Uzzini, kādi ir mūsdienu laulības 'knifiņi' - dzīvot kopā un būt brīviem

Mūsdienu laulība var būt dzīvotspējīga tikai tad, ja ir laimes sajūtas perspektīva.

No pasakas līdz šķiršanās prāvai
Viss sākās kā pasakā — satiekas sieviete un vīrietis... Taču jau te sākas pirmie “bet” — ģimenēs viņiem bijusi atšķirīga audzināšana, tradīcijas, priekšstati par to, kādai jābūt laimīgai kopdzīvei. Neskatoties uz visu to, viņi apsola viens otram dzīvot kopā visu dzīvi, saglabāt garīgo un fizisko tuvību. Turklāt to dara jauni cilvēki, kuriem pamatojums laulībai lielākoties ir seksuāla tieksme un kaisle, taču zvērests tiek dots visam mūžam. Dodot zvērestu jaunībā, jaunieši bieži vien pat sev vēl nav noformulējuši, kas un kādi viņi ir, un nespēj prognozēt, kā viņi mainīsies pēc gadiem. Šeit liela nozīme ir atšķirīgajām starta pozīcijām (audzināšanai, izcelsmei, ekonomiskajam slānim), iedomātajām gaidām par to, kādam būtu jābūt laulātajam, kā arī laikam un notikumiem, kas laulātos var ietekmēt dažādi — viens var attīstīties vienā virzienā, otrs — citā. Var mainīties intereses.

Dodot zvērestu jaunībā, jaunieši bieži vien pat sev vēl nav noformulējuši, kas un kādi viņi ir, un nespēj prognozēt, kā viņi mainīsies pēc gadiem.

Kāpēc mūsdienās tik daudzi šķiras? Tādēļ, ka cilvēki tiek “spiesti” uz laulībām, bet viņi nemaz tam vēl nav nobrieduši. Turklāt ir pierādīts, ka cilvēkiem, kas atrodas kopā tikai vienu mēnesi (ne vairāk!), jau kaut kas sāk kaitināt otrā. Pēc vēl ilgāka laika pat jāsaņem sevi rokās, lai laipni atbildētu. Ja kāds tam netic, lai padzīvo kopmītnē, nometnē vai citā vietā, kur jādzīvo vienā istabā ar kādu — agri vai vēlu pienāk brīdis, kad gribas paklusēt un pabūt vienam. Tas ir normāli. Arī starp mīlošiem cilvēkiem tā var notikt. Bet no laulātā tiek pieprasīts gan laiks, gan sarunas. Parasti cilvēks nevar pēc pavēles uzreiz pieslēgties garīgām sarunām — mēs varam būt neomā, mums var sāpēt galva. Lai sadzīvotu, jābūt ļoti taktiskam, bet ne visi to māk. Ar laiku šo un dažādu citu iemeslu dēļ laulātie var konstatēt, ka abiem vairs nav nekā kopīga. Sliktākajā gadījumā sākas konflikti un tiek risinātas sarunas par šķiršanos, kas vienmēr ir drāma. Turklāt dramatiska ir ne tikai pati šķiršanās, kas notiek nemierīgi, ar strīdiem un konfliktiem, bet tieši tā milzīgā vilšanās, ka nav piepildījušās cerības par laulību kā institūciju. Sabrūk pasaule, veidojot pat ļoti dziļas rētas. Kad sieviete vai vīrietis sāk pašapzināšanās ceļu, ne viens, ne otrs nemeklē ekonomisku vai sadzīvisku labumu, bet gan laimes sajūtu.


Dzīvo realitātē, ne pasakās!
Tikai tu pats vari izlemt, vai vēlies:
•    garīgo tuvību vai absolūtu seksa baudu;
•    autoritāru lēmumu pieņemošu, valdonīgu vīrieti/sievieti vai vīrieti/sievieti “botāniķi”, kas būs kopā ar tevi, kurš aprūpēs, samīļos un būs sirsnīgs cilvēks;
•    vīrieti/sievieti, kas tevi uzturēs vai sagaidīs ar siltām vakariņām un vannu.
Visu prasīt tu nevari! Pareizāk sakot, visu tu parasti nevari dabūt. Ir labi, ja partnerī apvienojas vairums īpašību, ko gaidi. Pirms laulājies, noformulē sev, ko vēlies!

