Pēc 17 gadiem dēls atrod māti "draugiem.lv"
Pirms dažām dienām manā draugiem.lv publiskajā e-pastā iekrita vēstule. Tas bija piektdienas vakars, un vēstule neizlasīta nogulēja līdz pirmdienai. Vēstulē bija lauzītā latviešu valodā uzrakstīts kāda puiša lūgums palīdzēt sameklēt māti. Pēc pāris dienām Vladimirs sazvanīja savu mammu, ko nav redzējis 17 gadus.
Ja šo stāstu pārvērstu TV seriālā, tā sižetu kritiķi
noteikti nosauktu par sadomātu un neīstu. Seriālos tā nenotiek, tā
notiek tikai dzīvē. Lūk, stāsts, ko man uzrakstīja laimīgs
cilvēks.
Esmu dzimis 1974. gada 27. novembrī Rīgā, tad vēl Latvijas PSR.
Mana bērnība pagāja šai pilsētā. Dzīvoju Purvciemā, Raunas ielā.
Gadu pēc manas dzimšanas vecāki izšķīrās. Uzreiz uzrakstīšu, ka
mana māte (Tjagunova Maija) ir latviete, bet tēvs — krievs. Viņš
tolaik dienēja Rīgā. Es tiku audzināts latviešu ģimenē. Audzināja
mani vecmāmiņa un mamma, kas tolaik smagi strādāja divās maiņās
rūpnīcā VEF, tāpēc mani nosūtīja uz 7. internātskolu Graudu ielā.
Šai skolā ieguvu savu pirmo izglītību. Visu šo laiku es neko
nezināju par savu tēvu. Vecmāmiņa (tēva māte) divreiz gadā atbrauca
ciemos pie manis no Krievijas. Tas arī tolaik bija vienīgais sakars
ar manu tēvu.
Biju apvainojies uz māti, viņa — uz mani.
Kad pabeidzu skolu, nomira vecmāmiņa (mammas māte). Mamma
sacīja, ka viņai ir diezgan grūti nodrošināt man studijas
augstskolā un ka man jāiet strādāt. Veselu gadu strādāju VEF, bet
sapratu, ka gribu mācīties tālāk un iegūt augstāko izglītību.
Nolēmu, ka to varēšu īstenot tikai Krievijā, jo jau tad biju
izlēmis, ka vēlos būt mākslinieks. Mēs ar māti sastrīdējāmies —
viņa iebilda pret manu aizbraukšanu. Viņa tolaik vispār iebilda
pret radiem, kas dzīvo Krievijā.
1992. gadā, kad ieguvu Latvijas pilsonību (sacīsiet: «Lūk,
muļķis!», bet tas bija mans pirmais patstāvīgais lēmums), es
aizbraucu uz Krieviju uz Krasnodaru, kur dzīvoju joprojām. Ar māti
pārstājām komunicēt. Biju apvainojies uz māti, viņa — uz mani.
Ieradies Krievijā, sāku patstāvīgu dzīvi! Taču tēva radus nepazinu,
tāpēc ar viņiem nesazinājos. Protams, nedrīkst teikt, ka visu
panācu pats! Man palīdzēja vecmāmiņa, kā varēja, kā arī ļaudis,
kurus sastapu savā ceļa! Mans tēvs nomira. Es viņu redzēju tikai
trīs reizes.
Ar teātra vieskoncertiem apbraukāju visu Eiropu — Vāciju, Franciju, Spāniju, Šveici, Portugāli —, Ēģipti, bet ne reizi pa šo laiku neesmu bijis dzimtajā Latvijā.
Ieguvu augstāko izglītību — Rostovā pie Donas pabeidzu Valsts
konservatorijas estrādes-džeza nodaļas vokāla klasi. Nerakstīšu, kā
viss bija un kur strādāju. Uzrakstīšu, ka pašlaik strādāju lielā
organizācijā, kuras nosaukums ir radošā apvienība ПРЕМЬЕРА
un kurā ir vairāk nekā divi tūkstoši tikai radošo darbinieku. Tas
ir Jurija Grigorovicha klasiskais balets (Anastasija Voločkova
strādā šajā baletā), Georgija Garanjana džezbends. Es strādāju par
šovu teātra mākslinieku. Mūsu organizāciju radīja Josifs Kobzons.
