Mīļotie dzīvo katrs savā valstī

“Iepazināmies klasiski — ceļojumā. Man bija 20 gadu, tikko izjukušas attiecības un saskumusi sirds. Kopā ar kursabiedreni un kursabiedru devos stopēšanas tūrē pa Eiropu. Mērķis bija okeāns, un tuvākā vieta Eiropā, kur to redzēt, ir Francija. Tur arī satiku savu francūzi. Mēs pie viņa dzīvojām pāris dienu — ar interneta organizācijas www.hospitalityclub.org starpniecību (tur var reģistrēties un, izmantojot datubāzi, sarunāt naktsmājas citās valstīs).

Jau trešajā dienā paziņo, ka mīl
Tā kā braucām ar stopiem, nevarēja zināt, cikos precīzi atkulsimies, bet viņš bija ar mieru mūs sagaidīt jebkurā diennakts laikā un atbraukt pretī. Pirmais iespaids — viņš bija ļoti atbrīvots un jauks. Vēlāk viņš stāstīja, ka jau pašā sākumā manī ieskatījies un cerējis, ka puisis mūsu trijotnē nav mans draugs... Nu, jā, un tad mēs ieradāmies viņa dzīvoklī — neliels studijas tipa dzīvoklītis remonta procesā, bet tur bija īpatnēja, smaga koka lete, ko viņš pats bija taisījis, visu mazo balkoniņu aizņēma iekārts šūpuļtīkls, istabā kaut kādi jocīgi telpaugi, un virtuvē visa siena nokrauta ar eksotiskām garšvielām... Kaut kas tajā visā mani baigi “paņēma”, un es jau bakstīju draudzenei: “Viņš noteikti te dzīvo viens, nez, viņam draudzenes nav?”

Jau trešajā dienā viņš paziņoja, ka mani mīlot. Atceros, kā blenzu uz viņu un sāku smieties: “Ak, tad tādi tie izslavētie franču mīlnieki?” Kā viņš sadusmojās! “Ja es būtu gribējis tikai trīs dienu romāniņu, nekad tā neteiktu, bet vienkārši būtu spiedis tevi stūrī!” viņš nikni skaidroja. Vakarā aizgājām divatā pastaigāties un sarunājām, ka, tā kā mēs viens otram ļoti patīkam, vienkārši izbaudīsim šo laiku un nesačakarēsim visu ar kaut kādu paviršu seksu. Man šķita — o, tas tik ir vīrietis! Vienīgi pastaigas beigās viņš man centās iemācīt pareizi izrunāt franču R. To vislabāk varot izdarīt, sajūtot īsto vibrāciju. Tāpēc tam, kurš māk to R, ir jāpieliek savas lūpas pie lūpām tam, kurš nemāk...

Jau trešajā dienā viņš paziņoja, ka mani mīlot. Atceros, kā blenzu uz viņu un sāku smieties: “Ak, tad tādi tie izslavētie franču mīlnieki?” Kā viņš sadusmojās!

