Klinšrozītes — pieticīgas, izturīgas un ilgi zied

Klinšrozītes kā bieži stādīti apstādījumu krūmi kļuva no jauna populāras pirms gadiem piecpadsmit. Atcerēsimies, ka Latvijā apstādījumos tās pazina, ievestas no Viduseiropas dārziem jau tūdaļ pēc Napoleona kara gājiena caur Krieviju, bet Latvijā savvaļā pie Kandavas otrpus Abavas pārpurvotā palienes pļavā tās atrada aptiekārs — botānikas fanātiķis M. Zeilers jau pirms 1850. gada.
Skeptiķi vēl ilgi strīdējās, vai šī 10 ha audze ir atliekas no kādreizējās dūņu dziedinātavas apstādījumiem, kas aizbēgusi savvaļā, vai tā patiešām ir relikts no senākiem — vēsākiem un mitriem pēcledus laikmeta gadiem. Kā Latvijas florai piederīgo, pēc tā laika tradīcijas, šo neparasto krūmu pieskaitīja retējiem (Potentilla), saucot par krūmu retēju (Potentilla fruticosa), kaut tai laikā pārējās sugas ģintī bija visai atšķirīgi lakstaugi. Šo latīņu nosaukumu un piederību krūmam bija devis mūsdienu augu nosaukumu tēvs Kārlis Linnejs jau 1753. gadā, domājams pēc Gotlandē sastopamiem augiem. Pēc 150 gadiem, kad Latvijas flora ir pietiekami smalki izsijāta, jaunas atradnes vairs nav atrastas un nav vairs šaubu par atradnes dabīgo cilmi. Augs ir visai reta suga un tas ierakstīts ne tikai Latvijas Sarkanās grāmatas 1. kategorijā — izzūdošajās sugās — atradnei noteikts dabas lieguma statuss un suga ierakstīta arī Baltijas valstu Sarkanajā grāmata.

Tās aug trūdvielām bagātā augsnē, zem kuras ir kaut neliels kaļķa bagāta ieža slānis.

Kā tad īsti sauksim?
Šajos daudzajos gados dažādās pasaules vietās tika atrastas ap 10 krūmveida retēju sugas, to varietātes un pasugas, kas ļoti atšķīrās no Linneja laika Eiropas krūmu retajiem, un tāpēc zinātāji iebilda, ka krūmu retējus pienākas izdalīt savā ģintī. Angļu zinātnieks D. Hatčinsons, pārmeklējot agrāko literatūru, tikai 1964. gadā atrada, ka jau dažus gadus pēc K. Linneja (1755.) krūmu retējam dots jauns ģints latīņu nosaukums — Pentaphvlloides (burtiski tulkojot — pieclapītis), kam ir senuma prioritāte pret vēlāk kādu laiku lietoto Dasyphora, kuru lietoja arī Latvijā. Vēl šobaltdien, lai nesajauktu dārzkopju prātus, visus krūmveida retējus katalogos, rokasgrāmatās un pat zinātniskajā literatūrā tomēr vai arvien vēl pieskaita Potentilla ģintij. Kaut šie krūmi atšķiras no brālēniem lakstaugiem arī ar citām pazīmēm. Un tā pāris gadu desmitus tiem ieviesās it kā latviešiem labskanīgais nosaukums — čužas. Vēlāk gan izrādījās, ka šis nosaukums atsevišķos novados dots čūsku purviem, arī pat vairākiem purvu lakstaugiem, bet senākos rakstos un izloksnēs par čužām apzīmē atkritumus, gružus. Nelaiķim, dendroloģijas doktoram, Raimondam Cinovskim laimējās teicami latviskot vietām vācu literatūrā lietotu nosaukumu, kas lieliski raksturo šo augu galvenās dzimtas augtenes, un tagad latviski lietojam skaistu vārdu — klinšrozītes. Atšķirībā no kalnrozītes (Cistus) un saulrozītes (Helianthemum), kas arī nepieder pie rožu (Rosa) ģints.

visas klinšrozītes ir izteikti saulmīļi un jau pusēnā tās nīkuļo.