Tā ir unikāla ar to, ka ir vienīgā, savā veidā, Krievijas
teritorijā, tur ir viss! No klasiskā baleta līdz leļļu teātrim un
personīgajai horeogrāfijas skolai. (Lūk, tā ir reklāmas kampaņa!!!
:))))))) Ar teātra vieskoncertiem apbraukāju visu Eiropu — Vāciju,
Franciju, Spāniju, Šveici, Portugāli —, Ēģipti, bet ne reizi pa šo
laiku neesmu bijis dzimtajā Latvijā.
Foto: Vladimirs uz skatuves
Kopš 1992. gada kā Krievijā, tā arī Latvijā notiek kardinālas
pārmaiņas varā un vispār ļaužu galvās, kuri dzīvo šais valstīs.
Parādījās neatkarīgas valstis, robežas un ar to saistīti šķēršļi.
1997. gadā es pamazām mēģināju sameklēt savu mammu. Noskaidroju, ka
viņa vairs nedzīvo vecajā adresē, bet jauno es nezināju. Mēģināju
sazvanīt savu patēvu (uz to momentu mamma izgāja pie vīra), bet
šajā dzīvoklī viņi arī vairs nedzīvoja. Cerība palika — tā bija
mana tante, mammas māsa. Uzrakstīju viņai vēstuli. Viņa atrakstīja,
ka mana mamma nopirkusi citu dzīvokli, viņai piedzimusi meita,
vārdā Sintija, bet pēc gada meitene nomirusi. Mammas adresi viņa
nezināja. Tās bija pēdējās vēstis no Latvijas, un līdz šodienai es
neko par mammu nezināju.
Es gribēju zināt, ka man ir mamma. Es domāju, ka viņai arī jāzina, ka viņai ir dēls, kas viņu mīl un kas vienmēr viņai palīdzēs.
Pirms pieciem gadiem sāku intensīvus meklējumus! Es ļoti
baidījos aizbraukt uz Latviju un uzzināt par mammu ko briesmīgu, ka
viņas vairs nav dzīvajos,jo viņa ļoti slimoja. Domāju, ka man
būs vieglāk saņemt jebkuru informāciju šeit, Krievijā, kur man jau
ir draugi.
Krievijas televīzijā ir populāra pārraide «Gaidiet mani»,
kur atrod pazudušus ļaudis, kas nav tikušies viens ar otru daudzus
gadus. Es uzrakstīju vēstuli ar savu stāstu, bet līdz šim no viņiem
nevienu vēstuli neesmu saņēmis. Kā noskaidrojās, tā ir vienkārši
izrāde, par ko jāmaksā nauda! Biju gatavs maksāt jebkuru naudu, lai
tikai saņemtu jebkādu informāciju par savu māti. Man katru nakti
sapņos rādījās Rīga, un es kritu depresijā. Dzimtā zeme sauca!
Rakstīju tantei, bet atbildes nebija. Es jau sen neļaunojos uz
mammu, man vienkārši gribējās viņu redzēt un pārliecināties, ka
viņai viss ir kārtībā! Es gribēju viņu apkampt un noskūpstīt! Es
gribēju zināt, ka man ir mamma. Es domāju, ka viņai arī jāzina, ka
viņai ir dēls, kas viņu mīl un kas vienmēr viņai palīdzēs.
Biju gatavs maksāt jebkuru naudu, lai tikai saņemtu jebkādu informāciju par savu māti. Man katru nakti sapņos rādījās Rīga, un es kritu depresijā.
Kādu laiku vēlāk Krievijā parādījās interneta sociālie tīkli,
kuros es piereģistrējos, — www.odnoklassniki.ru un
www.vkontakte.ru. Domāju, ka tas bija pirmais solis, lai
atrastu savu māti. Piereģistrējos atšķirīgās grupās. Atradu tikai
pasenus paziņas no bērnības, kuri pašlaik dzīvo citās valstīs, kāds
Izraēlā, kāds Anglijā. Mēģināju piereģistrēties
www.one.lv, bet nesanāca, jo tur tāda sistēma, ka vajag
obligāti būt mobilā telefona numuram, kas reģistrēts Latvijā.
