Es, mans bērns un vīramāte
Kā sadzīvot un runāt ar jaunajai ģimenei palīdzēt gribošu vīramāti, kad piedzimst mazulis? Situāciju komentē geštaltterapeite Aija Baha-Velvele.
„Dzīvojam privātmājā ar vīramāti, kas pie mums pārcēlās,
tikko piedzima mazais. Pateikt, lai nebrauc, arī nevarēju, jo tā ir
viņas vecāku māja. Kā mazais raud, tā vīramāte jau skrien. Es visu
laiku jūtos uzvilkta. Pat tad, kad esam vieni, jo jūtu, ka drīz
viņa būs klāt. Reiz mazais raudāja, es visādi centos nomierināt,
dziedāju, runājos, nesāju, paņēmu gultiņā. Atnāca vīramāte un
vienkārši paņēma no manis bērnu. Es teicu, ka nevajag, bet viņa
paņēma. Bērniņš turpināja raudāt, protams, ka ne tik daudz, bet
tomēr turpināja. Attiecīgi es arī sāku raudāt, sadusmojos, bet
vīramātei pateikt neko nevarēju. Tādu situāciju ir daudz. Ko lai es
iesāku? Mums nav vietas, kur mūsu ģimenīte būt viena un neviens
netraucētu,” mammam.lv/tetiem.lv raksta kāda
portāla lasītāja.
Izrunāšanās
Es saprotu tracinošo sajūtu iemeslus, jo vīramāte, lai arī,
visticamāk, labāko nodomu vadīta, liedz Jums būt mammai, kas pati
iemācīsies visus sīkos knifiņus, lai spētu rūpēties par savu
mazuli. Es pieļauju, ka vīramāte pati nemaz nepamana, ka sāk
traucēt, tāpēc Jums nekas cits neatliks, kā viņai par to pateikt.
Ikvienam mazulim, īpaši pirmajos dzīves mēnešos, vissvarīgākais
cilvēks ir mamma — mazulis nomierinās, dzirdot mammas balsi,
sajūtot mammas elpu vai saklausot sirdspukstus, un nekas nav
nomierinošāks par mammas dziedātām dziesmiņām, nekas nesniedz
lielāku drošības sajūtu kā mammas glāsts... Tā vien šķiet, ka Jūsu
vīramāte par to ir piemirsusi, jo pašas dēls jau sen kā izaudzis!
Es, protams, nezinu, kādas ir Jūsu savstarpējās attiecības ar
vīramāti, cik varat būt atklātas un godīgas viena pret otru, bet
mans padoms - pastāstiet savai vīramātei par savām sajūtām! Tikai
būtu svarīgi atcerēties, ka jebkuru informāciju var pateikt dažādi
— gan tā, lai otrs apvainojas, gan tā, lai izprot. Tomēr Jums
jārēķinās, ka viņai tas varētu būt sāpīgi vai nepatīkami, bet tā kā
viņa ir pieaugusi sieviete, tad pratīs tikt ar savām emocijām galā,
tā vairs nav Jūsu atbildība!
Bieži vien otrs cilvēks pat neiedomājas, ka viņa rīcība mums liek justies nelāgi vai pat aizvaino, tāpēc ir svarīgi sarunā stāstīt par savām sajūtām, emocijām, nevis kritizēt otru.
Kā pareizi izrunāties
Ja man būtu jāuzsāk šāda saruna, es izvēlētos laiku, kad mazulis ir
iemidzis vai ir kopā ar tēti, jo svarīgi, lai Jūs abas varat
parunāt tā, lai neviens un nekas Jūs neiztraucētu. Jūs varat
iesākt, piemēram, ar vārdiem: „Es negribu Tevi aizvainot, jo
saprotu Tavu gādību, tomēr brīžos, kad Tu uzreiz skrien palīgā, kad
mazulis ieraudas, man rodas sajūta, ka neesmu pietiekami laba
mamma. Bet es pati gribu iemācīties tikt galā un es zinu, ka to
spēšu, bet, ja gadījumā ko nezināšu es palūgšu Tavu palīdzību.”
