību utt. Sākumā greizsirdība abiem partneriem var likties pat interesanta, bet. ja tā sāk ierobežot un žņaugt, iespējams, jāmeklē cits partneris, ar kuru attiecības būs komfortablākas.

Kā ārstēt? Šādam cilvēkam ir ļoti grūti dzīvot - viņš bojā savas attiecības. Viņš pat var saprast, ka viņa stāvoklis ir slimīgs, bet neko ar sevi nevar izdarīt. Būtu vēlams veikt pašterapiju un ģimenes terapiju. Tā kā var būt arī depresīvi trauksmes uzliesmojumi, nepieciešami antidepresanti, lai cilvēks varētu pilnvērtīgi dzīvot un neizpostīt savas attiecības. Precīzāk - lai varētu vinnēt laiku un mainīt kaut ko savās attiecībās. Ja partneri sāk nomākt mūžīgās scēnas, viņš mēģina kaut ko darīt, bet nekas nepalīdz, jāatceras, ka mēs visi esam brīvi cilvēki un varam iet prom.

3. Greizsirdības murgi. Ja pamatojuma greizsirdībai nav. bet cilvēks tendenciozi interpretē visu. kas notiek attiecībās ar otru cilvēku tā. ka saskata krāpšanas elementus, var runāt par greizsirdības murgiem Cilvēks sāk sajust svešas smaržas, skaņas, var sākt vajāt otru cilvēku. Slimīga greizsirdība ir raksturīga hroniskiem alkoholiķiem - pēc ilgstošas alkohola lietošanas vērojamas paranaīdas psihes pārmaiņas (gan murgi, gan halucinācijas), kas var turpināties arī pēc tam, kad alkohola lietošana ir pārtraukta. Greizsirdības murgi var skart cilvēkus, kas sirgst ar šizofrēniska spektra slimībām vai kuriem ir bipolārā garastāvokļa traucējumi apasinājuma fāzē (nevis bezsimptomu periodā). Partnerim šīs attiecības var izvērsties mokošas, jo cilvēks mēdz būt arī ļoti agresīvs un uzstājīgs.

Kā ārstēt? Nepieciešami medikamenti! Tā ir slimība, un cilvēkam būtu vēlams atrasties psihiatra uzraudzībā. Ir tikai viens bet - cilvēks, kam ir greizsirdības murgi, pats uzskata, ka ir psihiskās veselības paraugs.

Runāt īstajā brīdī un nerakņāties!
Pat, ja cilvēks neizrāda greizsirdību, ārēji tā tomēr izpaudīsies, tikai būs vērsta pret sevi - depresijas vai agresijas veidā. Greizsirdības izpausmēs sastopami gan baiļu, gan niknuma elementi. Ja mēs jūtam šo briesmīgo kokteili - bailes un niknumu, ko sauc par greizsirdību, būtu vēlams, kamēr tā sajūta ir, ar otro pusīti nerunāt un neskaidroties, bet sākt to darīt tikai pēc laika. Otra cilvēka argumentus mēs nedzirdēsim un savas greizsirdības dēļ varam sabojāt labas attiecības. Ja emocionālā pakāpe ir izteikta, sakarīgais prāts nereaģē, un tikai pēc laika, kad emociju pakāpe ir mazāka, cilvēks sāk saprast, kā rīkoties. Speciālisti aicina nerakņāties otra cilvēka dzīvē - jo ir zināma patiesība: jo vairāk meklē, jo vairāk sameklē! Tā rezultātā ir iespējami pārpratumi, turklāt cilvēks sāks slimīgi, tendenciozi interpretēt iegūto informāciju.

Izvērtēt, cik nopietni?
Noteiktos apstākļos minimālās izpausmēs greizsirdība var būt raksturīga visiem cilvēkiem. Bet jautājums - vai visiem var būt slimīga greizsirdība? Atbilde - nē! Ja cilvēkam greizsirdiba nav personibas rakstura iezīme un tā nav saistīta ar psihisku saslimšanu, bet vienkārši bijis gadījums, kas izprovocējis greizsirdību, ar to var tikt galā saviem spēkiem vai lūdzot padomu speciālistam. Bet, ja greizsirdība ir kā slimība vai personības pazīme, tad reakcija uz partnera krāpšanu dažkārt var novest pat līdz slepkavībai (bieži šie noziegumi izdarīti afekta stāvokli).

Dzīves scenārijs

I posms
Kur tu biji? Speciālisti uzsver - visu par otru cilvēku nevajag zināt! Protams, vieglāk to pateikt, nekā izdarīt! Jo cilvēks vēlas zināt patiesību. Speciālisti gan atjautā - ko cilvēks iegūst no tā, ka zina patiesību? Ja otrs agrāk krāpis, tikai pirmais to nav zinājis un attiecības arī nebija cietušas, vai tiešām vērts celt traci un izjaukt attiecības? Katram, protams, pašam jāatbild uz šo jautājumu. Jāatceras, ka patiesības meklēšana parasti izjauc attiecības. Greizsirdīgs cilvēks tieši tā arī jautā: "Pasaki, kur tu biji? Pasaki, pasaki!" Tā spīdzinot otru, iespējams netieši pastumt otru un izprovocēt reālu krāpšanu. Turklāt nav iespējams vairāk aizvainot savu partneri, ja mēs viņu turam aizdomās. Tas ir aizvainojoši! Neuzticēšanās un aizdomas posta attiecības, līdz saindē tās. Lai kā partneris mūs mīlētu, agrāk vai vēlāk viņš to neizturēs, un šīs attiecības izjuks.
 
