Mendelsona maršs. Trešo, ceturto, piekto... reizi! Kāpēc ne?

Gandrīz katra sieviete sapņo par kāzām, balto kleitu, smaržīgu līgavas pušķi un scenāriju “viņi dzīvoja ilgi un laimīgi”. Diez vai kāda savā kāzu dienā domā par to, kādu kleitu viņa šūdinās savās trešajās un ceturtajās kāzās. Diemžēl dzīve ievieš korekcijas. Ir arī otrās, trešās, ceturtās un dažkārt pat piektās, sestās kāzas.
Es pati piederu pie “nepareizajām” sievietēm — man ir divas šķirtas laulības. Lielu nosodījumu no sabiedrības neizjūtu, bet neizpratni un sājus smaidiņus gan esmu piedzīvojusi. Slēpt neko negrasos — tās ir manas laulības, mana bagāža un dzīves pieredze. Mana pārliecība ir – sievietei jābūt laimīgai, viņai tas vienkārši pienākas, arī pēc laulības šķiršanās. Neuzskatu par varonību, ja sieviete cenšas saglābt laulību, izliekoties neredzam vīra sānsoļus, paciešot pazemojumus — gan fiziskus, gan emocionālus. Vēl mazāk saprotu sievietes, kas oficiāli ir precējušās, bet patiesībā vīrs jau sen dzīvo citu dzīvi.
Man laulība ir svarīga, un negrasos noliegt, ka uz šo soli varētu saņemties arī trešo reizi. Sasummējot iepriekšējo laulību pieredzi, uzdrīkstos teikt, ka trešās laulības varētu būt pēdējās. Vismaz man tā ļoti, ļoti gribētos.


Trešā no sirds, ceturtā pa virsu
Aina, 54 gadi
Man ir četras laulības. Laikā, kad vēl spieda zīmogus par laulībām un šķiršanos, mana pase bija raiba kā dzeņa vēders. Pirmās laulības bija derību rezultāts. Jā, atzīstu, ka tas bija visai muļķīgi un dulli. Taču kurš jaunībā tāds nav? Man bija skaista mīlestība ar savu kursabiedru, ar kuru jau iesniedzām dokumentus laulībām, bet, kā tas reizēm dzīvē notiek, dažādu muļķīgu pārpratumu rezultātā un strīda karstumā es viņam pateicu: “Saderam, ka es trīs mēnešu laikā apprecēšos! Nedomā, ka tu man esi vienīgais!” Es derības vinnēju, noprecēju zaļumballē satiktu puisi. Lieki piebilst, ka mūsu laulība ilga dažus mēnešus. Viņu iesauca armijā, un pēc tam mēs izšķīrāmies.

Ar otro vīru satikos pēc augstskolas beigšanas. Viņa mamma nespēja samierināties, ka dēls apprecējis šķirteni. Savu attieksmi vīramāte nekautrējās parādīt.

Ar otro vīru satikos pēc augstskolas beigšanas. Viņa mamma nespēja samierināties, ka dēls apprecējis šķirteni. Savu attieksmi vīramāte nekautrējās parādīt. Es viņai biju tukša vieta. Kontakti tika uzturēti tikai ar dēlu un mazbērniem. Vīrs mīlēja iedzert un izvicināt rokas. Visu, kā jau tipiska latviešu sieviete, pacietu ģimenes un bērnu dēļ. Šķirties nebija pieņemts, un šī, grozies kā gribi, bija mana otrā laulība. Taču reiz vadzis lūst, un dienā, kad nonācu ar salauztu žokli slimnīcā, iesniedzu šķiršanos. Uz šo soli mani pamudināja bērni, kuriem jau bija 16 un 18 gadi. Man sākās cita, skaistāka dzīve. Nomainīju darbu, uzstrādājos priekšniecēs. Bērniem veidojās pašiem sava dzīve. Ļāvos plūsmai, izbaudīju visu pēc pilnas programmas. Tajā ietilpa ceļojumi un afēras. Par vienu no tādām varēja nosaukt manas laulības ar itālieti. Tiku dievināta un nēsāta uz rokām. Manas vēlēšanās bija likums. Sievietei, kura vairākus gadus ir fiziski un morāli izmantota, tas bija kā medusmaize. Kādēļ gan neprecēties un nedzīvot vīnogulāju ieskautā mājā? Pēc laulībām viss sagriezās kājām gaisā. Pirmkārt, man tika aizliegts strādāt (mans darbs pieļāva strādāšanu mājās, bet reizi mēnesī vajadzēja būt Latvijā), iziet no mājām bez vīra. Nebiju ierēķinājusi vēl vienu pagriezienu — mans itālietis gribēja bērnu. Es savos 40 ar astīti tam īsti nebiju gatava. Jutos laimīga dienā, kad kā šķirtene braucu uz Latviju.