Pirms gada es sameklēju Latvijas detektīvaģentūru, kas nodarbojas
ar pazudušu ļaužu meklēšanu, bet arī tā nav varējusi dot saprotamas
atbildes. Un, lūk, kārtējo reizi iegāju internetā, Jandeks
sistēmās pieprasīju «populāras meklējumu Latvijas sistēmas». Man
uzreiz piedāvāja www.google.lv. Iegāju šajā sistēmā un
pieprasīju «TJAGUNOVA MAIJA». Tāds cilvēks ir reģistrēts
www.draugiem.lv. Vēru vaļā šo lapaspusi un ieraudzīju
savas mātes fotogrāfiju... Jūs nevarat iedomāties, kas ar mani
notika!... Es nevarēju atjēgties stundas trīs! Bet šeit mani
uzglūnēja jauns šķērslis: es nevarēju piereģistrēties, jo man
vajadzīgs uzaicinājums. Bet man nav paziņu, kuri būtu reģistrēti
šajā lapā! Es nokļuvu strupceļā! Uzrakstīju administrācijai ar
lūgumu palīdzēt! Šai pašā laikā saita www.vkontakte.ru
grupā Tiem, kas piedzima un izauga Latvijā es uzrakstīju, ka varbūt
kāds ir reģistrēts www.draugiem.lv un var izsūtīt man uzaicinājumu.
Un kādu laiku vēlāk man atbildēja Nidija Putniņš un izsūtīja
uzaicinājumu. Man pilnīgi nepazīstams cilvēks.
Es biju gatavs lēkāt no laimes! Viņa rakstīja, ka mana māte viņai daudz par mani stāstījusi un ka viņa mani arī meklē.
Un šai pašā laikā Tu, Guntar, uzrakstīji un piedāvāji man
palīdzību meklējumos. Ap to laiku jau biju piereģistrējies un
redzēju, ka mana māte savu profilu apmeklējusi pirms diviem gadiem.
Atkal strupceļš. Bet, pateicoties Tev, noskaidroju, ka viņai ir
meita ASTRĪDA, viņai ir 12 gadu. Mana māsa, par kuru es vispār neko
nezināju. Viņa arī ir reģistrēta www.draugiem.lv . Es
rakstīju viņai, ka meklēju viņas mammu, kura ir arī mana māte. Tu
arī viņai uzrakstīji, bet atbilde nesekoja. Atlika tikai
gaidīt!
Un, lūk, tās pašas dienas (5. oktobra) vakarā Astrīda man
uzrakstīja. Es biju gatavs lēkāt no laimes! Viņa rakstīja, ka mana
māte viņai daudz par mani stāstījusi un ka viņa mani arī meklē.
Viņa atsūtīja man sava mobilā telefona numuru un mammas numuru. Es
tūlīt pat viņai piezvanīju... Nerakstīšu, kas ar mani notika, un
varu iedomāties, kas notika manas mātes dvēselē... To vārdos
nenodot!!! Mēs Nezinājām Neko Viens Par Otru 17 Gadus!!! Manai
mammai nebija ne jausmas, ka esmu kļuvis par pazīstamu dziedātāju
Krievijā.
Esmu ļoti laimīgs, ka atradu savu mammu un savu māsu! Es ļoti ceru
aizbraukt uz Latviju februārī, bet vasarā brīvdienās māsu uzaicināt
ciemos pie manis uz Melno jūru.
Un pēdējais — es sapratu, lūk, ko!!! Lai gan es dzīvoju Krievijā un
manī rit arī krievu asinis, es uzskatu sevi par latvieti pēc
audzināšanas, pēc tradīcijām, kuras man deva mana mamma. Bet Rīga
man ir pati skaistākā pilsēta pasaulē! Un es esmu daudzas pilsētas
redzējis.
Es centos uzrakstīt visu īsi! Ja radīsies jautājumi, obligāti
raksti!
As šo stāstu mūs iepazīstināja portāla draugiem.lv
radošais direktors Guntars Meluškāns.
Vairāk par Vladimira
daiļradi vari uzzināt šeit:
http://to-premiera.com/collectiv/show/solist/?ID=832
http://www.portfolio.startvocal.ru/index/0-4?rt_movie_id=1561914