II posms
Tēlo privātdetektīvu. Greizsirdības uzplūdos cilvēks sāk rīkoties kā privātdetektīvs - meklē pierādījumus, ka otrs krāpj. Ja sākam izmeklēšanas procesu, mēs droši vien redzēsim ne tikai krāpšanas faktu, bet būsim tendēti interpretēt krāpšanas apliecinājumus pēc sava prāta, bet īstenībā vismaz puse no tā būs vienkārši sagadīšanās. Cilvēks, kas dzīvo aizdomās par krāpšanu, skaidri un sakarīgi nav spējīgs interpretēt, ko redz pats un ko stāsta apkārtējie. Cilvēkam, kam ir bailes pazaudēt otru, sāk mazināties serotonīna līmenis un pārņem depresija. Vīrietim, kuram ir greizsirdības problēma, var parādīties lielāka trauk-smainība, kas savukārt var izraisīt potences traucējumus.
 
III posms
Paziņot, ka visu zina. Diezgan bieži, kad viens no partneriem uzzina par to, ka otram ir kādas attiecības, viena no kļūdām ir sarīkot izrādi un scēnu un pateikt skaļi un nepārprotami, ka nu viņš visu taisnību zinot. Jo jāpadomā par iespējamo rezultātu. Cilvēks vienmēr cer, ka otrs, uzzinot, ka patiesība nākusi gaismā, kritīs uz ceļiem un lūgs piedošanu. Parasti tā nenotiek. Ja cilvēks plānveidīgi un sistemātiski krāpis, viņš. iespējams, turpinās to darīt, tikai tagad atklāti, jo viss taču ir zināms. Ja mēs paziņojam, ka zinām par krāpšanas faktu, ir izvēle - vai nu samierināties, vai arī pakot savus vai otra čemodānus. Ja cilvēks domā, ka pēc tādas skaidrošanās notiks kaut kas labs, tad jāsaka - tā nenotiek! Tāpēc, pirms runāt, jāzina - vai pašam cilvēkam tas ir izdevīgi? Jo viss var beigties ar attiecību pārtraukšanu. To vajag darīt tikai tad, ja mēs pieļaujam iespēju, ka tās ir attiecību beigas.
 
IV posms
Un ko pēc tam? Ir cilvēki, kas ir spējīgi piedot, un ir tādi, kas nav spējīgi samierināties ar krāpšanu. Šis fakts jebkurā gadījumā mainīs attiecības, tomēr perspektīvā ir iespējams uzsākt jaunu dzīves posmu, ja abi vēlas saglabāt attiecības. Taču, ja partneris jūt, ka nevar to aizmirst un ka nekad vairs nespēs uzticēties, labāk šķirties uzreiz. Zināmi gadījumi, kad partneris ir poligāms - analizējot situāciju psihoterapijā, atklājies, ka poligāmā pusīte centusies neievainot savu monogāmo pusīti un slēpt - tas apliecina, ka cilvēks nav gribējis lauzt un bojāt šīs attiecības, vienkārši viņš tāds ir pēc dabas. Mono-gāmam cilvēkam to, protams, pieņemt grūti, bet tad ir jāizlemj - vai viņš varēs vai nevarēs ar to sadzīvot!
 
Ko nedarīt?
Nevajag jautāt partnerim par viņa iepriekšējās dzīves niansēm.
Arī partnerim nestāstiet savas iepriekšējās dzīves nianses.
Aizliegts rakņāties kabatās, mobilajā telefonā, interneta pastkastītēs utt.
Aizliegts sekot partnerim.
Nevērtēt pārmērīgi nopietni partnera demonstratīvu uzvedību (piemēram, koķetēšanu), jo visbiežāk demonstratīvai uzvedībai ar krāpšanu nav nekāda sakara.

Riskē uzticoties!
Jāņem vērā, ka visa dzīve ir saistīta ar risku. Ja mēs vēlamies veidot pilnvērtīgas attiecības, tad mums jāspēj uzticēties un jāveido attiecības, uzticoties otram. Un, protams, arī riskējot, ka mūsu uzticēšanās var vēlāk vainagoties ar iespējamu fiasko. Brīdī, kad sastopamies ar grūtībām vai aizdomām, tad bez skandāla un skaļām sarunām vienkārši jāpajautā, kas nav skaidrs. Varbūt tas ir pārpratums. Mums ir jārespektē sava partnera laiks, viņš drīkst satikties ar saviem draugiem (protams, būtu vēlams, lai mēs vismaz teorētiski tos cilvēkus zinātu, ja dzīvojam kopā). Svarīgi, lai katram no partneriem ir savs interešu loks, un viņi viens otru var papildināt. Nevar prasīt, lai divi cilvēki visu laiku pavadītu kopā. Dažiem diemžēl ir tāda utopija! Viņi domā, ka otrs cilvēks pieder par visiem 100%. Bet jāatceras - mēs dzīvojam brīvā valstī, un ikvienam ir tiesības būt vienam. Arī pāra attiecībās.

Autore: Lauma Lūse, žurnāls Veselība
Materiāls publicēts sadarbībā ar žurnālu Veselība un izdevniecību Dienas žurnāli

Ienāc! Veselība.lv