Četri veiksmīgu laulību modeļi
Laulība ir viens no garīgās attīstības veidiem. Vienā telpā kopā dzīvojot, cilvēki ir spiesti pārskatīt savus uzskatus, vēlmes, mācīties piekāpties, pielāgoties, un šīs jaunās spējas ikvienam no mums nāk tikai par labu! Mēs mācāmies ne tikai uzvarēt, bet arī zaudēt, mēs mācāmies saprast — lai kaut ko dzīvē iegūtu, no kaut kā būs jāatsakās.

Dzīvotspējīgi laulību modeļi:
1.    Lietišķas partnerattiecības, kurās ir kāds kopīgs mērķis (piemēram, zemnieku ģimene apstrādā zemi — viņiem tas ir dzīvesveids un dzīves mērķis; vai arī ir kopīgs uzņēmums) vai kopīgas intereses (garīgas, sportiskas) vai vaļasprieki (slēpošana). Piemēram, cilvēki var būt atšķirīgi, viņiem var būt arī ļoti dažādi draugi, bet, ja ģimenei ir kopīgas intereses, tās viņus apvieno. Veiksmīgai laulībai nepieciešamas ne tikai jūtas un seksuāla saderība, bet arī kaut kas kopējs.
2.    “Bērnu ligzda” — cilvēki apzināti vai neapzināti veido attiecības, jo ir vēlme audzināt bērnus. Parasti šī ir laulāto kopīgā tēma, līdz bērni sasniedz pusaudžu vecumu. Taču var prognozēt — ja šajā laikā neizveidosies arī kādas citas kopīgas intereses, tad, bērniem sasniedzot pusaudžu vecumu, laulāto vidū iespējama krīze. Tādā gadījumā iespējas ir vairākas — laulību restaurēt (un ļoti bieži pāris nolemj laist pasaulē vēl vienu bērnu), meklēt kopējas intereses vai arī — meklēt citu partneri...
3.    Sakrīt viena cilvēka vēlme pakļaut un otra cilvēka vēlme kalpot. Interesanti, ka šis modelis ir dzīvotspējīgs un var funkcionēt pietiekami ilgi. Piemēram, vīrietis meklē sievieti, kura gatavos ēst un kops māju, savukārt sieviete meklē vīrieti, kas viņu uzturēs. Varbūt sieviete grib realizēt savas valdonīgās intereses, bet vīrietis nejūtas drošs par sevi. Ja tas sakrīt, šāda laulība var turpināties ilgstoši.
4.    Politiska laulība. Vairāk raksturīga valstīs, kur pastāv dinastijas, un konkrētas personiskās intereses tiek pakļautas citu cilvēku grupu interesēm. Ne tik bieži sastopams variants, bet ir! Vienkāršākā variantā tās var būt arī senas ģimeņu draudzības, kur bērni satikušies...

Kad satiekamies, nostrādā bioķīmija — tā ilgst no vairākām dienām līdz trim gadiem... Ja līdz ar seksuālo saderību neizveidosies vēl kaut kas tikpat spēcīgs, attiecības drīz vien beigsies.

Seksuālas attiecības nav veiksmīgas laulības pamats!
Parasti ar seksu viss sākas un beidzas. Ar seksuālu saderību ir par maz, lai noturētu cilvēkus kopā. Visas kaislības ir bioķīmiski determinētas. Kad satiekamies, nostrādā bioķīmija — tā ilgst no vairākām dienām līdz trim gadiem... Ja līdz ar seksuālo saderību neizveidosies vēl kaut kas tikpat spēcīgs, attiecības drīz vien beigsies. Ja kādā no minētajiem četriem modeļiem trūkst seksuālas saderības un abiem partneriem tās ir pirmās attiecības vai arī nav bijusi liela seksuālā pieredze, laulība var pastāvēt ilgstoši, jo nav, ar ko salīdzināt. Bet, ja vismaz vienam no partneriem ar kādu citu kādreiz bijusi laba seksuāla saderība, bet pašreizējās attiecībās viņš ir seksuāli neapmierināts, laulība var sākt ļodzīties... Šajā gadījumā izvēle ir šķirties vai arī tikties ar mīļāko, taču ne visiem ir pieņemamas dubultattiecības. Tas ir mīts, ka visi vīrieši viegli sper sānsoļus.

