Mans bērns ir sūdzambībele?

It kā labi, ja pasaka, ka māsa ar šķērēm kaut ko aizliegtu griež vai ir ko salauzusi, bet tajā pašā laikā drīz pašam nebūs laika vairs spēlēties, jo nemitīgi tiek „skenēta” māsa. Vai tā būtu pierādīšana mammai, ka esmu labāks? Cenšos izvērtēt katru stāstu, bet šobrīd liekas, ka uz katru tekstu jau atbildu — nesūdzies,” raksta kāda portāla mammam.lv/tetiem.lv lasītāja.

Atbild psiholoģe Laila Kalniņa:
„Šķiet, ka dēls ir uztvēris to, ka kādu laiku esat bijusi sarunā ieinteresēta, ja viņš stāsta par māsu. Savukārt tagad, kad sakāt — nesūdzies, viņš nezina, kā reaģēt, jo vai tad tas vairs nav svarīgi, bija, bet tagad nav?! Jūs jau pati jūtat, ka, visticamāk, šis nebūs stāsts par māsu, bet par sešgadīgu puiku, kurš uzņēmies nedaudz vairāk atbildības, nekā viņam vajadzētu, un patiesībā vēlas tikt samīļots tāpat kā mazā māsa. Vecākajiem bērniem ir sarežģītāka situācija, jo, pirmkārt, viņi tiešām vienā brīdī zaudē vienīgā bērna pozīciju, un daži bērni to tā arī uztver — vienīgais ir tas vismīļākais, bet kā tad tagad? Turklāt mazākie patiešām no sākuma ir jāaprūpē vairāk, un no vecākā bērna pozīcijām izskatās, ka mazais tā kā saņem vairāk, biežāk to mīlestību, un rada sajūtu, ka ir steidzami kaut kas jādara. Te variantu var būt bezgala daudz. Var uzņemties atbildību, „šefību” par mazo māsu, sak, kurš te ir vecākais un respektējamākais.

Ir pavisam normāli, ja bērni strīdas, tā viņi iemācās nonākt pie kāda risinājuma.

Un jā — nereti mammai tas ir ļoti izdevīgi, kad vecākais bērns palīdz, viņš saņem atzinību un arī tādu kā papildu atbildību. Var sākt ķīvēties ar mazāko, jo tas labi piespiež mammu pievērst uzmanību, tas nekas, ka situācija nav patīkama, bet mamma runā, jautā, varbūt pažēlo. Tātad, otrkārt, bērns vairāk var sākt darīt ko tādu, gan pozitīvu, gan negatīvu, kas pievērstu mammas uzmanību viņam. Stāsts jau var būt par kaut ko citu, bet uzmanību saņem pats stāstītājs. Ko darīt? Protams, novērtējiet, ja dēls cenšas Jums palīdzēt māsas pieskatīšanā, bet tas nav viņa pienākums. Turklāt ir pavisam normāli, ja bērni strīdas, tā viņi iemācās nonākt pie kāda risinājuma. Ja dēls cenšas iesaistīt Jūs, tad vai nu viņš neprot atrisināt kādu strīdu ar māsu, vai ir ielāgojis, ka tā var saņemt kāroto uzmanību. Būtu ļoti labi, ja Jums būtu iespēja kādu nelielu laiku dienā (kaut vai 20 minūtes) atlicināt tikai un tieši dēlam, kad jūs abi kopā varat parunāties (un ne jau par māsu). Arī vakaros vienu pasaku var lasīt meitai, vienu dēlam, tad tā būs viņa īpašā pasaka.”