Bieži vien otrs cilvēks pat neiedomājas, ka viņa rīcība mums liek
justies nelāgi vai pat aizvaino, tāpēc ir svarīgi sarunā stāstīt
par savām sajūtām, emocijām, nevis kritizēt otru. Jūs varat teikt,
ka viņa ir lieliska vecmāmiņa, ka tik ļoti rūpējas, bet Jums šobrīd
vairāk palīdzētu tas, ka viņa, piemēram, padalītos savās atmiņās
par to, kā pati tikusi galā, kad Jūsu vīrs bija nesen dzimis
mazulītis. Šāda veida sarunas nav vieglas, tās prasa zināmu
psiholoģisku spriedzi, tomēr bez šīm sarunām mēs nevaram panākt
vēlamo un nespējam dzīvot pozitīvās sajūtās. Taču, kā zināms,
mierīga, laimīga un ar sevi apmierināta māmiņa ir tā, kas palīdz
mazulim augt laimīgam, jo viņš sajūt Jūsu noskaņojumu un attiecīgi
uz to arī reaģē, piemēram, ar raudāšanu.
Reizēm tiešām mazuli var mocīt punča sāpes vai grūtais iemigšanas
brīdis, vai vienkārši vēlme samīļoties, bet citreiz tā var būt
reakcija uz to, ko viņš sajutis emocionāli! Un ļoti iespējams, ka
par šīm lietām nemaz nenojauš Jūsu vīramāte, jo, lai cik tas
neskanētu skarbi, par tādām lietām laikos, kad viņa bija jaunā
māmiņa, neviens nerunāja. Tas, ka vīramāte ir vecāka un ar lielāku
dzīves pieredzi, nebūt nenozīmē, ka Jūs neesat pietiekami gudra,
lai radušos situāciju atrisinātu tā, lai Jums abām būtu
komfortabli. Vienkārši tajos laikos, kad jauna bija Jūsu vīra māte,
ļoti reti cilvēki apsprieda to, kā viņi jūtas, kas ar viņiem
notiek, utt., jo bija pieņemts visu paciest, pretī nerunāt un
klausīt ik uz vārda tos, kas vecāki par mums, bet šobrīd situācija
ir stipri mainījusies, un cilvēki beidzot ir sapratuši
kontaktēšanās un sevis atklāšanas nozīmīgumu attiecību veidošanā.
Cilvēki beidzot runā un sarunājas, vismaz mācās to darīt!
Kā jūtas vīrs?
Viņam nav viegli dzirdēt ko nelāgu par Jums no savas mātes un
otrādi — nav patīkami klausīties, ja Jūs viņam sūdzaties par
attiecībām ar vīramāti. Ja Jums ir nepieciešams vīra atbalsts,
varat to viņam darīt zināmu, bet konflikts vienalga būs jārisina
Jums abām. Patiesībā Jūs abas, visticamāk neapzināti, konkurējat
savā starpā par to, kura būs labāka un spēs labāk rūpēties par Jūsu
vīru. Mammām jau allaž šķiet, ka neviena sieviete nevar viņas
aizstāt un būt pietiekami laba dēliem.
Vai dzīvot kopā ir labi?
Bieži vien dzīvē ir tādas situācijas, kad mums nav citas izvēles
vai variantu, kā vien dzīvot kopā ar vieniem vai otriem vecākiem,
bet neatkarīgi no tā, ar kuriem vecākiem kopā jādzīvo, agrāk vai
vēlāk rodas domstarpības. Un iemesls tām ir gaužām vienkāršs — mēs
katrs esam pieraduši lietas un darbus darīt pēc savas saprašanas un
mums ir grūti pieņemt, ka tā, kā dara otrs, arī ir pareizi un tā
var darīt. Piemēram, iespējams, ka vecāki ir pieraduši ik vakarus
nomazgāt visus traukus un vēl uzmazgāt virtuvē grīdu, bet Jūs
domājat, ka traukus var nomazgāt arī otrā rītā, kad vairāk spēka un
enerģijas. Un faktiski taisnība būs abējādi, tikai stāsts ir par
to, vai mēs spējam pieņemt, ka mūsu līdzcilvēki domā un dzīvo
atšķirīgi no mums. Ja vien ir iespējams, ir jādzīvo atsevišķi, jo
tas uzlabo, nevis sagandē attiecības!