Trīs laulību modeļi, kas var turpināt pastāvēt
•    Ekonomiski nedroša situācija. Statistika liecina, ka sociālā vidē, kur laulāto dzīve netiek būtiski sagrauta materiālā un finasiālā ziņā, šķiršanās ir divreiz vairāk izplatītas. Šobrīd ir ekonomiskā krīze. Nonākot smagā ekonomiskā situācijā — pat, ja kādam bijusi doma šķirties, laulātie būs spiesti kādu laiku sadzīvot kopā un mēģinās harmonizēt savu dzīvi.
•    Bailes palikt vienam. No vienas puses cilvēks apzinās, ka kādā no jomām jūtas slikti (seksuāli vai intelektuāli, atšķirīgas intereses) un vairs nevēlas dzīvot kopā ar partneri, bet no otras puses ir pieķeršanās un arī bailes palikt vienam. Ja cilvēks nonāk līdz šo baiļu apziņai, tas nozīmē, ka viņš daudz domājis un prātojis, salīdzinājis savu laulāto ar citām iespējām, pārliecinājies, ka paradīzes zemes virsū nav.
•    Sānsolis ir tikai fizisks kontakts. Daži cilvēki tiešām samierinās ar faktu, ka otram laulātajam ir arī citas attiecības. Vieni uzskata, ka krāpšana ir pat fantazēšana, citi — ka fiziska nodarbe. Lai uzzinātu, ko vēlamies, jāmodelē situācija, arī jāfantazē, tāpēc fantāzijas par citiem nav bīstamas... Jo daļu fantāziju var realizēt, daļa tiks atmestas kā nederīgas. Taču, ja ir īstenota darbība, tas vienmēr liecina, ka tas ir nopietni, ka laulībā kaut kā trūkst!

Divi dzīvotspējīgi laulību modeļi
•    Viesu laulība. Mūsdienās cilvēki vairs neuztver vārdus “ģimene” un “laulība” kā sinonīmus. Latvijā vēl ne tik izplatīts, bet šad un tad jau pastāvošs modelis — viesu laulība. Viņi ir precējušies, viņiem varbūt pat ir bērni, labas un mīlošas attiecības, brīvo laiku pavada kopā, bet katram ir sava saimniecība un teritoriāli viņi ir šķirti. Dažkārt šāds modelis strādā. Jo ekonomiski attīstītāki kļūsim un ar lielāku toleranci spēsim pieņemt dažādas pāru attiecības, jo drīzāk arī pie mums šī forma var kļūt izplatīta.
•    Kāzas pēc 30 un 40 gadu vecuma. Būtu vēlams, lai cilvēki nobriestu līdz tam, ka viņi vēlas ģimeni. Ja cilvēki šādā vecumā veido attiecības, ir liela varbūtība, ka tas ir apzināts, pārdomāts lēmums. Jo sieviete vairs nav ne naiva, ne potenciāli atkarīga būtne. Divi ekonomiski patstāvīgi cilvēki var labāk vienoties un atrast harmoniju un kompromisus turpmākajam dzīves ceļam. Laulība var būt pašattīstības veids, ja cilvēks to dara apzināti un ar pietiekami lielu dzīves pieredzi!

Labas laulības mazie “knifiņi”
Laulībā liela nozīme ir kopīgiem rituāliem, piemēram, bučai no rīta, brīvdienu pusdienreizēm utt. Tas var likties smieklīgi, taču tas rada piederības sajūtu šai ģimenei, vēlmi tajā atgriezties. Ja cilvēki skrien, viens otru neredz, vakarā vienkārši satiekas, un nav nekādu mazo rituālu, ātrāk vai vēlāk viņi attālinās.