Kur aug klinšrozītes?
Pārskatot mūsdienās atklāto klinšrozīšu areālus un raksturīgās augtenes, visām raksturīgas vairākas kopīgas iezīmes, kas noder, tās kultivējot pie mums. Tās aug trūdvielām bagātā augsnē, zem kuras ir kaut neliels kaļķa bagāta ieža slānis. Arī Kandavas atradnē — Čužu purvā — ir līdz pusmetram bieza zāļu kūdra, zem kuras avotkaļķa atradnes. Krūmi tur aug spēcīgi, veido ciešas audzes un labi zaļo un zied. Savulaik pat bija strīds par šī avotkaļķa izmantošanu, bet tad bija jānovāc daļa klinšrozīšu audzes. Mums tuvākās atradnes jau ir Igaunijā, uz rietumiem no Tallinas, kur tās aug plānā trūda slānī netālu no Somu jūras līča virs dolomītu atsegumiem — glinta — un veido visai necilus krūmus, kas augumā maz līdzinās Kandavas radiniecēm. Līdzīgos apstākļos klinšrozītes aug arī Gotlandē un Lielbritānijas pašā kalnainākajā un vēsākajā ziemeļu daļā. Klinšrozītes jau 19. gs. vidū un beigās atklāja arī virs mežiem augstkalnēs Himalaju un Pamira kalnos, Austrumsibīrijas kalnainēs un pat Ziemeļamerikas kalnu masīvos līdz pat tundrai. Visās šajās vietās raksturīgs trūda slānis ar kaļķi saturošiem iežiem, zem tiem un garām tekošs strauts. Otra svarīga iezīme — visas klinšrozītes ir izteikti saulmīļi un jau pusēnā tās nīkuļo. Veci krūmi veido dziļu un spēcīgu sakņu sistēmu un tāpēc dabā izrokami un pārstādāmi ir tikai pavisam jauni augi, bet tāpēc klinšrozītes var labi izturēt ari ilgstošu augsnes sausumu. Tādas var sastapt gan Austrumsibīrijā, Altaja, Ohotskas piekrastes, Kamčatkas un Sahalinas kalnos, Kuriļu salu dienvidu nogāzēs. Āzijas un Ziemeļamerikas atradumi jau pamatigi atšķiras no Eiropas klinšrozītēm un tāpēc tās izdalīja kā atsevišķas sugas un pasugas. Klinšrozīšu savstarpējo radniecību pamatīgi savulaik aprakstīja Dr. R. Cinovskis, tāpēc tikai uzskaitu, ar ko tad daudzveidīga šī krūmu ģints visā pasaulē. Krūmi var būt līdz 2 m augsti, bet zemākās formas tikai 20 cm augsti spilventiņi. Lapas no 6 cm garām līdz knapi 1 cm garām — dažāda spilgtuma zaļā, pelēcīgā un zilganā nokrāsā. Dabā ziedi parasti ir dzelteni, bet Tālo Austrumu sugām un populācijām ir balti vai krēmbalti ziedi, tie var būt 1 cm plati, bet var sasniegt līdz 4 cm platumu, vainaglapas var būt apaļas, olveida līdz lancetiskas.

Veci krūmi veido dziļu un spēcīgu sakņu sistēmu un tāpēc dabā izrokami un pārstādāmi ir tikai pavisam jauni augi, bet tāpēc klinšrozītes var labi izturēt ari ilgstošu augsnes sausumu.

Klinšrozīšu šķirņu bums
Kā visām krāšņi ziedošu krūmu sugām (neīstie jasmīni, sausserži, ceriņi u.t.t.), arī klinšrozītēm dabā nav novērojama liela ziedu bagātība. Kultivējot, retāk jau dabā atlasot no liela īpatņu daudzuma bagātīgi ziedošos, radās iespēja papildināt apstādījumu krūmus ar ilgi ziedošu sortimentu. Ar to sākas selekcijas darbs. Nākamais etaps bija attālu sugu un pasugu krustojumi, lai iegūtu dažāda auguma, lapu krāsas, zarojuma un beidzot ari ziedu krāsas formas. Jaunie hibrīdi deva augus ar dažādas nokrāsas baltiem — no krita baltiem līdz bāli dzelteniem un bāli rozā — visu nianšu dzelteniem, oranžiem un pat sarkaniem ziediem. Šis selekcijas darbs sākās 19. gs. beigās un turpinājās visu 20. gs., galvenokārt vairākās Anglijas, Holandes, Vācijas dārzkopības firmās un turpinās arī mūsdienās. Pašlaik reģistrētas vairāk nekā 600 klinšrozīšu šķirnes, no kurām Latviju faktiski tikai pēcatmodas gados sasniegušas vismaz 120. Jaunumu migrācija notiek nepārtraukti, tāpēc šķirņu skaitu pie mums var tikai nojaust. Tīšām nepieminu nevienas šķirnes visai eksotiskos nosaukumus, jo par izturību mūsu augsnēs un klimatā vēl nav drošu ziņu. Pārvadājot, mainot un pārdēvējot kaimiņa selekciju, radies arī zināms juceklis, un sortimenta izplatība atkarīga no audzētavu izveicības un pircēju gaumes. Skaidrība ir jaunākajos katalogos. Par ziemcietību, slimībām un kaitēkļiem līdz šim skaļu bēdu stāstu nav bijis. Dārzos uzradies jauns, izturīgs, pat pieticīgs, no maija beigām līdz oktobra salam ziedošs krūms, kam nav konkurentu. Tomēr nemocīsim klinšrozītes ēnā, neauglīgā smiltī, pārāk izretotos stādījumos (nedod atvases un zari neapsakņojas) un agresīvu konkurentu tuvumā. Tur tās tomēr visai drīz padosies. Mūsu pašu klinšrozīte no selekcionētajām šķirnēm atšķiras ar lielu augumu, spēcīgu, tumši zaļu lapojumu un salīdzinoši pieticīgu ziedēšanu. Kā aizsargātu augu stādus no dabas Latvijā aizliegts iegūt.
Klinšrozītes pavairo ar zālainiem spraudeņiem, kas pat bez īpašas apstrādes slēgtās sakņošanas kastēs pēc mēneša dod labas saknes. Koksnainie spraudeņi apsakņojas slikti. Sēklas var izmantot, ja kāds vēlas nodarboties ar selekciju, jo sējeņi vairumā gadījumu ir slinki ziedētāji un labu iznākumu var sagaidīt visai reti.
Krievu valodā klinšrozītes sauc par Kuriļu tēju. Ekspedīcijās esam sildījušies ar koši dzelteno uzlējumu, kam visai patīkams aromāts. Lapu uzlējums garšas ziņā atšķiras no svaigu ziedu uzlējuma. Tēja no kultivētu šķirņu lapām vai ziediem man likās mazāk aromātiska. Bet tā jau ir gaumes lieta.

Autors: Andris Zvirgzds, Žurnāls "Dārza pasaule"