Tētis bijis arī mammas vietā
Man patiešām ir visīstākais supertētis. Kad zaudējām mūsu mammu, man bija vien 16 gadi. Redzēju tēvu ciešam un domāju, ka tētis salūzīs, zudīs viņa dzīvesprieks un nekad vairs neredzēšu tēti smaidam. Es kļūdījos. Izrādījās, ka tētis ir supertētis.
Lai gan man vairs nav māmiņas, tomēr man ir tētis, kurš mani
samīļo par diviem, kurš mani uzklausa par diviem, kurš prot ne
tikai vienkārši taisīt ēst, bet arī marinēt gurķus, konservēt,
skābēt, sālīt un pat gatavot izcili garšīgus, tikpat saldus un
maigus ķiršu kompotus. Neskatoties uz to, ka mūsu visu sirdī pat
pēc 13 gadiem valda rūgtums par mīļās mammītes aiziešanu, tētis
prot saņemties, aizgājis pensijā viņš apgādā mūs ar māsu ar
garšīgām paša izmakšķerētām zivtiņām, paša gatavotiem našķiem,
pavada mūs iepirkšanās tūrēs, prot smiet un smīdināt. Nu vispār jau
vienā vārdā sakot – supertētis ir vienkārši superīgs! Paldies viņam
par izturību!
Mīlošā meita
Aicinām viedoklī dalīties gan tētus un mammas, gan arī
pavaicāt, ko par savu tēti un vectētiņu saka bērni! Mūsu vidū ir
tik daudz superīgu tētu! Viņi ir pelnījuši svētkus!