VIEDOKLIS
Nav obligāti jāprecas
Psihoterapeite Lada Stoligvo: “Vai tiešām vienīgā iespēja sievietei realizēties ir apprecēties un dzemdēt bērnus? Nemaz nerunājot par emocionāli ētisko pusi, ka ir sievietes, kuras nevar dzemdēt. Bet sieviete var arī negribēt dzemdēt! Bērns ir mūsu nemirstība — mēs turpināmies otrā cilvēkā. Bet ir arī citas nemirstības formas — mākslā, zinātnē, galu galā ir iespēja piedalīties citu bērnu audzināšanā. Tā ir brīva izvēle. Joprojām pastāv sabiedrības spiediens, ka ir obligāti jādzemdē bērni un jāprecas.

Ļoti bieži pie psihoterapeita sievietes nāk nevis tādēļ, ka nav precējušās, bet tādēļ, ka apnicis apkārtējiem atbildēt uz jautājumu — kad tu beidzot apprecēsies?

Mūsdienu laulība var būt dzīvotspējīga tikai tad, ja ir laimes sajūtas perspektīva. Interesanti, ka sievietes, kas bijušas precējušās, morāli jūtas brīvākas nekā neprecētās sievietes. Tā ir problēma! Savulaik vecmeitas klišeja tika sievietēm, kas līdz 25 gadu vecumam nebija apprecējušās. Bet arī tagad sievietes vēlas vismaz uz stundu, dienu apprecēties, lai tik būtu zīmogs. Jo zināmā mērā tā ir kvalitātes zīme! Bet patiesībā šis uzstādījums iedzen sievieti pamatīgos kompleksos... Ļoti bieži pie psihoterapeita sievietes nāk nevis tādēļ, ka nav precējušās, bet tādēļ, ka apnicis apkārtējiem atbildēt uz jautājumu — kad tu beidzot apprecēsies? Viņa jūtas labi viena pati vai viena audzinot bērnu. Vai tad laulība ir vienīgais ceļš, kā cilvēks sevi var harmonizēt un attīstīt? Mēs neprasām, lai visi atrastu laimi muzicējot. Tad kāpēc mēs cilvēkus spiežam precēties? Ja mazināsies šis sabiedrības spiediens, mazināsies arī šķiršanās procesu skaits.

Ir sievietes, kas vēlas vienas pašas audzināt bērnu, bet, ja sievieti ievieto vienā telpā ar vīrieti, viņa var pārvērsties par kašķīgu raganu. Nevajag to darīt. Ir vīrieši, kas labprāt piedalītos bērna audzināšanā, bet nevēlas precēties, varbūt pat nevēlas dzīvot kopā ar sievieti, bet mēs, sievietes, nevaram viņiem to piedot. Jo mums sāp un labāk izvēlamies vienas pašas audzināt bērnus. Vēl sliktāk, ja mākslīgi radām šķēršļus un neļaujam tēvam piedalīties bērna audzināšanas procesā. Jo vairāk bērnam stāsta nepatiesību par tēvu, jo vairāk cenšas pasargāt no egoistiska tēva, jo izkropļotāki iespaidi par laulāto attiecībām bērnam izveidosies. Ja tēvs nav bīstams, lai viņš tiekas ar bērnu! Ja vīrietis negrib precēties, tad nevajag viņu piespiest, jo, ievilināts laulības slazdos, viņš būs ne šis, ne tas. Ja viņš nebija tas, kurš piedāvājās precēties, tev jāzina — tu arī būsi tā, kas uzņemsies visu ģimenes stratēģisko jautājumu risināšanu. Turklāt tev vienmēr varēs pārmest, ka tu pati vēlējies apprecēties. Ja no paša sākuma attiecības neveidojas, nevajag manipulēt. Ne ar grūtniecību, ne ar vainas apziņas radīšanu, ne ar draudiem.”

Teksts: Lauma Lūse, žurnāls Una