Gaidu mazuli no vīrieša, kuru nemīlu…

Jūsu stāsts man liek just sarūgtinājumu, ka esat šādā, kā pati rakstāt, strupceļā. Tomēr es aicinātu Jūs mēģināt saskatīt to labo un skaisto, kas jums ir — varbūt tas palīdzēs šajās attiecībās sajusties komfortablāk. Jūs rakstāt par to, ka nav mīlestība, bet pavisam noteikti taču ir sajūtas, ko var likt pretī — varbūt cieņa, iejūtība vai sapratne. Jums ir viens bērniņš un zem sirds nēsājat arī otru — tā ir liela un nenovērtējama dāvana, kādu Jums sagādājis dzīvesbiedrs.

Svarīgi, lai Jūs saprastu, ka jebkas, ko Jūs darāt, ir Jūsu izvēle, atbildība un Jums ir tiesības rīkoties un justies tā, kā rīkojaties un jūtaties.

Nav viegli dzīvot kopā ar cilvēku, ja viņu nemīlat, tomēr esmu pārliecināta, ka ir kaut kas, kas Jūs saista, kaut kas, dēļ kā Jūs dzīvojat kopā. Ja Jums šis cilvēks būtu absolūti vienaldzīgs vai pat pretīgs, tad vai Jūs gaidītu otru mazuli no viņa? Iespējams, ka agrāk vai vēlāk Jūs pieņemsiet kādu lēmumu, kas palīdzēs tikt laukā no strupceļa, tikt galā ar pretrunām, tomēr ir svarīgi, lai Jūs saprastu, ka jebkas, ko Jūs darāt, ir Jūsu izvēle, atbildība un Jums ir tiesības rīkoties un justies tā, kā rīkojaties un jūtaties.

Varbūt ir vērts uzmeklēt sev piemērotu speciālistu — psihologu vai psihoterapeitu, kas varētu Jums palīdzēt saprast pašai sevi, meklēt Jūsu pareizo ceļu, lai izkļūtu no strupceļa. Lasot Jūsu vēstuli, mani nepamet sajūta, ka ir vēl kas tāds, ar ko Jūs īsti netiekat galā, bet es varu arī kļūdīties, jo informācijas par Jums, Jūsu dzīvi man tikpat kā nav.

Mēs varam justies laimīgi, ja ļaujam sevī attīstīt spēju priecāties par mazām lietām, maziem notikumiem, jo, tikai tos sasummējot, veidojas mūsu dzīve, mūsu ikdiena. Atrodiet sevī šo spēju, varbūt Jums var palīdzēt domas un sajūtas, kas saistītas ar mazo dzīvībiņu, kas mājo Jūsos. Domāju, ka mazulītis ir kā ļoti svarīgs un vajadzīgs puzles gabaliņš Jūsu ikdienas bildītē, lai tā spētu eksistēt un būt!