Lidmašīnā pārdomāju un liku puzli par savām laulībām, prātā nāca pantiņš, ko omīte skaitīja mums, konfektes dalīdama: “Vienai rokai viena konfekte, otrai otra, trešā no sirds, bet ceturtā pa virsu.” Ceturto konču dabūjām reti, tā parasti bija šokolādes (pārējās trīs — ledenes) Lācītis vecmāmiņas pensijas dienā.

Trīs konfektes man bija, jāgaida ceturtā – šokolādes, pie sevis nosmējos. Patiesībā nekādu šokolādi savā privātā dzīvē necerēju saņemt. Taču viss labais un skaistais atnāk brīdī, kad vismazāk gaidām. Neilgi pirms savas 50 gadu jubilejas kursa salidojumā satiku savu pirmo mīlestību. To pašu, kuru savā muļķībā tiku atraidījusi. Salaulājāmies datumā, kuru par savu kāzu dienu bijām izraudzījušies pirms 30 gadiem. Aplis bija noslēdzies. Mums abiem ir bērni un šķirtas laulības. Nedaudz žēl, ka jāpaiet tik daudz gadiem, lai būtu kopā. Taču, kurš teicis, ka mēs būtu dzīvojuši ilgi un laimīgi, ja aprecētos agrā jaunībā?
 Cerams, ka līdz piektajai konfektei (laulībai) nenonākšu.

Neilgi pirms savas 50 gadu jubilejas kursa salidojumā satiku savu pirmo mīlestību. To pašu, kuru savā muļķībā tiku atraidījusi. Salaulājāmies datumā, kuru par savu kāzu dienu bijām izraudzījušies pirms 30 gadiem.

Optimisma uzvara pār pieredzi
Aina Poiša, psihoterapeite
Diemžēl sabiedrībā ir nerakstīti likumi un pieņēmumi par to, kas ir labi un kas – slikti. Piemēram, divi vai trīs bērni — labi. Četri un pieci, un sievietei jau raida neizpratnes pilnus skatienus — jocīgā! Tik daudz bērnu! Tas taču nav normāli. Pagājis laiks, kad šķirties skaitījās nepiedodami un nosodāmi, tagad nosodījuma objekts ir sievietes (vīriešiem to kaut kā piedod), kuras uzdrīkstas laulībā stāties trešo, ceturto, pat piekto reizi. Taču ar kādām tiesībām citi viņas nosoda? Visneizprotamākais ir tas, ka lielāko soģu lomās iejūtas citas sievietes. Tādos brīžos nāk prātā bībeliskais teiciens — lai met akmeni tas, kurš ir bez grēka. Vai sieviete, kura pārmet otrai laulību skaitu, pati ir bez grēka? Jā, iespējams, viņai ir tikai viena laulība, bet pirms tam astoņas vai deviņas attiecības. Vai tas viņai dod tiesības justies pārākai par sievieti, kurai ir trīs laulības un kuras vīri ir vienīgie vīrieši viņas dzīvē? Uzskatu, ka nē!

Katrai sievietei ir tiesības uz laimi un mīlestību. Dažai paveicas, un viņa to atrod, bet citām tā ir jāmeklē ilgāku laiku. Vai mēs esam tiesīgi pārmest cilvēkam, kurš meklē laimi un mīlestību? Katram gadās kļūdīties — gan matemātikas uzdevumā, gan braukšanas eksāmenā, gan attiecību veidošanā. Ir taču pasaulē jābūt cilvēkam, ar kuru iespējams elpot vienā ritmā, kuru mīlēt, kuram uzticēties. Diemžēl gadās apprecēt “viltus” līgavaiņus. Kas notiek? Meklēšana sākas no jauna. Atkārtotas laulības var nosaukt par optimisma uzvaru pār pieredzi.