Viens pie otra braukājam jau sesto gadu
Kad pienāca laiks doties prom, man bija TIK NENORMĀLI BĒDĪGI. Domāju, ka nekad viņu vairs neredzēšu. Tas bija augusta sākums. Bet jau septembra sākumā viņš atbrauca uz Rīgu pirmo reizi, ap Ziemassvētkiem jau otro... Un tā mēs viens pie otra vizināmies jau sesto gadu. Joprojām man viņā visvairāk patīk tas, kas iepatikās jau sākumā — viņš ir absolūti patstāvīgs un neatkarīgs.
Man ir grūti pateikt, ar ko viņš atšķiras no latviešu vīriešiem. Bet, ja tā vispārīgi — man šķiet, ka viņam piemīt cieņpilnāka attieksme pret mani un cilvēkiem vispār nekā vidējam latvietim pret savu draudzeni/sievu un apkārtējiem. Pat ja viņš ir zvērīgi dusmīgs, viņš nepasaka tādas riebeklības, kuras pēc tam grūti aizmirst, un pat tad, ja es sāku uzvesties kā galīga histēriķe, viņš neiesaistās, bet vienkārši uz laiku iziet un atnāk vēlāk. Bieži vien ar puķi. Viņam patiesi rūp, kas ar mani notiek, kā man iet darbā, kā es pavadīšu brīvdienas, vai esmu paēdusi vakariņas — arī tad, kad viņš ir Francijā, bet es šeit. Protams, telefona rēķini mums ir astronomiski.
Viņš kopš pirmās dienas zināja, ka es uz Franciju nepārcelšos, jo mans darbs ir saistīts ar latviešu valodu, un Francijā es to darīt nevarētu. Savukārt viņam ir darba līgums, kas paredz, ka Francijā jāstrādā vēl divi gadi. Kad iepazināmies, tie bija septiņi gadi, bet mēs izlēmām mēģināt. Ja kāds pārcelsies, tas būs viņš. Sākumā man likās sāpīgi romantiski, ka mēs tā braukājam viens pie otra — lielā laimē satiekamies, tad atkal jāšķiras un jāraud, bet tas viss ir tā īpaši. Tagad laikam esmu paaugusies, man pašai ar sevi ir interesanti un īstenībā ļoti patīk, kā mums ir. Tikai drusku bail, ka mēs vairs nemācēsim dzīvot tādu “normālo” dzīvi, kad būs jābūt kopā ikdienā...

Dāmām vienmēr priekšroka. Arī seksā
Zini, man šķiet, ka ir pilnīgi vienalga, kas viņš ir pēc tautības, ja vien sakrīt pamatvērtības — ja viņam liktos, ka, piemēram, daudzsievība ir laba, tad diemžēl mums nekas nesanāktu.
Tas, ka viņš nezina, kas ir Ezītis miglā, mani netraucē, jo es nezināju, kas ir Tintins. Es viņam tulkoju ezīti, vņš man Tintinu, viss ir kārtībā. Taču viņš nevar pieņemt visādas citas lietas, un nereti “iet pa gaisu”. Kāpēc es neeju teikt, lai kaimiņi izslēdz mūziku? Kāpēc es nesaucu policiju? Nu jau pēc sešiem gadiem Latvijā viņš ir apmēram sapratis, kāpēc tomēr nesaucu policiju. Bet daudzas lietas joprojām traucē — viņam liekas, ka uz ceļiem ir bīstami, ka cilvēki ir nelaimīgi un tāpēc bieži vien nikni un riebīgi. Reiz viņu centās apkrāpt autoservisā, reiz atkal veikalā iesmērēja vecu preci... It kā sīkumi, bet viņš to uztver ļoti sakāpināti, jo nav rūdīts pret tādām lietām.
Tā es dažreiz brīnos — viņš taču ir audzis pavisam citos apstākļos, kā var būt, ka mums saskan? Bet krieviem ir teiciens: “Dva sapoga para.” (“Divi zābaki ir pāris.”) Un tu vari aiztriekties kaut uz otru pasaules malu — ja būs lemts, tieši tur atradīsi sava zābaciņa pāri! Ar domām, bailēm un sapņiem, kas ir tādi paši kā tavējie...
P. S. Kā gan stāsts par francūzi bez seksa? Varu atklāt — viņam ļoti patīk stāsti par franču mīlnieku slavu, tāpēc tos noteikti vajag pastāstīt pirms gulētiešanas! Un vispār seksā, tāpat kā citās jomās, viņš ir rūpīgs un džentlmenisks — “dāmām vienmēr priekšroka”! (Zīmīgi smejas.)”

Autore: Ilze Irbe, žurnāls Una

Materiāls publicēts sadarbībā ar žurnālu Una.
Ienāc! www.una.lv