Liela nozīme laulībā ir arī vecāku piemēram – ir dzimtas, kur šķiršanās vienkārši nav un ir stiprs patriarhāts. Sievietes pat nepieļauj iespēju, ka viņa varētu šķirties, jo “mūsu dzimtā precas tikai vienreiz un uz mūžu”. Sievietes noliedz savas vajadzības un dzīvo laulībā arī tad, ja tā nav izdevusies.
Sievietes, kuras savā dzimtā pieredzējušas šķiršanos, to uztver vieglāk, viņas pieļauj iespēju, ka tā dzīvē var notikt. Taču katrai sievietei ir savi iemesli, kādēļ viņa stājas laulībā atkārtoti, un tas nav nosodāmi. Viņa izdara izvēli. Cits stāsts ir par laulībām sporta un garlaicības pēc.

Necenties izdabāt visiem — radiem, draugiem, kolēģiem, paviršiem paziņām. Svarīga esi tu! Ja jūties savā laulībā nepiepildīta, ja esi vienīgā, kas kopj šīs attiecības, apsēdies un padomā par sevi. Vai tu to esi pelnījusi?

Domā par sevi! Necenties izdabāt visiem — radiem, draugiem, kolēģiem, paviršiem paziņām. Svarīga esi tu! Ja jūties savā laulībā nepiepildīta, ja esi vienīgā, kas kopj šīs attiecības, apsēdies un padomā par sevi. Vai tu to esi pelnījusi? Mīli sevi, tu taču esi sieviete, kas pelnījusi laimi un mīlošu cilvēku blakus. Tev vismazāk jādomā par to, ko citi domās. Viņi tavu dzīvi nedzīvos.

Atzīsti savas kļūdas! Mācies no tām! Pieredze ir tā, kuru tev neviens nevar atņemt. Katras jaunas attiecības ir jauns sākums, kad vari iegūt noderīgus padomus priekšdienām. Tici, ka kaut kur pasaulē ir tavs cilvēks, ar kuru vērts kopā novecot.

Apzinies savas tiesības! Tev ir tiesības pieņemt lēmumu un arī kļūdīties. Nepieļauj, ka tavu identitāti taranē citu cilvēku viedokļi un uzskati. Tev ir tiesības arī pēc trešās un ceturtās neveiksmes pateikt: “Esmu meklētāja. Es meklēju laimi!”

Tev ir tiesības būt laimīgai. Tev ir tiesības dzīvot kopā ar vīrieti un justies labi. Tev ir tiesības lemt par savu dzīvi.
Nesteidzies ar laulībām! Ja tev jau ir vairāku laulību pieredze, ievelc elpu un aizskaiti līdz desmit. Pirms precies oficiāli vēlreiz, padzīvo kopā ar šo cilvēku, mēģini viņu izprast, mēģini izprast sevi. Precēties oficiāli nozīmē tajā piesaistīt radus un draugus, un tici, ka viņiem visiem būs, ko šajā jautājumā teikt. Vai tas tev ir vajadzīgs? Tev ir svarīgs statuss? Ceremonija tev to uzdāvinās, bet neatrisinās problēmas. Tev ir dota pieredze, izmanto to savā labā! Pārbaudi šo vīrieti! Nekad neprecies, lai ieriebtu bijušajam vīram vai pierādītu apkārtējai pasaulei savu statusu. Nebīsties no vārda “šķirtene”! Labāk veiksmīgi un laimīgi šķīrusies, nevis nelaimīgi precējusies.

Jautā! Dzīvē ir brīži un situācijas, kad nevajag kautrēties lūgt palīdzību. Ar laulību ir gluži kā ar tiramisu gatavošanu: tev ir vajadzīgie komponenti un vīzija, kādam jābūt rezultātam — kārdinošam desertam. Tu pamēģini vienreiz — nesanāk, pamēģini vēlreiz — atkal nekā. Varbūt vērts paņemt pavārgrāmatu vai pajautāt kādam pieredzējušam pavāram. Varbūt ir vērts aiziet uz pāru terapiju. Tev jābūt pārliecinātai, ka esi izdarījusi visu, lai aizkavētu šķiršanos.

IZLASI ARĪ:

Trešo reizi precēties bija bail

Trīs kāzas, trīs kleitas. Balta, sarkana un zaļa

Autore: Kristīne Alberte, žurnāls Una
  Ienāc! www.una.lv